Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. marts, 2013
Drukāt

“Brīvdienas” baltajā ziemā


Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Laikā, kad pavasara klātbūtne manāma tikai kalendārā, tā vien gribētos laiku pa laikam nodungot “Brīvdienas” jaunākās dziesmas “Ziema baltākā” rindas. Tiesa, grupas raibajā dziesmu klāstā atrodams arī gluži pavasarīgs un gana romantisks materiāls. Par “Brīvdienu”, šlāgermūziku un iecerēm ekspresintervijā stāsta grupas dibinātājs un dziesmu autors, Iecavas muzikants Mareks Pelsis.


 

“Brīvdienas” īsā vēsture

Lai kā gribētu, pavisam īsa neiznāk. “Brīvdienas” pirmsākumi meklējami jau 1991. gadā, kad sāku studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kur kopā ar Hariju Reisneru muzicējām studentu ballēs, pamēģinājām radīt arī kaut ko savu. Ar pašreizējo nosaukumu grupa pastāv kopš 1997. gada, kad izdevām pirmo albumu “Vakarā vēlu” – apvienībai vajadzēja labskanīgu nosaukumu. Kopš tā laika izdoti seši albumi. Mainījies arī grupas sastāvs – pašlaik pamatā muzicēju viens, jo mūsdienu tehnikas attīstība vairs neprasa lielu sastāvu, taču dziesmu ierakstiem pieaicinu citus muzikantus.

Mūzika – ikdienai vai brīvdienai

Abējādi. Pēc profesijas esmu darbmācības skolotājs, protu strādāt ar koku, metālu – meistaru mājās aicināt nevajag, varu gan auto, gan māju saremontēt. Esmu cilvēks, kam patīk izmēģināt jaunas lietas. Pašlaik ikdienā esmu neatliekamās medicīniskās palīdzības šoferis. Darbs ir interesants, rutīna neiestājas. Esmu bijis saistīts ar autosportu, pirms dažiem gadiem pat ieguvu Žiguļu kausu. Svarīgi, ka arods paredz vairākas brīvdienas nedēļā, kad varu pilnībā pievērsties mūzikai, darboties studijā.

Muzikālās saknes

Laikam mantojums. Vectēvs labi dziedāja, spēlēja akordeonu. Viņš bija baltkrievs, tādēļ protu dziedāt bez akcenta kā latviski, tā krieviski.

Es pats bērnībā pat grabulīti esot sitis ritmiski – mūzikas skolas klavieru klasē uzņēma bez kavēšanās. Protams, vēlāk gribējās vairāk spēlēt futbolu, nevis gammas. Paldies mammai, kura piespieda turpināt. Vēlāk, jau mācoties Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, čaļi spēlēja ansamblī, pieaicināja par taustiņnieku – tā bija mūzika, kas patīk.

Šlāgermuzikanta ambīcijas

Mērķus neizvirzu, vienkārši daru savu darbu, esmu procesa cilvēks. Latvija ir salīdzinoši maza, šeit uz milzu panākumiem ir naivi cerēt. Protams, ir patīkami, ja cilvēki zina tavu mūziku, atbalsta – šlāgeraptauja tam ir labs slieksnis. “Ziema baltākā” ar Ilvas Šimones vārdiem ir trešā pēc ilgāka pārtraukuma, ar ko piedalāmies aptaujā. Rakstu kaut ko starp deju mūziku un šlāgeri, man patīk eksperimentēt.

Sirsnīgākie atbalstītāji

Šobrīd lielākais atbalstītājs ir dēls (6). Viņam veltītas arī divas no manām dziesmām.

Veiksmīgas dziesmas formula

Vislabāk dziesmas dzīvotspēju ir pārbaudīt pēc cilvēku reakcijas ballēs. Tad tu redzi – “aiziet” vai “neaiziet”. Citādi – vienkārši riskējam, strādājam, domājam.

Autoritātes mūzikā

Ļoti patīk Jāņa Lūsēna mūzika – savdabīga, ar savu rokrakstu, īpaši mūzika teātra izrādēm. Kā dziedātāja vienmēr patikusi Jolanta Gulbe viņas agrīnajā posmā. Neslēpšu, patīk arī krievu estrāde, daudz no tās iespaidojos.

Kur jūs var dzirdēt un redzēt klātienē

Katru nedēļu kādā no saviesīgiem pasākumiem visā Latvijā. Šajos gados izbraukāta Zemgale, Kurzeme, Vidzeme, pēdējā laikā arvien vairāk aicina arī uz Latgales pusi. Noteikti piedalīšos ikgadējā Vasarsvētku koncertā Bīriņu pilī.

Radošie jaunumi

Tagad ir doma neapstāties, top dziesma nākamajam šlāgeraptaujas posmam – “Dzīve salāpīta” –, tas būs eksperiments – rokenrols, lai arī esmu ievērojis, ka latviešiem vairāk patīk sērīgās notis. Par albumu pašlaik nedomāju – disku laiks ir beidzies. Cilvēki manas dziesmas var iepazīt internetā, radio, citos tīklos – “cietais” nesējs vairs nav nepieciešams.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+