Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. jūnijs, 2014
Drukāt

Dainas dzīve un Latvijas lauki

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Visu vasaru Sūnes Junsona dokumentālās foto­grāfijas centrā Vesterbotenas muzejā Ūmeo skatāma Intas Rukas fotoizstāde “Dainas dzīve”.

Tā ir fotogrāfiju sērija, kas tapusi aptuveni trīsdesmit gadu garumā no astoņdesmitajiem gadiem līdz šodienai, iemūžinot latgalietes Dainas Tavares un viņas ģimenes likteni. Līdztekus izstādei te skatāmas arī zviedru režisores Modas Nīkanderes dokumentālās filmas “Fotogrāfe no Rīgas” un “Ceļa gals” par Intu Ruku un Dainu. Kā skaidro izstādes autore, šoreiz draudzība pāraugusi mākslas projektā, nevis otrādi – visu šo gadu garumā fotografējot Dainu un viņas ģimeni, Inta Ruka nav plānojusi, ka jebkad veidos šādu kolekciju. “Vienkārši braucu uz laukiem fotografēt un tā sanāca, ka vienu ģimeni bildēju vairāk nekā citas. Šī kolekcija aizsākās tikai tāpēc, ka man patīk fotografēt un patīk arī šie cilvēki. Man vispār ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kurus fotografēju, tā kļuvusi par nozīmīgu manas dzīves daļu. Esmu daudz par viņiem domājusi, un tas mani bagātinājis.” Intas Rukas melnbaltajās fotogrāfijās redzami vienkārši cilvēki, kas pozē foto portretiem. Tas arī viss – cilvēki savās mājās vai uz ielas, apturēti ikdienas gaitās, lai nofotografētos. Kas tajā tik īpašs, lai padarītu I. Ruku, izstādes kuratores Britas Lundgrēnas vārdiem, par vienu no Eiropas nozīmīgākajiem fotogrāfiem? I. Ruka strādā bez papildu apgaismojuma, bet analogajā foto, kas, neizjaucot vides gaisotni, tomēr padara fotogrāfijas uzņemšanu par īpašu, gausu procesu. Paiet kāds laiks, kamēr fotogrāfe uzstāda statīvu un kameru, turklāt ik pēc divpadsmit kadriem jānomaina filma. Tikām viņa runājas, iepazīst cilvēkus, kurus bildē. I. Rukai piemīt spēja saskatīt un novērtēt ikdienas nianses, vienkārša sirsnība un acumirklī jūtama ieinteresētība katrā cilvēkā, kuru viņa sastop. Pat tiekoties ar žurnālisti, tā vietā, lai vienkārši atbildētu uz jautājumiem, viņa aicina mani uz sarunu, kurā arī man ir kaut mazliet jāatklājas, jāiepazīstas. Šķiet, tieši tāpēc sejas, kas raugās mums pretī no Intas Rukas fotogrāfijām, nevis pozē, bet sarunājas. Fotogrāfe vispirms ierauga cilvēku, iepazīst viņu un tikai tad “sastindzina”, lai ļautu mums uz acumirkli nostāties viņas vietā atklātu sarunu brīžos. Arī fotoattēlu attīstīšana šajā tehnikā prasa ilgu un rūpīgu darbu, pietuvinot to grafikai.

Vienam no Zviedrijas izcilākajiem fofogrāfiem, dokumentālās fotogrāfijas meistaram Sūnem Junsonam veltītais foto izstāžu centrs atvērts šā gada sākumā, atklājot “Ūmeo 2014” Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmu, un I. Ruka ir pirmā ārvalstu fotogrāfe, kuras darbi šeit izstādīti. Centra arhīvā ir aptuveni četrus miljonus liela kultūrvēsturiski nozīmīga fotogrāfiju kolekcija no 19. gadsimta līdz pat mūsdienām, tajā atvērta moderna foto bibliotēka un kino telpa. Latviešu fotogrāfes izstāde šeit ir ilgi gaidīts notikums. “Jau pirms vairākiem gadiem, tiklīdz uzzinājām, ka Rīga un Ūmeo vienlaikus būs Eiropas kultūras galvaspilsētas, bija skaidrs, ka vēlamies šurp aicināt arī I. Ruku,” atklāj B. Lundgrēna. “Mani ļoti ieinteresēja viņas fotografētās ģimenes stāsts, jo tajā saskatu daudzas paralēles ar stāstiem, ko Sūne Junsons sešdesmitajos gados veidojis par ģimenēm šeit, Zviedrijā. Caur I. Rukas objektīvu izsekojot Dainas dzīvei no astoņdesmitajiem gadiem līdz šodienai, var redzēt, kas pēdējos gadu desmitos noticis ar Latvijas laukiem, kā tos ietekmē globalizācija. Jauni cilvēki pamet dzimtās vietas un dodas uz ārzemēm, lai pelnītu vairāk naudas un dzīvotu labāku dzīvi. Šeit, Zviedrijā, sešdesmitajos gados notika tāpat – cilvēki pācēlās uz industriālajiem centriem Zviedrijas dienvidos, jo te, laukos, nebija darba. Ir ļoti interesanti, ka varam vienlaikus saskatīt šādas vēstures līdzības un vērot, kā šie divi fotogrāfi, viens par otru neko nezinādami, ļoti līdzīgi strādājuši, tās dokumentējot. Būtiski, ka viņi abi ļoti respektējuši cilvēkus un vēlējušies viņus iepazīt,” skaidro kuratore. Jāpiebilst, ka I. Ruka šogad ieguvusi arī prestižo “Sūnes Junsona draugu apvienības” stipendiju.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+