Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
31. oktobris, 2013
Drukāt

Andris Sproģis: Dosim monstram vārdu! (28)

Foto - LETAFoto - LETA

Hansa Kristiana Andersena pasaku par kailo karali, šķiet, lasījis vai dzirdējis katrs. Atgādināšu būtību: nesamaitāts mazulis vienīgais uzdrošinās skaļi pateikt to, kas redzams visiem. Uz šādu lomu nepretendēju. Tas būtu pārlieku pretenciozi vecumā, kad skolas solu jau deldē paša mazbērnu pulciņš. Tomēr šajā rudenī, kad tēlu grupa Pārdaugavā atkal tiek viļāta pa sabiedrības muti kā tikko no oglēm izrausts kartupelis, vēlos nākt klajā ar savu redzējumu.

Gadās – laika ritējumā mainās kāda sabiedrības apskatei izlikta simbola uztvere. Paņēmiens sen pārbaudīts. Jo vecs kā pasaule. Iebrucēji varenās mūra pilis arvien cēluši uz iezemiešu koka cietokšņu atliekām, bet baznīcas – iekaroto krīvu izraudzītās senču svētvietās. Nesenā pagātne, ko daudzi vēl atceras, šajā ziņā ar jaunu pienesumu vai īpašiem atklājumiem nevar lepoties.

Pēc Otrā pasaules kara lēmēji Baltijā par varītēm alka izdzēst no tautas atmiņas visu bijušo. Jebkuru atgādni par savu valsti, brīvības cīņām, uzvaru pār Bermonta armiju. Tieši tālab nesenie uzvarētāji nolēma neglābjami apgānīt viņiem svešu uzvaru. Un Daugavas palienas smilšainajā līdzenumā vēl īsti neapzaļumotais Uzvaras laukums tika iemūžināts kā publiska soda vieta nacistu ģenerāļiem.

Paaudzi vēlāk jau citiem runasvīriem šķita, ka priekšteču izraudzītais nesenais karātavu placis no pilsētbūvniecības viedokļa ir kā radīts režīmu apliecinoša pieminekļa uzsliešanai. Dažu ļaužu atmiņa nav garāka par sprīža tiesu. It īpaši politiskās spēlītēs. Kas no tā visa sanācis?

21. gadsimtā daudziem galvaspilsētas iedzīvotājiem par dadzi acī kļuvusi dīvaini nesaderīgā skulpturālā grupa Pārdaugavā “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem”. Ansamblis atklāts 1985. gada 5. novembrī.

Nav šaubu, ieceres autori sākotnēji paredzēja krietni dižāku iznākumu. Tomēr beigu beigās nekas paliekošāks par novēlotu staļinisma atraugu nav sanācis. Var jau būt – tā brīža varenie no azotes izvilka pietaupītu sprunguli, ko iemest spararata spieķos, lai piebremzētu aizvien straujāk briestošās pārmaiņas padomju impērijā.

Jau tapšanas gaitā kādreizējā diženuma un goddevības apliecinājums saskārās ar nekādi neatrisināmām politiskām, arī mākslinieciskām pretrunām. Daļēji tās uzrādītas režisora Jura Podnieka dokumentālajā filmā “Veļ Sīzifs akmeni” (1985). Divpadsmit gadus pēc šā kinodarba daži karstgalvji mēģināja viņu nikni nīsto obelisku saraut gabalu gabalos. Sanāca čiks. Nemākulīgi veiktajā pasākumā par cietējiem un upuriem kļuva paši spridzinātāji.

Arī pēc tam nerimst centieni un mudinājumi Pārdaugavas spoku grupu, kas nepārprotami cildina drūmo pagātni un vairs neesošu valsti, nojaukt. Taču to izdarīt nav tik vienkārši, kā šķiet no malas. Kā lasīts, šo drūmās pagājības liecinājumu, tāpat kā virkni citu okupētā zemē savulaik svešas varas sadētu vanckaru, aizsargā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpvalstu līgums.

Ko iesākt? Manuprāt, piemineklim jāpaliek savā vietā. Vēl vairāk – jāuzliek par pienākumu Rīgas atslēgu turētājiem arvien to rūpīgi kopt un uzturēt nevainojamā kārtībā par nodokļu maksātāju naudu.

Tikai šai ārēji pagalam nesaderīgajai figūru kopai jādod cits – atbilstošs nosaukums.

Jo patiesība taču redzama pat pa krietnu gabalu: tas ir okupācijas piemineklis. Vienā pusē truli draudīgs spēks, kas visu risina ar šaujamieročiem, otrā – māte, kurai izrauts no rokām bērns (plašāk par to – “Veļ Sīzifs akmeni”). Nosaucot simbolu tam piedienīgā vārdā, uzreiz kļūst saprotams, kālab dzelzsbetona nāves stabs ar saviem 79 metriem gandrīz uz pusi pārspēj Brīvības pieminekļa staltumu – karātavu laukuma, kur sodīti vairāki nacistu spices vīri, augstākajam skatupunktam nemitīgi jāatgādina un jābiedē: no tā var ieraudzīt Sibīriju.

Var gadīties – iepriekš minētais starpvalstu līgums nepieļauj oficiālu pieminekļa nosaukuma grozīšanu. Nav cerību, ka pārdēvēšanu sekmēs arī pašreizējās Rīgas domes deputātu vairākums. Tomēr nekas nevar aizliegt tautai un žurnālistiem saziņā izlīdzēties ar aprakstošu norādi: “Tā sauktais Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotāju jeb Okupācijas piemineklis kļuvis par ārvalstu tūristu ziņkāres objektu. Daudzi viesi brīnās, ka šāds simbols tapis vēl padomju varas gados un ar tās aizgādību.”

Nākotnē varētu atbilstoši pārsaukt arī sabiedriskā transporta apstāšanās vietas Slokas ielas un Uzvaras bulvāra krustojumā. Lai ikvienā “Rīgas satiksmes” braucamajā atkal un atkal ierakstīta balss magnetofona lentē atgādinātu: nākamā pietura – Okupācijas piemineklis.

Domājams, tādējādi dažos kalendāra datumos rudens vai pavasara pusē krietni saruktu masveida pulcēšanās šā dīvainā monstra pakājē.

Pievienot komentāru

Komentāri (28)

  1. Apsveicu un atbalstu domu par pieminekļa pārsaukšanu īstajā vārdā “Okupācijas piemineklis”. Autoram lieliski izdevies atklāt pieminekļa tēlu patieso būtību. Paldies par aso skatījumu un idejas izklāstu. Ir vērts ieklausīties.

  2. Protams, šis piemineklis paliks,bet,plāksni, gan vajadzētu par noziegumiem,KAUT vai par -Baigo gadu! TAUTĀ TO sauc par -Impotenta sapni!

  3. Domājams, tādējādi dažos kalendāra datumos rudens vai pavasara pusē krietni saruktu masveida pulcēšanās šā dīvainā monstra pakājē.
    ==============================================================
    Ar kuru vietu domājam, Sproģa kung’? Ja tuvojoties 2.Pasaules kara beigu 70-ajai gadadienai 2015.g. septembrī sāksim “reklamēt” Padomju armiju, tad “točno” svinētāju skaits pieaugs pateicoties ārvalstu tūristiem! Drosmīgo neprātam slavu mēs dziedam…..

  4. Ko tur daudz domāt? Tautā to taču jau izsenis dēvē par Pārdaugavas Peni Karātavu laukumā.

  5. Karātavu kāsis.

  6. Trāpīgi – ”OKUPĀCIJAS PIEMINEKLIS” !Un pilnīgi atbilst savai sūtibai.

  7. Ja nevar nojaukt, tad vajag viņu izmantot, proti, 9. maijs ir Eiropas diena, tātad šajā dienā tur pakārt visas Eiropas valstu karogus, lai mazāk vietas Putin-hana Impērijas karogiem! Un vēl Eiropas atbrīvošanā piedalījās ASV, Lielbritānija un Francija, tātad viņu kultūras pasākumi 9. maijā ir obligāti un nevis tikai častuškas.

  8. Padomju okupantiem, kuri pēc padomju izdzimteņu impērijas likvidācijas ir iedzīti nepilnvērtības kompleksos, nekā cita Latvijā nav ar ko lepoties, kā par noželojamu uzvaru II Pasaules karā. Kāpēc nožēlojama? Tāpēc, ka neviens II Pasaules karā “uzvarētais”, ne par kādu naudu nevēlētos mainīties vietām ar padomju “uzvarētājiem”.

  9. Ja nedrīkst nojaukt, tad var saīsināt, lai uzlabotu pilsētvidi kur šis degradējošais elements dominā pār apkārtni. Uz pusi, vai zemāku par Brīvības pieminekli.

  10. Sauc kā gribi okupantiem un pēctečiem tas būs uzvaras.Vislabāk nojaukt vai atstāt betkārtīgi apbūvēt lai nav ti redzams.Lai jau tur kaut kur stāv.Apkārtnē uzbūvēt kārtīgas būves kas nosedz šo ,,nesmukumu,, ,stadionu ,halli utt

    • Un tā arī paliks UZVARA pār nacismu, un nevajag to saistīt ne ar kādu okupāciju, jo lielvaras mūs vienkārši sadalija kā kara laupijumu!

  11. Ulmaņa apvērsuma godināšanas Uzvaras laukumā padomju okupantu piemineklis. Laba kombinācija. Abas lietas, ko svinēt nevajag.

  12. Te, protams, katrs var vaimanāt un kaukt, ko grib, bet Uzvaras laukuma skulptūru grupa vienmēr būs un paliks memoriāls Latvijas atbrīvošanai no vācu nacistu okupācijas.

    • Nevajag aizmirst, ka vācieši mūs atbrīvoja no padomju okupācijas.

      Tādējādi šis piemineklis iemūžina patriekto okupantu revanšu, un nekādu tur ne “atbrīvošanu”.

  13. Pieredzējušam žurnālistam gan neklātos tā kļūdīties – „šo drūmās pagājības liecinājumu, tāpat kā virkni citu okupētā zemē savulaik svešas varas sadētu vanckaru, aizsargā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpvalstu līgums.”
    Latvijas un Krievijas vienošanās NEATTIECAS uz šo objektu. Ir gan tiesa, ka 2007. gada aprīlī Krievijas vēstniecība to vēlējās pārvērst par memoriālu, iesniedzot ĀM un Rīgas domei vēlmi papildināt esošo veidojumu ar jaunu objektu un informāciju par Latvijas teritorijā kritušajiem Pad. Sav. varoņiem, pie tam šo pārbūvi veikt par Krievijas līdzekļiem, taču… saņēma noraidījumu. Starp mums runājot, Karātavu laukuma „piemineklis” nav iegrāmatots pat valsts nozīmes pieminekļu sarakstā. Līdz ar to Jūsu argumentam, Sproģa kungs, nav seguma.
    Bet par pārdēvēšanu – tukšs šāviens: sauc krupi par rupuci vai kaupiņu, visviens dīķī kurkstēs.

    • Ļoti būtiska ziņa. Varbūt kāds var pateikt kaut ko vēl detalizētāk?

      • Kā var kaut ko detalizētāk pateikt par to, kā NAV: ieskatieties valsts kultūras pieminekļu sarkstā, – nav; jebkurā dokumentā, kas attiecas uz L. un Kr. vienošanās 13. pantu (vai – vienošanās sarunu dalībnieku liecībās), – atkal nav.
        Gan ĀM, gan mediji sev/savai nostādnei vēlamo bez jebkāda pamatojuma uzdod par esošo. Publikums, informāciju dokumentos nepārbaudīdams, atkārto kā aksiomu.

  14. Bet vanckars arī nav slikts.

  15. Tautas mutē tas ir Pārdaugavas zābaks.

  16. Ja runā tautiski un pa zemnieku saprašanai – VANCKARS -. Tā vajag arī saukt, kamēr VANCKARU neaizvāc. Mums Latvijā nevajag atbrīvotājus jau sākot ar koka FRICI… kRITUŠAJIEM LAI PIEMIŅA BRĀĻU KAPOS.

  17. Piekrītu!Kamēr šis monstrs dīžāsies Eiropas valsts Latvijas galvaspilsētas centrā,tas nav nekā citādi saucams,kā vien okupācijas piemineklis!

Draugiem Facebook Twitter Google+