Kultūra
Teātris un kino

Dzīvojam vientuļnieku sabiedrībā. Saruna ar aktrisi Lidiju Pupuri0


Lidija Pupure
Lidija Pupure
Foto: Karīna Miezāja

Ceturtdien, 11. oktobrī, Dailes teātra Kamer­zālē pirmizrādi piedzīvos amerikāņu dramaturga Donalda Lī Koburna luga “Kāršu spēle” jaunās režisores Lauras Upenieces režijā. Galvenajās – kāršu spēlmaņu Vellera un Fonzijas – lomās iejutīsies pieredzes bagātie skatuves mākslinieki Juris Bartkevičs un LIDIJA PUPURE.

Mūsu saruna ar aktrisi, kura uz Dailes teātra skatuves aizvadījusi piecdesmit astoņus gadus, notiek Starptautiskajā senioru dienā un trauksmainajā pirmsvēlēšanu gaisotnē.

Tā kā izrādē rit kāršu spēle, sāksim ar to. Piederat paaudzei, kuru latviešu “nacionālajā spēlē” zolītē tik viegli nevar apspēlēt…

L. Pupure: Ha (smejas), ar mani ir tieši otrādi. Mans vīrs, kurš savulaik strādāja Jaunatnes teātrī, un arī mūsu teātra (Dailes. – V. K.) vīrieši bija tie azartiskākie kāršu spēlētāji. Gan jau arī mans partneris šajā izrādē Juris Bartkevičs Liepājā ir kārtis uzspēlējis. Mēdzu teikt, ka manī ir tik daudz kaislību, ka no vēl vienas labāk atturēšos. Nu varbūt – bērnībā, aiz gara laika. Uz cūkām. Tas arī viss. Mana Fonzija arī atzīst, ka audzināta tādās presbiteriāņu (reliģiska konfesija ASV. – V. K.) labākajās tradīcijās, kur kāršu spēle skaitījās grēks un netikums, bet viņa tomēr kādreiz ar to ļoti aizrāvusies, spēlējusi dienām un naktīm, un vēl piebilst – būtu to māte zinājusi, galvu norāvusi… Bet runa jau izrādē ir par to, kas notiek kārtīm pa vidu. Par vientulību vecumā.

Vai ar to neriskē arī aktieri? Profesijas specifikas dēļ allaž aizņemtie vakari…

Un kā vēl! Un ne jau tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Arī – mākslinieki, rakstnieki, visi radošie. Ārpus teātra ir ārkārtīgi grūti atbrīvoties no problēmām, kuras visu dienu mēģinājumā vai uz skatuves esi risinājusi. Pārnāc mājās, un viss turpinās, vēl miegā kaut ko šķetini, līdz pat murgi nāk (pasmaida). Man vienmēr licies: ja spēj otram cilvēkam veltīt tik maz laika, vai esmu tiesīga viņu pieturēt?

Šodien, protams, citādi, bet manai paaudzei aktiera alga bija mazāka par to, ko vajadzētu maksāt auklei. Un kur vēl tādu atrast! Toreiz tas arī nebija prestižs pakalpojums. Un, ja vēl palīgā nebija vecāku… Atlika… daudz ko izlemt. Bet patiesībā ne vien radošo personību vidū, visā pasaulē kopumā ir ārkārtīgi daudz vientuļu cilvēku. Rietumos pansionāti jau sen ir norma. Daudzu desmitu gadu garumā izveidojusies pat vesela tradīcija. Bērni dzīvo savu dzīvi, bet vecāki, arī turīgi, izvēlas pansionātu – tie ārzemēs ir ārkārtīgi dažāda līmeņa. Ja ir nauda, vari dzīvot komfortablākā viesnīcā ar dažādiem pakalpojumiem. Ja līdzekļu nav, apstākļi bēdīgāki. Mēs ar Juri Bartkeviču (lasi: mūsu varoņi) esam tajā nabadzīgajā, jo dzīvojam no pabalsta.

Jo intriģējošāk izrādes reklāmā redzēt jūs abus karaļu tērpos!

(Iesmejas). Kad mūs šādi ietērpa un fotografēja, arī mums bija pārsteigums. Daži teātrī saka: vai, interesanti, liela intriga! Uz skatuves izrādē tā, protams, neizskatīsimies.

Varbūt jūsu varoņi savā egoistiskajā garā jūtas kā karaļi?

Varbūt… Pamatā vaina ir viņu neprasmē veidot ģimeni un attiecības ar bērniem, tomēr pansionātā viņi nonākuši dažādu apstākļu dēļ.

Arī mūsu šodiena nespīd ar prasmi veidot cilvēciskas attiecības, šī spēja arvien iet mazumā.

Un vēl viss apkārtējais: jātaisa karjera, tik daudz jāstrādā, kamēr esi jauns, robežas vaļā, gribas ceļot, baudīt dzīvi… Līdz ar to cilvēcisko attiecību veidošana kļūst arvien nemākulīgāka, kļūstam aizvien egocentriskāki, atsvešinātāki, un faktiski veidojas vientuļnieku sabiedrība.

Arī pāvests Francisks savā vizītē Latvijā Jēkaba katedrālē runāja par zaļajiem kokiem, kuriem jāatceras, ka spēku tie smeļas saknēs…

Jā, īpaši organizētā dievkalpojumā senioriem viņš vēlējās pateikties un celt viņu pašapziņu. Bet minēto pāvesta mācību un reizē atgādinājumu esam pazaudējuši jau diezgan sen. Kapitālisms rada vēl lielāku atsvešinātību. Un te nevienu nevar vainot, to vienkārši veicina ap­stākļi. Attiecības starp vecākiem un bērniem ir vesels izglītības lauks. Bet vai orientēties tajā vispār kaut kur māca?

Tomēr – jo vairāk tehnoloģijas atsvešina no dzīvā cilvēka, jo vairāk būtu vēlamas šādas attiecību mācības. Bet tas nenotiek. Soļa attālumā negribam dzirdēt dzīva cilvēka balsi, bet sūtām īsziņu… Un tad brīnāmies, ka līdz sirmam vecumam jāatklāj savas nemācēšanas dēļ pieļautās kļūdas ar ļoti smagām sekām – pietrūcis izrunāšanos, saprašanas, piedošanas, arī cieņas pret vecajiem cilvēkiem. Ar to Rietumu sabiedrība ļoti atšķiras no Austrumiem.

Pavērojiet – ir liela daļa, kas nesarunājas pat ar sevi, nepajautā sev: kāpēc esmu nonācis tur, kur esmu? Nepiedalās savas dzīves veidošanā. Protams, iepriekšējā formācija to neveicināja.

Vesels paradokss: pat nacionāli noskaņoti cilvēki savās prasībās nez kādēļ ir noilgojušies pēc “tā laika” labumiem.

Ar vienu kāju runā par neatkarību, bet, no otras puses, viņu sūdzības, apsūdzības, pieprasījumi ir – visu bez naudas! Protams, dzīvoklis maksāja kapeikas, ūdens neko, izglītība, veselība par velti. Nē, nu maksāja, taču par to rūpējās sistēma. Neatkarību tikām saņēmuši savā ziņā pēkšņi, negaidīti un nesagatavoti. Un joprojām neesam pat iztēlojušies to “zvaigzni”, uz kuru Latvija gribētu iet. Un kādu mēs vēlētos redzēt savu valsti? Atkal cenšamies kaut ko kopēt – cilvēki no televīzijā noskatītā, bet tur viss, seriāli, arī tās spēles, ir vienas vienīgas kopijas…

Veiksme un spēles ir vēl viens izrādes skartais loks. Vai nav dīvaini, ka televīzijā tā vien ņirb no visdažādākajām spēlēm. Bet vai no zila gaisa nokritusi nauda jau ir laime? Vai netiek kropļots patiesas laimes jēdziens?

Pelnrušķītes laime taču ir visas Amerikas būtība. Veiksme – tā, lūk, amerikāņu izpratnē ir laime! Bet vai tiešām esam tik dumji, ka nevaram izdomāt, kas der mūsu tautai un kas mūsu sabiedrībai ir nepieciešams? Kas atbilst mūsu tradīcijām un raksturam? Neesmu personiski pazīstama ar režisoru Alvi Hermani, bet ļoti labi viņu saprotu un piekrītu visam, ko viņš teicis gan savā “Dienasgrāmatā”, gan daudzajās intervijās par to, kurp ejam, kā mums pietrūkst, kur klūpam, ka veidojam šo vientuļnieku sabiedrību.

Un kāpēc tik daudzi piesauc musulmaņu pasauli? Kāpēc cilvēki neieklausās kaut vai tajā pašā Imantā Kalniņā – ko tad komponists īsti vēlas pateikt? Viņš vienkārši grib sacīt, ka tur, Austrumos, augstākā godā ir turpinājums, vecākie cilvēki ir pirmie padomdevēji, cieņā ģimeniskās tradīcijas. Taču pie mums, tikko kāds pasaka kaut ko krietni atšķirīgu vai liek paskatīties uz lietām no cita leņķa, tā visiem rokas, kājas gaisā – nē, kā viņš, tāds un šitāds, uzdrīkstas! Bet patiesībā tu neko neesi sadzirdējis, tu esi pārāk nezinošs, lai saprastu cilvēka teikto.

Arī tāda savā ziņā ir egoisma izpausme…

Lai saprastu savas kļūdas, kādreiz ir nežēlīgi jāpasaka patiesība acīs tam otram un arī sev. Šī atzīšanās faktiski ir zāles, kas ļauj kļūmes labot, iespēju robežās, protams. Vai arī samierinies, pieņem situāciju, neēd ne sevi, ne citus. Esmu ticīgs cilvēks un varu pateikt, ka evaņģēlijs ir absolūts paradokss, piedāvā sabiedrības uztverei ko pilnīgi ačgārnu pieņemtajam. Ja sit pa vienu vaigu, pagriez otru – teicis Kristus. Bet, ja kāds domā, ka sitējam vai lamātājam atbildēs ar to pašu, viņš sevi noliek uz viena zemā līmeņa, un vinnētājs nav neviens. Tikai tas, kurš spēj aizvainojumam pacelties pāri, var panākt izmaiņas.

Šobrīd ieslēdzot radio, šķiet, viens ārprāts – n-tās partijas, saukļi, lozungi… Kur esmu, vai šodienā?! Šaušalīgas reklāmas, aptuveni solījumi bez risinājuma piedāvājumiem. Katra partija runā par atsevišķām prioritātēm, bet vai visas lietas nav cieši saistītas? Viens sauc – rūpēsimies par pensionāriem, otrs – par ģimenēm! Rīdīšana un šķelšana. Vai bērni un vecāki nav viena ģimene? Jau no sākta gala pietrūcis mūsu sabiedrības vērtējuma speciālistu, sociālpsihologu skatījumā. Neesmu dzirdējusi profesionāļu noteiktu sabiedrības diagnozi. Deviņdesmitajos ar tukšu kabatu nolika krustcelēs un teica – tagad audz pats. Bija, kas grāba, ko varēja, bija, kas mulsa.

Tagad vairākums partiju lielos vilcienos vēlas panākt vienu un to pašu.

Bet cita ceļa jau nav kā tikai tas, uz kura esam nostājušies. Pasaule taču citu formāciju nepieļaus. Pat prezidentālu valsti Latvijā neatļaus. Pie varas esošās partijas saka – dodiet mums varu atkal, mums ir pieredze. Bet vai tās stāsta visu patiesību par valstī notikušo, par pašreizējo situāciju? Kā dzīvot Eiropas Savienībā? Varbūt neskriet ar karogu vilcienam pa priekšu? Varbūt nedarīt visu, kas vien ieteikts, bet nav pavēlēts? Mūsu nelaime, ka no viena grāvja krītam otrā, no vienas lielvalsts pie otras ceram glābties, bet neesam atraduši paši savu patiesību.

Mums jāapzinās atrašanās krustcelēs un nevajag gribēt pašiem būt lielvalstij. Mēs tādi neesam.

Jau Zenta Mauriņa teikusi – vai nu slimojam ar mazvērtības kompleksu, vai lielummāniju. Būtu pēdējais laiks apjēgt, kā dzīvot vienai mazai valstij šajā ģeogrāfiskajā vietā. Jābūt pavisam citai filozofijai un attieksmei. Jābūt gudriem, diplomātiskiem, īstiem saimniekiem savā zemē.

Vai, strādājot ar jauno režisori Lauru Upenieci, jums bija kādi jaunatklājumi?

Ceru, ka mēs abi ar Juri Bartkeviču, ņemdamies un strīdēdamies par darbu, neesam viņu nobiedējuši. Laura ir gaiša, diezgan noslēgta, taču atklājās kā interesanta režisore. Varbūt vienīgi par biklu, ar mums strādājot, varbūt par daudz ļāva mums fantazēt, diskutēt, varbūt viņā bija pārāk liela pietāte. Bet drosme jau nāk ar pieredzi. Mēs ar Juri esam nobažījušies, lai viņu nepieviļam. Izrādē ir runa par veciem cilvēkiem, manu paaudzi, nu, Juris Bartkevičs ir nedaudz jaunāks. Vai mēs to visu varēsim nospēlēt… Tas paliek kā jautājums.

LA.lv