Egils Līcītis: Kas tie tādi tautas appuišotāji 0
Vai nu apstākļu sagadīšanās vai mums parādītā goda dēļ netāli no redakcijas apburtā jūgendstila pilī Alberta ielā iekārtojušies sorosītu tautas gudrības mantziņi. Tas ir riktīgs Skaņais kalns!
Kolīdz gaiss ietrīcas no mazākā apdraudējuma cilvēktiesībām, tā no tās puses iedarbina varenākas ērģeles par Domā uzstatītajām un skan, kā Jērikas bazūnes pūšot. Reizēm no turienes labi dzirdama sprauslošana, itin kā Albertielas iedzīvotāji būt’ pazemē ieslodzījuši mehānisku uzvelkamo un tūlīt no saites vaļā laižamo pūķi, kas mijas ar šņākšanu kā no čūsku midzeņa un spiegšanu, ko spējīgi radīt vien tūkstoš ilgi neēdināti šņukuri. Šādas kakofonijas translācija pat ļoti iecietīgam cilvēkam ar mašīneļļā mērcētiem tērauda nerviem liek saviebties, laupa naktsmieru un rada nelāgu iespaidu par Sorosa fondā trenētiem algotņiem priekš tiesiskuma un demokrātijas. Es ceru, ka drošības iestādes ir nomodā, lai mutiskā taurēšana nepārvērstos terorakcijās un nebeigtos ar spridzināšanu.
Kaut pašpasludinājušies par liberāļiem, sorosītu šlakai piederīgie junkuri un jumpravas tādi vis nav, un viņu taisnība, saduroties ar pretējiem uzskatiem, bez liekas kavēšanās žodziņam svempjas pāri un brutāli ielaužas citu cilvēku privātumā.
Kažokas jaunkundzes un viņas melbikšu svītas izpratnē apgaismībai jānāk, lai diezgan tumšai latviešu tautiņai noņemtu miglu no acīm, kā svētas jaunavas mēdza nokāpt no debesīm un parādīties ganiņiem. Demokrātijas milžiem lāgā nekas neiet pie dūšas tai peizāžā, ko viņi ierauga savā apgaismības misijā. Vietējie, nudien kā nemācīti mežoņi, pielūdz ģimenes vērtības, un tādēļ automātiski spiesti locīties kā zuši uz sorosītu pannas, jo atzīti par homofobiem. Ja kāds pagāns tur godā nacionālas vērtības, tad tiks noziests ar darvu un izvārtīts “fašista” spalvās. Kad dala amatus pie varas, tad modras un dzalkstošas acis kā jājampātagas caururbj ikvienu kandidātu, kurš šķiet netīkams un nevēlams. Vai tiem, kuriem izdevies pāri sorosītu atbalstīto kandidātu līķiem ielauzties pie noteikšanas, piemēram, valsts televīzijā! Mīlīgās kaķenītes viņus saskrāpēs līdz asinīm! Tā vien šķiet, ka šīs dzīves virsuzdevums Sorosa Latvijas stipendiātiem ir tautības, dzimtes, orientācijas, ādas krāsas atšķirību un “senilo” pieņemto morāles un uzvedības normu likvidēšana, visu šo “netīrumu podu” izmazgājot ar sevišķi stipru un negantu traipu tīrīšanas līdzekli. No kurienes šejienes sorosiešiem galvā iedētas tādas oliņas un tipveida domāšana? Kāpēc jānoņemas kā latviešu tautas appuišotājiem – nav ne jausmas. Pats večuks Amerikā liekas vairāk filantrops, nevis mizantrops, diez vai viņš kādu būtu atsūtījis uzņemties šefību par sērdieņu tautiņu. Es drīzāk uzdotu jautājumu – bet kāds mums ir sabiedriskais derīgums no šādām nevalstiskajām organizācijām, kuru izpausme ir diapazonā no neirastēniskas brēkšanas par toleranci līdz līdzdalībai valsts pamatu ārdīšanā? Pa Latviju klīst “dzimumu līdztiesības” brigādes un valkājas homoseksa darbinieku aizstāvības demonstrācijas, neprasot, cik liela varētu būt latviešu atsaucība krāšņajiem trokšņa celšanas uzdevumiem. Apbēdinoši, bet nav atsaucības. Šo uzskatu mozaīka pa lielai daļai importēta un arī demonstranti pārsvarā attransportēti no ārzemēm.
Bet kas padara “Providus” un brālīgās NVO tikpat kā par aizsargājamiem Latvijas kultūrvēsturiskiem pieminekļiem? Raugi, partijās arī ir “platformas”, kas uz dzīvi Latvijā lūkojas kā greizā spogulī, būdami inficēti, magnetizēti vai kādam parādā. Savukārt par teļiem dumjākie politiķi vienmēr apdomājas, pirms runā – ko par to teiks Kažoka ar kartupeļu mizojamo nazīti?
Vai nedusmosies? Bet es saku sorosiešiem – nevajag uzvesties, kā būtu ar vazelīnu iesmērējušies vai pulverīšus pārēdušies, – kā humānists gribu apturēt tos, kas pa pusei jau pastrādājuši noziegumus pret savu valsti.
