Kultūra
Kultūrpolitika

Liāna Langa: “Es redzu neredzamo…” 16


Liāna Langa
Liāna Langa
Foto – Timurs Subhankulovs

Neizslēdzu, ka šī bija tieši tā Aivara Neibarta dzejoļa “Skaidrība” rindiņa, kurai uzdūros 70. gadu vidū, šķirstot dzejoļu krājumiņus Rīgas centrālajā antikvariātā Ļeņina un Dzirnavu ielas stūrī. Tur mazā formāta grāmatiņas bija saliktas garenās koka kastēs uz letes. Dodoties mājās no skolas, to centos apmeklēt vismaz reizi nedēļā vidusskolas sākuma gados, kad pastiprināti sāku interesēties par poēziju. Tā neklātienē notika pirmā iepazīšanās ar dzejnieku Aivaru Neibartu. Šķirstīju viņa 1973. gadā iznākušo krājumu “Lasāmgabali” un nebeidzu vien brīnīties – neviena varai pielīdīga teksta, toties košumkoša un brīvestīga valoda, spilgts iztēles lidojums, intīmas sarunas ar dzīvajām radībām un arī kosmosu, turklāt bez mazākās kautrības. Nekādas malā stāvētāja pozīcijas, gluži otrādi, dzejnieks – izplatījuma centrs. Par to uzreiz tiek paziņots dzejolī, kas ievada viņa pēc skaita otro krājumu: “PĀR MANI LIDO/KALNI, KOKI, PUĶES/ UN CITI VIENKĀRŠI PUTNI,/ SKATĀS MAN MUTĒ/ UN BAŽĪGI GAIDA, KO ES TEIKŠU.” Es uzāķējos uz Neibarta piesūtītā “dzērvju kāša”: “Uz dzērvju kāša uzāķēts/ kā ķeceris es spirinos…”, sāku peldēt un spirināties pa viņa valodas “straumi un ar straumi, jo straume – tā esmu es pati” (“Gauja”). Reti Neibarta dzejā parādās viņa pozīcija attiecībā uz citiem garļaužiem (tā poēts dēvēja pieaugušos, savukārt bērnus – par īsļaužiem), bet tur viņš didaktiski tiešs: “Es neciešu ļaudis,/ kam dzīve –/ tikai gluda šoseja,/ pa kuru bez avārijām/ tie lēnām uz kapsētu brauc.”

Neibarta, saukta arī par Ņurbuli, ceļš neatgādināja gludu šoseju – tas bija putekļains un izdangāts zemes ceļš, malās atmirdzēja pa kādai lauku puķītei, baltai kā viņa garie mati un bārda, kuru viņš mēdza noglaudīt ar aristokrātiski cēlu žestu. Ar Aivaru pirmo reizi satikos pie viņa mājās Āžu bulvārī Sarkandaugavā, kur ārpuslaika gaitā ritēja bohēma. Viss likās neticams – gan koka mājiņa, kas šķita kā no Brīvdabas muzeja esam, gan pats saimnieks, jau tolaik leģendām apvītais Ņurbulis, kurš runāja ar pašradītu leksiku piesātinātā ņurbuļvalodā, par kuru oriģinālāku līdz pat šai dienai neesmu dzirdējusi. Jāteic, ka pagāja kāds laiciņš, kamēr pie tās pieradu un sapratu. Arī runājot viņš dzejoja. Neibarta bohēmiskie cunduri bija nepārspējami – viņš mēdza izvilkt no vāzes un apēst pa kādai puķei, bārā “Skapis” un arī reizēm viesībās palīda zem galda un koda dāmām kājās. Reiz kādās lauku mājās Jāņos nejauši izdzēra virtuvē atrastu zīdaiņa vajadzībām noslauktu pienu, bet kādā mākslinieku darbnīcā bēniņu telpā negaidīti kā parādība uzradās plāniņa vidū – izrādās, bija tur divas diennaktis gulējis paksī spēkavīra miegā, bet viesi par to nenojauta, domādami, ka Ņurbulītis sen devies uz mājām pie Sievietes Sarmītes, kā viņš vienmēr lepni dēvēja savu kundzi, mākslinieci Sarmīti Neibarti. Cerams, ka viņas apkopotās laikabiedru atmiņas par Neibartu ieraudzīs dienas gaismu drīz.

Alvja Hermaņa un Gunas Zariņas JRT izrāde “Dieviņš pillā” skatītāju ieved metafiziskā telpā, kurā Neibarts atrodas pēc nāves, turpinot burties savā dzejradē. Skatuves dalījums trīs daļās, manuprāt, ataino dzejas tapšanas radošā procesa pakāpes. Tā, protams, ir tikai mana interpretācija. Istabiņā dzejnieks guļ un sapņo, gatavo sev zāļu tēju un reizumis trimpelē un iedvesmojas. Tehniskajā istabā viņš urbjas vārdnīcās un skaņu ierakstos, meklējot, mīcot un virknējot vārdus, kas brīnumainā kārtā skatītāju acu priekšā pārtop dzejā. Visbeidzot centrā ir spoži izgaismota balta starptelpa, kurā Neibarts, Dieviņš pillā, uzstājas kā demiurgs. Visa izrāde veltīta dzejai un tās tapšanas procesam. Gunas Zariņas spēle ir žilbinoša, Hermaņa režija mērķtiecīgi ved skatītāju uz katarsi. Gandarījums, ka Jaunais Rīgas teātris vēlreiz pievērsies dzejas mākslai un aktualizējis Neibarta daiļradi. No izrādes strāvo beznosacījumu mīlestība pret latviešu valodu un Aivaru Neibartu, un kopā ar pateicību par šo izrādi tā manī saglabāsies un mani sildīs vēl ilgi.

LA.lv