Kultūra
Mūzika

“Ir liels neizravēts lauciņš”. Saruna ar klarnetistu, Nacionālās skaņu ierakstu kompānijas “Skani” vadītāju Egīlu Šēferu0


Egīls Šēfers: “Visvairāk mūsu izdotos ierakstus digitāli klausās ASV, arī Anglijā, fiziskos albumus visvairāk pieprasa Vācijā.”
Egīls Šēfers: “Visvairāk mūsu izdotos ierakstus digitāli klausās ASV, arī Anglijā, fiziskos albumus visvairāk pieprasa Vācijā.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Nacionālajai skaņu ierakstu kompānijai “Skani” šogad aprit piektā gadskārta, un tikko klajā laists tās līdz šim apjomīgākais veikums, komponista Pētera Vaska pirmais dzimtenē izdotais soloalbums “Lūgšana”, kas dažu nedēļu laikā izpelnījies arī ievērojamu ārvalstu mūzikas ierakstu izplatītāju interesi. “Latviešiem ir mūzikas bagātības, bet tām nav nekādas vērtības, ja tās stāv plauktā, krāj putekļus un netiek pie cilvēkiem,” pauž “Skani” vadītājs, izcilais latviešu klarnetists EGĪLS ŠĒFERS.

 

Egīla Šēfera personība ir apliecinājums mākslas pasaulē reti sastopamam fenomenam, vienā enerģiskā un gaišā personībā apvienojot šķietamus pretstatus – mākslinieka radošumu un uzņēmēja tvērienu. Līdzās paša koncertdarbībai viņš ar neizsīkstošu cīņas sparu un misijas apziņu pievērsies Latvijas mūsdienu akadēmiskās mūzikas popularizēšanai dzimtenē un aiz tās robežām. Kopš aizvadītā rudens Egīls Šēfers ir Latvijas Mūzikas informācijas centra (LMIC) jaunais vadītājs, tikko sācis darbu arī Latvijas Mūzikas padomes priekšsēdētāja amatā.

Raugoties globāli, latviešu mūsdienu akadēmiskā mūzika ir šaura niša milzīgajā pasaules klasiskās mūzikas tirgū, taču pēdējos piecos gados tā top pamanīta arvien vairāk, lielā mērā pateicoties arī Egīla Šēfera un izdevniecības “Skani” neatlaidīgajai klauvēšanai pie pasaules mēroga izplatītāju durvīm. Ik gadu izdod aptuveni sešus ierakstus, pērn – simtgades zīmē – pat desmit, kompānijas izdevumiem digitālās platformās sasniedzot klausītājus 80 valstīs. “Skani” statistika liecina – visvairāk latviešu mūsdienu klasisko mūziku klausās ASV (30% klausītāju).

 

– Vai fakts, ka mūsu starptautiski ievērojamākajam komponistam Pēterim Vaskam šis ir pirmais dzimtenē izdotais disks, liecina par ierakstu izdošanas kritisko situāciju visā latviešu mūzikas jomā kopumā?

E. Šēfers: – Jā un nē. Šis ir pirmais Pētera Vaska soloalbums Latvijā, taču katru gadu tiek ierakstīti trīs četri albumi ar viņa mūziku, pārsvarā starptautiski, arī lielu izdevniecību paspārnē. Kā vienīgā izdevniecība pasaulē, kas izdod latviešu mūsdienu klasisko mūziku, plānojot repertuāru, mēs arī skatāmies, kā tirgū nav. Pētera Vaska mūzikas izdevumu kaudzīte ir diezgan liela, bet līdzās ir Pēteris Plakidis vai Jānis Ivanovs, mūsu lielais, simfoniskais grands, kuriem izdevumu ir maz. Mūsu prioritāte ir tas, kas vispār nav pieejams. Ivanova simfonijas, kuras ir mūsu Kultūras kanonā, nevar noklausīties “Spotify”, kur nu vēl latviešu pirmo operu vai baletu. Ir liels neizravēts lauciņš, kas paliek mūsu prioritāte.

– Kad pirms pieciem gadiem sākāt “Skani”, jūsu mērķis bija nest latviešu akadēmisko mūziku tuvāk klausītājam. Šobrīd jau varat nomērīt, kā tas izdevies?

– Sāku ar kritizēšanu – pirms pieciem gadiem, veidojot raidījumu “Orfeja auss”, biju šokā, ka milzīgs latviešu mūzikas apjoms nav pieejams klausītājam. Lielākoties raidījumā izmantojām Latvijas Radio fondu ierakstus, kuriem parasts vietējais klausītājs vispār netiek klāt, kur nu vēl ārzemnieks.

– Latviešu akadēmisko mūziku taču ierakstīja arī pirms tam.

– Redzēju, ka Valsts kultūrkapitāla fonds regulāri atbalsta ierakstu izdošanu, tomēr lielākoties tie nonāk plauktā, nevis pie klausītāja. Ar savu kvintetu (dāņu – latviešu kvintets “Carion”. – A. K. ) biju jau izdevis trīs albumus, un 2014. gadā, kad parādījās pirmā simtgades programma, Ināra Jakubone, toreizējā LMIC direktore, teica – rakstīšu projektu, bet vai tu nāksi? Atceros vasaras dienu, kad viņa piezvanīja un teica, ka nauda – liela summa, 40 tūkstoši – pirmajiem četriem albumiem ir. Sapratu, ka šis ir mirklis, kad nevar vairs kritizēt, bet jāsāk darīt. Braukāju uz “Clasical: Next” mesēm, tikos ar izplatītājiem, mēģinot viņus pārliecināt. Sākumā tas bija tikpat kā neiespējami, jo “Skani” nebija pat izdoto albumu kataloga – tikai nākotnes plāni! Pagāja trīs gadi, kamēr “pielauzu” pirmo fizisko disku izplatītāju. Šobrīd, pēc pieciem gadiem, mums ir seši starptautiski izplatītāji, liels izdevumu katalogs un daudz klausītāju. Tādiem maziem kukaiņiem kā mēs ar trīs darbinieku komandu tas ir ļoti labs rādītājs.

– Brīvā tirgus aukstie vēji – tā reiz runājāt par to, kas pasaulē sagaida mūsu jaunos mūziķus. Vai konkurences sīvos vējus sajūtat arī ierakstu jomā?

– Ieraksti šajā ziņā neatšķiras no orķestriem, koriem un citiem kolektīviem. Ja Nacionālajam simfoniskajam orķestrim vajadzētu strādāt brīvās ekonomikas apstākļos un nosegt visus izdevumus no pašu ieņēmumiem, protams, tas nebūtu iespējams. Neviens simfoniskais orķestris pasaulē, pat Amerikā, neizdzīvo bez atbalsta – valsts vai mecenātu. Klasiskās mūzikas tirgū ir kompānijas, kas iztiek no ierakstu izdošanas, tas pats “Deutsche Grammophone”, taču viņu katalogā ir zvaigznes, pazīstama klasika – Vivaldi, Bahs, operas – produkts, kuram ir ļoti plašs patērētāju loks, nevis specifiska mūsdienu klasika, latviešu klasika vai komponisti, par kuriem neviens nekad nav dzirdējis. Latviešu mūsdienu klasiskā mūzika nav šāds produkts. Līdz ar to bez valsts atbalsta “siltumnīcas” brīvos tirgus vējos mēs ātri bankrotētu.

– Ja uz šo paskatās kā uz “radošu industriju” – vai iespējams arī nopelnīt?

– Lielām ierakstu kompānijām nepatīk straumēšana, jo ar to mazītiņo “kapeiciņu” par katru klausījumu – apmēram desmitdaļu centa – nav iespējams nopelnīt. Mums kā Mūzikas informācijas centram mērķis ir popularizēt latviešu mūziku, tāpēc priecājamies par iespēju sasniegt klausītāju, neatkarīgi no ieņēmumiem. No ieguldītā labākajā gadījumā dabūja atpakaļ aptuveni 17 procentus. Par pašu finansējumu esam veidojuši Latvijas Radio kora ierakstus (Jānis Zālītis un jaunākā latviešu kormūzika “Vakara impresijas” – A. K.).

– Kurš mūsu komponists vai mūzikas žanrs aiz robežām ir visvairāk pieprasīts?

– Profesionāļi interesējas par neatklāto. Imanta Kalniņa 5. un 7. simfonija, Jānis Ivanovs, Skultes 9. simfonija, stīgu kvarteti. Klausītāju lielākā interese nemainīgi ir par Latvijas Radio kori, lai ko viņi darītu. Ne velti viņi kopš 80. gadiem mērķtiecīgi ir strādājuši uz savu atpazīstamību ierakstu tirgū. Par albumu “Daba un dvēsele” pienesumu deva lieliskās kritiķu atsauksmes – tas bija “Gramophone editor’s choice” viens no gada labākajiem klasiskās mūzikas ierakstiem, tāpat bija piecu zvaigžņu recenzija “BBC Music Magazine”, arī “Financial Times”, “Observer” – cilvēki izlasa un nopērk. Ceru, ka jaunais Pētera Vaska albums būs līdzīgs veiksmes stāsts. Visvairāk mūsu izdotos ierakstus digitāli klausās ASV, arī Anglijā, fiziskos albumus visvairāk pieprasa Vācijā. Taču ir atsevišķi gadījumi, kad klausītāju interesi nosaka citi faktori. Piemēram,”Schola Cantorum Riga” albums “Domus Mea”, veltīts gregoriskajiem dziedājumiem ir ļoti populārs latīņu valodas areāla valstīs – Spānijā, Portugālē, Dienvidamerika.

– Vai ieraksti veicina arī latviešu mūzikas atskaņošanu pasaulē?

– Ieraksti patiešām to ļoti veicina. Tagad šo lietu darām reizē – izdodam Reiņa Zariņa un Andra Dzenīša “Kreisleriana. Octagon”, bet izdevniecība “Musica Baltica” uzreiz laiž klajā notis. Jo – ja cilvēks dzird ierakstu, viņš grib to arī spēlēt. Nesen saņēmām Ilinoisas universitātes pasniedzēja – dziedātāja vēstuli – veidojot kamermūzikas koncertprogrammu, viņš internetā atradis mūsu izdotās Egila Siliņa ieskaņotās latviešu komponistu dziesmas un tagad lūdz atļauju izmantot mūsu materiālus koncerta bukletā. Šādi latviešu dziesmas skanēja koncertā Amerikā.

– Minējāt lielo interesi par Pētera Vaska disku. Kā to skaidrojat laikmetā, kad mūziku taustāmā formā nepērk tikpat kā nemaz?

– Līdzīgi kā ar grāmatām – ir klausītājs, kuram svarīgi, ka viņš var paņemt albumu rokās, šķirstīt grāmatiņu, skatīties bildes no ierakstu sesijas un vēl izlasīt interviju ar Pēteri Vasku. Viņam ir svarīgi iedziļināties. Šim klausītājam fiziskais formāts nepazudīs. Protams, skaitliskā ziņā digitālā izplatīšana “pārsit” visu. 2017. gadā, kad “Skani” vēl bija digitālais izplatītājs “Naxos USA”, mums bija 35 tūkstoši klausītāju, 2018. gadā, kad nomainījām izplatītāju uz “Idol” – jau 101 tūkstotis, bet pēdējā gada laikā līdz šim brīdim – jau 150 tūkstoši klausītāju. Vairāk nekā 300 procentu pieaugums!

– Tikmēr Latvijā arvien atgriežamies pie diskusijas par kultūras, tostarp akadēmiskās mūzikas, patēriņa samazināšanos.

– Tikko Latvijas Kultūras akadēmijas profesores Andas Laķes pētījumā par kultūras patēriņu pausts, ka kultūras patēriņš Latvijā patiešām krītas. Turklāt iemesls nav emigrācija, kā varētu domāt, bet tas, ka patērētājs dodas uz citu vidi. Latviešu klausītājs kultūru patērē, tikai viņš arvien vairāk to patērē digitālajā vidē. Arī pats mūziku bieži klausos “Spotify” – atrodu daudz jauna, tas ir ļoti ērti, un, piemēram, palīdz gatavoties “Orfeja auss” raidījumiem. Problēma tajā, ka kultūras joma mūsdienu apstākļos klausītāju neprot sasniegt efektīvi. Varbūt viņš abonē Berlīnes filharmoniķu digitālo koncertzāli, jo Latvijas Nacionālo simfoniskā orķestri viņš nevar klausīties šādā digitālā platformā. Mūsu jomā tendence ir pretēja – kultūras patēriņš aug. Jā, 90% “Skani” aktivitāšu, tostarp ierakstu tirdzniecība, aiziet uz ārzemēm, taču uzreiz otrajā vietā aiz ASV klausījumu skaita ziņā ir Latvija ar 13%, un tas ir ļoti daudz. Arī fizisko ierakstu desmito daļu pērk Latvijā.

– Dzīvs ir mīts, ka Rietumos klasiskās mūzikas klausītājs ir stabila vērtība, kamēr pie mums par viņu jācīnās ar “zobiem un nagiem”.

– Sniedzu aptuveni 40 koncertu gadā, Latvijā un ārzemēs un varu teikt, ka arī ārvalstīs ir tieši tādas pašas problēmas. Auditorija noveco, migrē uz digitālo vidi, tai mainās intereses. Unikālā situācijā ir Vācija, kurā klasiskā mūzika ir tas pats, kas mums Dziesmu svētku tradīcija – vācietim Bēthovena 9. simfonija ir nacionālās identitātes apliecinājums, pie kura viņam rit asaras tāpat kā mums pie “Saule, Pērkons, Daugava”. Tāpēc ar spēcīgu valsts atbalstu šai mūzikai tā tur nenomirs nekad. Savukārt Skandināvija ir vēl sliktākā situācijā nekā mēs. Viņiem ir nojauktas robežas starp izklaidi un kultūru, no Dānijas kultūras ministra pat dzirdēts priekšlikums dot naudu rokgrupām, nevis simfoniskajiem orķestriem. Viņus vada aprēķins – rentabli vai ne. Ja sāksim rēķināt šādi, tad varam likt punktu Latvijai kā nacionālai valstij. Izšķīdīsim lielajā Eiropas un pasaules kultūras telpā.

– Kopš aizvadītā rudens esat uzņēmies arī “Skani” virsorganizācijas – Latvijas Mūzikas informācijas centra – vadību. Kāda ir jūsu vīzija par tā darbu laikā, kad informācijas par mūziku ir gana daudz?

– Lielākais šķērslis šobrīd ir mūsu finansiālā nestabilitāte, turklāt joprojām dzīvojam ar budžeta samazinājumu par 65 procentiem. Tas nav viegli – skandināvi pasmaidītu un neplēstos, bet mūs lielā mērā virza ideālisms. Pieeja ir praktiska – skatāmies, kas mūzikas nozarei šobrīd ir vajadzīgs, un redzam, ka tā ir ierakstu izdošana un palaišana tirgū. Otra lieta – informācijas apkopošana par komponistiem, iestādēm. LMIC novecojušās mājas lapas vietā maijā iedarbināsim jaunu, kurā varēs lasīt “Mūzikas Sauli”, būs lielākā pieejamā datu bāze par komponistiem. Trešais stūrakmens ir valsts pārstāvniecība starptautiskās izstādēs – aprīļa beigās braucam uz “Jazzahead!” Brēmenē, maijā uz “Classical: Next” Roterdamā, rudenī – uz tradicionālās mūzikas mesi “Womex” Tamperē.

– Vai jūsu dalība dāņu – latviešu kvintetā “Carion” tā repertuārā ir ieviesusi arī latviešu autoru mūziku?

– Jā! 2016. gadā ierakstījām latviešu mūzikas albumu “Ziemeļvējš” ar Imanta Zemzara, Pētera Plakida un Pētera Vaska mūziku un tagad plānojam to arī koncertprogrammās. Pētera Vaska “Mūziku aizlidojošiem putniem” aizvadītajā gadā esam nospēlējuši aptuveni 20 reižu. Šobrīd top jauns sadarbības projekts ar LNSO un Odenses orķestri Dānijā. Esam “aptrakuši” un pasūtījuši darbu pilnīgi jaunā žanrā – koncertu pūtēju kvintetam un orķestrim. Tas veidots kā triptihs, kur vienu daļu raksta latviešu komponists Andris Dzenītis, otru – zviedru komponiste Brita Bīstroma, trešo – dāņu komponists Anderss Nordentofts. 24. augustā Rēzeknē, “Gorā” to atskaņosim Baltijas ceļa trīsdesmitgadē, pēc tam – Dānijā un vēlāk arī citās valstīs.

– Esat mūziķis un kultūras menedžeris vienā personā. Vai tas viens otram palīdz vai tomēr traucē?

– Ir reizes, kad palīdz – varu veidot daudz efektīvākas programmas, jo spēju saprast, ko auditorija īsti grib. Bieži mākslinieks dzīvo savā pasaulē un ir ļoti atsvešināti no realitātes, tostarp ieņēmumiem. Viņš nedomā par savu darbu kā produktu, bet mūsdienās bez tā nevar. Bet tas, protams, ietekmē saturu. Ir uzskats, ka mākslai jādzīvo tikai mākslai. Arī tam varu piekrist. Piemēram, ja kāds gleznotājs sāks pārāk daudz domāt par to, ko skatītājs domās par viņa darbu, tad vairs nebūs patiess pret savu mākslu. Tādēļ māksla bieži iet pāri savam laikam un vēstī par lietām, ko cilvēki, iespējams, šodien vēl nesaprot, bet mākslinieks nereti dzīvo grūtu, nabadzīgu dzīvi un tiek novērtēts pēc tam, jo ir nākotnes vēstnesis. Tomēr man ir 40 gadi, fiziski vairs nespēju izturēt koncerttūres, dzīvi kā čigānam uz “koferiem” vairāku nedēļu garumā. Pamazām transformējos.

– Kur un kad varēsim dzirdēt jūs muzicējam tuvākajā laikā?

– “Skani” izdod jaunu čellistes Guntas Ābeles soloalbumu, kuram pirmoreiz iznāks arī DVD. Viņa ieskaņojusi Pēteri Vaski, Zoltānu Kodāju, Pablo Kasādo, un 24. maijā to atvērsim Rīgas Latviešu biedrības namā, koncertā spēlēsim tikai šā gada simtgadnieka, Tālivalža Ķeniņa, mūziku – spēlēšu divus skaņdarbus.

 

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

EGĪLS ŠĒFERS

* Klarnetists, nacionālās ierakstu kompānijas “Skani” producents, Latvijas – Dānijas pūtēju kvinteta “Carion” dalībnieks, Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījuma “Orfeja auss” vadītājs, Latvijas Mūzikas informācijas centra vadītājs.

* Absolvējis Ģirta Pāžes klasi JVLMA, mācījies Zviedrijā un ASV.

* Kā solists, orķestra mūziķis un dažādu kameransambļu dalībnieks koncertējis ASV un Kanādā, Āzijā un Eiropā.

* Vairāku konkursu laureāts, Dalasas pilsētas (ASV) Goda pilsonis, “Lielā mūzikas balva 2013” kategorijā “Par izcilu interpretāciju”.

LA.lv