Mobilā versija
+4.5°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
16. maijs, 2017
Drukāt

Diāna Jance: Izdzēstā realitāte (2)

Jance

Diāna Jance

Droši vien daudzi no mums ir redzējuši Leonardo da Vinči slavenās gleznas “Svētais vakarēdiens” mūsdienu interpretāciju, kurā iekompilēti kādi tagadnē dzīvojoši personāži. Domāju, ka, uz to skatoties, skatītājs šādu mākslas darbu uztver tieši tā, kā to vēlējušies mūsdienu mākslinieki – kā parodiju, kas liek aizdomāties.

Parasti cita laikmeta tēlu iekļaušana pazīstamā agrāko laiku mākslas darbā uzsver kādu īpašu aspektu, kurš varbūt pat īslaicīgi maina oriģinālā mākslas darba jēgu, taču nemaina tā esības nozīmi pasaules kultūras ainavā.

Pagājušajā nedēļā Latvijā sākās starptautisks festivāls “Rīgas fotomēnesis”, kura viena no galvenajām izstādēm “Fakti un precizējumi” apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē. Izstādē izlikti četru fotomākslinieku darbi, kuri “pievēršas sarežģītām, paradoksālām, traģiskām un arī humoristiskām kultūrsituācijām un to interpretācijām Austrumeiropā”. Saistībā ar izstādes nosaukumu mani īpaši uzrunāja čehu fotogrāfa Pāvela Marijas Smežkaļa darbi, kuru mākslinieciskā manipulācija ir samērā vienkārša – mākslinieks ar datorprogrammu palīdzību izdzēš dzīvās būtnes, atstājot tukšas, nedzīvas ainavas. Jāpiebilst, ka visas oriģinālās fotogrāfijas uzskatāmas par ārkārtīgi nozīmīgiem dokumentālā foto kadriem cilvēces vēsturē, tās ir tā saucamās ikoniskās fotogrāfijas. Protams, līdzīgas dokumentālo kadru fotoapstrādes tiek veiktas daudzviet pasaulē un ne tikai mākslas vārdā. Īpaši to par pieņemamu paņēmienu uzskata totalitārisma valstīs, kur propagandas nolūkos izdzēš valsts varai nevēlamus subjektus.

Manuprāt, šīs jaunveidotās fotogrāfijas nav nedz īsti ētiskas, nedz arī ironiskas. Vai māk­slai un īpaši fotogrāfijai vispār būtu kāda jēga, ja nebūtu cilvēces? Iespējams, ka arī kāds mērkaķītis mērkaķojoties būtu radījis paliekošus gaismas nospiedumus uz alu sienām.

Problemātisks likās arī izstādes iekārtotāju uzstādījums – kā īsti saprast izstādes “Fakti un precizējumi” kuratoru teikto par “bijušo Austrumu bloka valstu izglītības programmu radīto kolektīvo mediju vēstures nezināšanu”? Ekspozīcijas fotogrāfijas uzsver tikai sagrozītus faktus, bez to precizēšanas. Domāju, ka būtu bijis svarīgi eksponēt ne tikai sagrozītās īstenības, bet arī dokumentālās fotogrāfiju oriģinālu kopijas. Vai katrs izstādes apmeklētājs spēj tikai no paraksta “Vjetnama. 1973” aptvert, par ko ir runa? Pat ja pieņem, ka fotogrāfiju atpazīstam, vai tomēr nebūtu būtiski vismaz iekavās uzrakstīt oriģināla autora vārdu? Tikai ar krietnām vēstures zināšanām apveltīts skatītājs spēs atsaukt atmiņā 1973. gadā fotogrāfa Nika Uta uzņemto fotogrāfiju, kurā redzama no napalma bēgošā kailā meitenīte Vjetnamā. Starp citu, jau šīs fotogrāfijas publicēšanas laikā Amerikas prezidents Niksons esot apšaubījis attēloto šausmu dokumentalitāti. Arī Latvijas izstādes kuratori piemin dažu fotogrāfiju šaubīgu dokumentālo precizitāti. Tiesa, varētu pieņemt, ka ne gluži visas vēsturiskās dokumentālās fotogrāfijas patiešām ir absolūti precīzas. Tomēr, ja tās attēlo tieši to, KĀ toreiz notika, nav tik svarīga katra mazā skudrīte pareizajā vietā un laikā. Dokumentālo šausmu izjūtu var radīt arī pastarpināta realitāte, kas ietekmē ikvienu no mums.

Jāatzīst, ka ļoti reti dodos uz kādu izstādi, jau iepriekš domas apaudzējusi ar dažādiem aizspriedumiem. Šoreiz gan tā bija. Interesējoties par fotogrāfu, tīmeklī biju redzējusi viņa vienīgo ar Latviju saistīto dokumentālā foto pārveidojumu – “Latvija. 1942”. Fotogrāfijā bija palikusi kāda smiltīs izrakta taisnstūra kapa bedre. Mākslinieka rokas vadītie virtuālie otas triepieni bija izdzēsuši jau sakritušos un vēl krītošos ķermeņus. Atkal un atkal nodomāju, ka man ir vienalga, kas tā par bedri, tā varētu atrasties jebkur. Man sāp cilvēku vardarbīgi iznīcinātās dzīves, es nespētu izdzēst ķermeņus. Es izdzēstu bedri. Tomēr šī fotogrāfija Latvijas izstādē nemaz nebija iekļauta. Varbūt tā ir par daudz atpazīstama eventuāli mazizglītotajam izstādes apmeklētājam no “Austrumu bloka”?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+