Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. janvāris, 2012
Drukāt

Izglītības mākoņa zelta maliņa. Saruna ar Viktoru Litaunieku

Foto - Ilva MisiņaFoto - Ilva Misiņa

Viktors Litaunieks, Valmieras Pārgaujas sākumskolas direktors, šajā pilsētā, tā sakot, ir ienācējs. Arī darba stāžs vien trīs gadi. Pirms tam vadīta Malienas pamatskola, vēlāk Alūksnes dome, bet tagad dzīve rit starp mājām Malienā un Valmierā.

 

Viktors Valmierā uzvarēja lielā konkursā un acīmredzot liktenīgi. Ar viņa izdomu un enerģiju, bet, kā viņš pats nemitīgi akcentē, ar saprotošu un čaklu skolotāju kolektīvu mācību iestāde jo dienas, jo kļūst interesantāka un savdabīgāka.

– Jūs ar saviem kolēģiem, šā gada laimes lejot, esat tikuši pie zirga. Tas gandrīz vai nu jāliek kā nākamais eksponāts jūsu mājas zirgu muzejā. Cik tad tajā šobrīd viņu ir?

– 435! Bet būs jau vēl. Eksponātu ir daudz, un tādēļ muzejs tiek pārcelts uz jaunām un plašākām telpām. Varbūt tad, kad aiziešu pensijā, būs arī dzīvais zirdziņš. Lai mazmeitām prieks.

– Bet vezums vēl jāvelk… Kā ir šobrīd strādāt izglītības sistēmā?

– Mēs sākumskolā esam 510 bērni, 24 klašu komplekti un 42 skolotāji. Ja atklāti, diezgan smags ir šis jūgs pedagogiem, jo pirmajās klasītēs jāstrādā visnopietnāk. Tajā pašā laikā sākumskolā atšķirībā no vidusskolas un pamatskolas, ir pilnīgi neadekvāta apmaksas sistēma. Mums tiek piemērots koeficients 0,75, turklāt kā lielās pilsētas statusa skolai vēl kaut ko noņem un tāpēc ir lielas klases un mazas algas. Šāda dzīve ievelk lielu rūpju rievu skolotāja pierē, jo, samaksājot kredītus un komunālos pakalpojumus, pāri nepaliek gandrīz nekas.

– Kā reaģējat uz jaunumiem, kādus ik pa laikam pasola jaunais izglītības un zinātnes ministrs?

– Kā uz Damokla zobenu. Faktiski neviens lēmums vēl nav pieņemts darbībai, tāda runāšana un tracināšana, bet ieceres jau arī rada stresu: atlaidīs tūkstošiem skolotāju vai neatlaidīs, vasarā brīvlaiks būs vai tikpat kā nebūs, algas diferencēs?

 

Es neizprotu valstisko loģiku vai varbūt tādas nav, proti, kāpēc nepietiks naudas, lai skolotājam maksātu algu par to, ka viņš tomēr skolā kaut ko derīgu izdara, bet adekvāta summa atradīsies, lai samaksātu viņam bezdarbnieka pabalstu!

 

Arī runājot par izglītības sistēmu kā tādu, es reizēm nesaprotu, kādēļ pie mums nepārtraukti kaut ko reformē un strādāt kļūst sarežģītāk, un galu galā cieš skolēns.

– Ko skola pati var darīt?

– Mēs daudz ko darām, izmantojot dažādas licencētas programmas. Tā ir šā izglītības tumšā mākoņa, ja tā var teikt, zelta maliņa. Varbūt, ja nebūtu tādu dra­konisku lēmumu “no augšas”, mēs nemaz nemeklētu tās programmas, kuru ieviešana jau nemaz nav tik viegla un vienkārša. Toties zaudētājs nav skolēns, skolotājs un skola.

– Jūs reiz teicāt, ka Valmiera ir viens no paradīzes stūrīšiem? Vai tas nozīmē, ka, esot direktora amatā, nav vajadzējis samazināt štatus?

– Nē! Pateicoties atrašanās vietai, Valmierai, kas ir viens no Latvijas pilsētvides paradīzes stūrīšiem, ir notikušas divas lielas lietas. Pirmā – turpina darbu visi lielie un arī mazākie ražošanas uzņēmumi. Tātad ir darba vietas, algas, nodokļi. Otrkārt – ļoti pozitīva pilsētas vadības attieksme pret skolām. Tāpēc mums nekā netrūkst. Mūsu skola, piemēram, ir apgādāta ar tādām IT tehnoloģijām, kādas daudzviet ij sapņos nerādās. Nemaz uzskaitīt nevar, cik daudz ir devusi pilsētas pašvaldība arī citās saimnieciskajās jomās. Tādai videi arī bērni nedara pāri un prot saudzēt.

– Pozitīvi jūs varat runāt tādēļ, ka esat pilsētas skola. Taču lauku pagastos skolas ir jāslēdz, jo nav bērnu.

– Nav. Bet vai kāds ir analizējis, kāpēc nav? Valstī nav kopskata un izpratnes par notiekošo ilgtermiņā. Piemēram, manā Alūksnes pusē. Zeme ir pārdota. Kam? Galus grūti atrast, jo jaunais īpašnieks nav Latvijas iedzīvotājs. Zemnieki, kuri tur vēl strādāja, cīnījās un līdz šim to pašu zemi iznomāja, jo viņiem nepārdeva, nu ir spiesti sašaurināt ražošanu. Pilnīgi izslēgta ir iespēja kādam jaunam kaut ko laukos uzsākt, jo ne viņš tiek pie zemes, ne pie apgrozāmiem līdzekļiem. Un kur šādā situācijā radīsies jaunas ģimenes, kurās būs bērni, kam vajadzīga lauku skola?

– Jūs saskatāt iespēju kaut ko mainīt?

– Saskatu gan. Es joprojām esmu arī zemnieks.

 

Ja mums ir pieredzes bagāta, finansiāli bagāta un daudz labu daroša akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, kāpēc nevarētu būt arī “Latvijas valsts zeme”? Izveidota, lai iegādātos zemi no tiem, kuri negrib to apsaimniekot jeb bezzemnieku zemi, un iznomātu strādātgribošajiem uz 99 gadiem. Uh – rindā stāvētu! Latvieši ir čakla tauta.

 

– Pārgaujas sākumskolai arī pieder prāvs apsaimniekojamais gabals, no kura daļu esat iecerējuši izmantot ļoti oriģināla projekta īstenošanai. Vai tas ir jau šā gada plānos?

– Mēs gribam uzbūvēt zinātniski inovatīvo centru ģimenēm “Pasaule plaukstās” – no civilizācijas pirmsākumiem līdz mūsdienām. Tur būtu ne vien skatāmas un taustāmas lietas, bet pat izjūtamas. Piemēram, kā darbojas slūžas, kāda ir sajūta lidmašīnas kabīnē. Celtniecība plānota starp abiem skolas korpusiem, tos savienojot, un jaunajā ēkā būs arī plaša zāle un dažādu nodarbību telpas. Optimistiskā prognoze šai piebūvei ir 2013. gads, reālākā – 2015. Vēl es gribētu turpināt darbu projektos, kas dod iespēju skolotājiem apgūt citu valstu pedagogu pieredzi pasaules izglītībā. Mēs “Comenius” dalībā to jau esam izmantojuši, bet vajag vēl. Nu, lūk, kas zirgam nastu uzkrauts. Jāspēj tikai nest!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+