Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. jūlijs, 2012
Drukāt

Juridisks, ne politisks jautājums

Foto - LETAFoto - LETA

Reformu partija noskaņota atrisināt ebreju īpašumu jautājumu un drīzumā tikties ar Latvijas ebreju organizācijām, ziņo LETA. Citas koalīcijas partijas šādu apņēmību nav paudušas. Jaunieceltais tieslietu ministrs Jānis Bordāns sacījis, ka šo jautājumu nevar vienkāršot.

 

“Pie pareizas atbildes var nonākt, ievērojot pareizu procesu un visu rūpīgi izsverot. Neizvērtējot detaļas, es šobrīd negribētu atbildēt ar “jā” vai “nē”,” ziņu aģentūrai sacījis tieslietu ministrs.

Bet ko par to saka ebreju inteliģence? Teātra un kinozinātniece Valentīna Freimane, atmiņu grāmatas “Ardievu, Atlantīda!” autore, raugoties iztālēm no Berlīnes uz savu etnisko kopienu Latvijā, ir nonākusi pie dažiem būtiskiem personīgiem secinājumiem. V. Freimane: “Jautājums, par kuru Eiropā brīvi runā, Latvijā tiek tā kā nedaudz uzspēlēts, jo to iekrāso politiskas intereses, vecie aizspriedumi, to šķetinot, parādās vairāk emociju nekā veselā saprāta. Dažkārt rodas nepatika pret šo nekulturālo histēriju, jo faktiski ebreju īpašumu restitūcija ir juridiska, nevis politiska lieta. Turklāt sarežģīta juridiska lieta, jo ir pagājuši 20 gadi, kopš īpašumu denacionalizācijas. Tāpēc ebreju restitūcija ir jārisina rūpīgi un piesardzīgi, lai nedarītu pāri tiem cilvēkiem, kas bijuši labticīgie īpašumu pircēji.

Runājot par šo tēmu ar pazīstamiem juristiem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka šo jautājumu var atrisināt, jo Latvija taču veidojas par tiesisku valsti. Ja īpašumu likumīgie mantinieki – ebreju sabiedriskās organizācijas – nav brīvajā Latvijā atjaunojušās savā agrākajā juridiskajā statusā – iemesls tam ir viens. Ja viena noziedzīgā sistēma tās bija aplaupījusi, tad nākamā noziedzīgā vara noslepkavoja tās fiziskās personas, kuras veidoja šīs organizācijas. Tas padara šo jautājumu acīmredzami formāli juridiski grūtāk risināmu.

 

Taču ir vēl arī būtisks taisnīguma jēdziens, jo šo mirušo organizāciju radinieku lomā redzu tās, kuras ir atdzimušas atjaunotajā Latvijā. Es domāju, ka īpašos jautājumos no likuma nevar gaidīt, lai tas konkrēti attiektos uz unikālām situācijām. Jautājums ir par to, vai likumu interpretāciju vada taisnīguma un labestības nostāja vai arī nepārdomātu politiski uzjundītu kaislību nesaprātība.”

 

Ebreju muzeja dibinātājs un vadītājs Marģers Vestermanis piekrīt V. Freimanei, ka viņas sacītajā ir pausta standarta nostāja visā Eiropā, kur izjustas Vācijas okupācijas sekas un “diezin vai mums Latvijā vajadzētu pieturēties pie kāda cita standarta”. M. Vestermanis atgādināja, ka Latvijā patlaban dzīvo tikai 10 tūkstoši ebreju, lielākoties cilvēki cienījamā vecumā, jo jaunie ir aizbraukuši. M. Vestermanis: “Pirmskara Latvijā sabiedriskās un reliģiskās institūcijas bija visās lielākajās Latgales pilsētās, kur ebreji bija tuvu pusei. Pie sinagogas bija ikdienas lūgšanu nams, visur bija veco ļaužu mītne, kā arī ārstniecības iestāde. Ir ārkārtīgi negodīgi dramatizēt, ka, lūk, tagad nāks tie ebreji un metīs jūs no tām ēkām ārā. Tie, kas tā runā, vēlas iegūt lētu popularitāti, jo tas nav iespējams ne juridiski, ne tiesiski.”

M. Vestermanis, būdams vēsturnieks, ir apzinājis ebreju kultūras un medicīnas ie­stādes, arī skolas un sabiedrisko organizāciju īpašumus un secina, ka ne viens vien agrāk vērtīgais īpašums ir atstāts novārtā ar izsistiem logu stikliem un nolaistām fasādēm. Piemēram, savulaik ebreji par ziedojumiem uzcēla modernu dzemdību namu Rīgā, Ludzas ielā 25. Tur apkalpoja ne tikai ebrejus. Vācu laikā šajā namā atradās lazarete pie pašiem mazā geto vārtiem, bet padomju laikā ēku pārņēma militārās iestādes. Tagad valsts no šīs ēkas negūst nekādu labumu – tā iet postā, jo nav apdzīvota. Līdzīga situācija ir arī ar ēku Abrenes ielā 2, kur kādreiz atradās slavena ebreju amatniecības skola, populāra visā Eiropā. Savukārt Pērnavas ielā 70 pirmskara laikā bija ļoti moderna un labiekārtota senioru mītne. Vēlāk, kad sākās padomju okupācija, tur izvietoja tuberkulozes un venerisko slimību dispanseru. Bet īsi pirms neatkarības atjaunošanas tur sākās paplašināšanas darbi, taču netika pabeigti, un tagad ēka ir grausts.

 

“No līdzekļiem, ko iegūtu restitūcijas ceļā, varētu uzcelt vismaz veco ļaužu mītni,” saka M. Vestermanis un uzsver, ka tiesiskais pamats ebreju īpašumu jautājumā ir pilnīgi nepārprotams un mums jāgaida valdības lēmums.

 

Arī bijusī Saeimas deputāte Ruta Marjaša ir pārliecināta, ka Latvijas valsts tikai iegūs, ja nenovērsīsies no ebreju īpašumu restitūcijas. Viņasprāt, Saeimai kopā ar ebreju kopienas pārstāvjiem jāizvērtē pašreizējais un vēsturiskais īpašumu statuss, jāpārliecinās, kādā stāvoklī tie atrodas. R. Marjaša uzskata, ka ir nepieciešams likumprojekts, tas nedrīkst tapt slepeni un ar to ir jāiepazīstina sabiedrība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+