Uncategorized

Kā pieņemt dēla – jaunieša – pieaugšanu un mainīties pašai?2

Foto – Shutterstock.com

Durvis atvērās un ienāca labi ģērbusies sieviete ap piecdesmit gadiem, aiz viņas nāca gadus 25 vecs jauneklis. Viņa apsēdās man priekšā, viņš palika, stāvot pie durvīm. Sievietes pirmais teikums bija: “Izdariet ar viņu kaut ko, viņam ir divas augstākās izglītības, viņš man tāds labs, tikai dzīvot kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas.”

Puisis nekā nereaģēja un turpināja skatīties pa logu. Viņa acīs nebija vēlmes saņemt palīdzību un vispār iesaistīties dialogā. Tāpēc mans jautājums bija adresēts sievietei: “Varbūt palīdzība ir nepieciešama jums? Varbūt jūs nezināt, kā izturēties pret savu dēlu,” uz ko saņēmu atbildi: “Jūs ko!? Problēmas ir viņam. Es savu dzīvi esmu veltījusi dēlam, bet viņš, nepateicīgais, nevēlas dzīvot!”

Tas ir reāls gadījums no Ukrainas psihoterapeitu savienības biedres, krīzes psiholoģes un sociālās darbinieces Svetlanas Ripkas prakses. Māte 25 gadus rūpējās par dēlu, darīja visu viņam un… viņa vietā. Viņai grūti saprast, ka šādi viņa atņēma dēlam iespēju dzīvot patstāvīgu dzīvi. Ka viņa atņēma dēlam vēlmi vēlēties un izvēlēties. Atņēma pat vēlmi vērsties pie psihologa un mēģināja kontrolēt dēla izvēli starp dzīvību un nāvi.

Mūža otrajā pusē tāda aizbildniecība beidzot sāka māti nogurdināt un viņa veda dēlu pie psihologa ar vārdiem: “Izdariet ar viņu kaut ko”. Bet viņa nekad neatzīs, ka pašas egoisma dēļ fiziski veselais dēls praktiski kļuvis par kropli – bezpalīdzīgu un nespējīgu dzīvot patstāvīgi un pieņemt lēmumus.

Tēma – attiecības starp vecākiem un bērniem – pusaudžiem

Šī ir tēma par bērniem, kas vienu kāju jau spēruši pieaugušo dzīvē, bet nav spējušistabili nolikt arī otru kāju. Bērni, kas ir 13 gadus veci, 14, 15… Un vecāki, vecāki… 25 gadus veci bērni, bērni līdz 30 gadiem, un pat četrdesmit. Vai viņi kādreiz kļūs pieauguši?

Mamma pārdzīvo par 16-17 gadus vecu puisi – viņš sēž pie datora, līdz pulksten 12 nav pabrokastojis, nav izvēlējies skolu, kurā pēc četriem mēnešiem turpināt mācības. Viņai ir tik daudz rūpju – gatavot brokastis, mazgāt, pienest, izvēlēties nākotnes studiju vietu, bet viņš tikai sēž pie datora un neiesaistās!

Un nabaga noraizējusies māte to raksturo: “Viņš neizvēlas.” Vai, citiem vārdiem sakot, vēl maigāk: “Viņš nevar izdarīt izvēli – viņš taču vēl ir bērns.” Viņa sāk izvēlēties augstskolu, apspriesties ar draugiem, aizņemties naudu. Ko viņš? Neko. Viņš tikai seko līdzi mammai uz uzņemšanas komisiju, pats neuzņemoties nekādu atbildību. Bez motivācijas apmeklē nodarbības. Pēc skolas beigšanas nevar atrast darbu. Mātei arī te gatava atbilde: “Tagad jau tādi laiki, darbu specialitātē grūti atrast”. Tad māte iedomājas, ka dēlam vajadzētu apgūt vēl citu specialitāti, atkal iekārto viņu augstskolā, aizņemas naudu, vairāk strādā, lai tikai dēls varētu mācīties. Bet dažus gadus vēlāk viņa kopā ar dēlu ierodas pie psihologa un saka: “Izdariet ar viņu kaut ko”. Taču nākt vajadzēja jau pirms gadiem 15.

Tā iegājies, ka mūsdienu ģimenē ar audzināšanu vairumā gadījumu nodarbojas māte. Tāpēc šis raksts adresēts mātēm, kuru dēli pašlaik pieaug. Tas noderēs arī tēviem, un nav domāts tēvus norobežot no audzināšanas procesa, tikai parasti tēvu audzināšanā ir citi „baltie plankumi”, par kuriem te netiks pieminēts.

Mūsu bērni aug un mainās, un kopā ar viņiem nepieciešams mainīties arī vecākiem. Viss, kas attiecas uz bērnu dzīvi, ir ļoti dinamisks, un tam ir savi plusi un mīnusi. Un viens no tiem – viņi mainās ļoti ātri, un dažreiz mēs nepagūstam mainīties līdz ar viņiem.

“Ģimenēs ar bērniem pusaudžiem problēmas var būt saistītas ar vecāku nespēju pāriet no stadijas “rūpēšanās par bērniem” uz staiju “cieņa pret pusaudzi”.Šādā situācijā iepriekšējie rīcības modeļi, kas labi derēja mazulim, kavē attīstīties jaunai ģimenes attiecību formai. Iespējams, bērni jau apguvuši jaunu attīstības līmeni, kamēr vecāki šajā posmā nav vēl izstrādājuši jaunas alternatīvas,” – saka ģimenes psihoterapeits Minuhins.

Tas nozīmē, ka tieši vecāki var būt vājākais posms ģimenes dzīves ķēdē. Un kā mēs zinām, savā acī baļķi neredz.

Ģimenes dzīves cikla dinamika kā atsevišķu punktu izdala laiku, kad bērns pārdzīvo pubertāti. Tas, iespējams, ir visgrūtākais periods vecākiem, bērnam un ģimenei kopumā. Šajā laikā sākas bērna iekšēja psiholoģiskā atdalīšanās no ģimenes, no vecākiem neatkarīgs pašvērtējums, saasinās visi slēptie un acīmredzamie konflikti starp ģimenes locekļiem.

Šīs ģimenes attīstības stadijas mērķi: izveidot līdzsvaru ģimenē starp brīvību un atbildību; izveidot laulāto interešu loku ārpus vecāku pienākumiem un karjeras lēmumu problēmām. Atkārtošos – ir skaidri jāsaprot, ka uzvedības formas un stili, ko izmantojam ar maziem bērniem, ir nepieņemami ar pusaudžiem un vecākiem bērniem. Kas tieši ir jāmaina mātes uzvedībā pret 13 gadus vecu dēlu?

7 obligātās pieaugoša dēla mātes darbības

1. Mainīt savas uzvedības stratēģiju.

Kā jau sapratāt, ir jāsāk ar sevi. Tu esi māte, kas dzemdēja un audzināja bērnu līdz 13, 14, 15 gadiem. Tagad tev jāpalīdz viņam kļūt par pieaugušo. Tas ir tavs tiešais pienākums – dot dēlam iespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus. Un tas ir tavs pienākums iemācīties pieņemt viņa lēmumus un paciest to neatbilstību taviem plāniem.

2. Transformē mātes rūpes.

Lai to izdarītu, nepieciešams mainīt ierasto komunikācijas formu. Rūpes pazīstamajā veidā – tu zini, kas viņam nepieciešams, un rūpējies par viņu un viņa vajadzībām – tagad kaitēs. Uzdod dēlam jautājumus: Kā tu domā? Ko tu vēlētos? Kāpēc tu izvēlējies to? Kādi ir tavi plāni nākamajam gadam, diviem gadiem, pieciem? Vispār jau tādi jautājumi ir komunikācijas norma starp vecākiem un bērnu no viņa bērnudārza vecuma. Bet – labāk vēlu, nekā nekad.

Uzdod jautājumus, jautā, ko viņš vēlētos, kas viņam patīk. Ņem vērā viņa vēlmes un centienus. Tās arī ir rūpes, bet tādas, kas ļaus attīstīties bērna patstāvībai, neatkarībai. Negrib brokastot – labi. Ļauj doties prom izsalkušam. Tici man, kad beigsi pārliecināt, viņš atskries uz virtuvi pirms tevis.

3. Nosaki materiālā atbalsta robežas.

Protams, vecākiem ir jānodrošina bērnu apģērbs, pārtika, rotaļlietas u.c. Bet reti kurš aizdomājas – līdz kādam vecumam. Ir jāpasaka, ka katru gadu pēc 18 gadu sasniegšanas finansiālais atbalsts no vecākiem samazināsies. Dēlam jāzina, ka mūžīgi nevarēs sēdēt uz vecāku kakla.

No 13-14 gadiem vari sniegt viņam iespēju nopelnīt kabatas naudu. Piemēram, dēls vidusskolnieks var pasniegt nodarbības kādā mācību priekšmetā mazāko klašu audzēknim, vest pastaigā kaimiņu suni, tirgot pašdarinātas apsveikumu kartītes utt.

Lai finansiālā atbalsta samazināšanās 18-20 gados netrāpītu kā zibens no skaidrām debesīm, vajadzētu par to sākt runāt jau kamēr dēlam 13-14. Ja gatavojies visu dzīvi dēlu barot, apģērbt, pirkt telefonus un datorus, nebrīnies par viņa pasivitāti un nevēlēšanos attīstīties.

4. Ieaudzini izpratni par finanšu lietām.

Vīrietis ir mednieks, gādnieks. Katra sieviete vēlas blakus redzēt uzticamu un pelnīt protošu vīrieti. Tavs dēls drīz pieaugs. Par kādu vīrieti viņš kļūs? No viņa spējas nopelnīt zināmā mērā atkarīgas arī tavas saulainās vecumdienas. Šobrīd ir pieejamas spēles, kuras attīsta finanšu jomas izpratni. Dod bērnam iespējas spēlēt tādas spēles. Ar skolas sniegtajām zināšanām par šo tēmu var nepietikt. Vīrietim ir ļoti svarīgi prast nopelnīt naudu, rīkoties ar saviem ienākumiem un tos palielināt.

5. Nebaidies no dēla bezdarbības, slinkošanas.

Vecākiem ir jāsaprot: “Pat neko nedarot, mēs kaut ko darām”. Un vienmēr pat slinkums noved pie rezultāta. Un cilvēkam jāatbild par šo slinkošanas rezultātu. Ja bērns nerūpējas par savu nākotni – tā ir viņa izvēle, viņa nākotne. Ja šodien neizmācīsies, rīt par to saņems pelnīto novērtējumu.

Neiestāsies šogad universitātē, ies strādāt.

Dzīve nebeigsies, ja viņš noslinkos un neizpildīs mājas darbus, bet rezultāts nebūs ilgi jāgaida un būs atbilstošs. Viņa dzīves kvalitāte būs atkarīga tikai no viņa. Dod viņam iespēju paklupt tagad, kļūdīties un piecelties. Atbalsti viņu, kad viņš kāps uz saviem grābekļiem. Ļauj viņam saprast, ka zem guļoša akmens ūdens netek, ka visi nokārtoja eksāmenus, tikai viņš nē. Ļauj viņam piedzīvot rūgto pieredzi un izvēlēties lietas, kas sniegs prieku. Ikvienam ir tiesības kļūdīties, atņemot šo iespēju dēlam, tu atņem viņam dzīves pieredzi. Nebaidies par viņu. Uzvari savas bailes. Jaunieši ir bezbailīgi. Piecelsies, nopurināsies un kāps atkal iekarot savas virsotnes.

6. Nosaki savas personīgās robežas.

Tu esi tikai mamma. Mīloša un gādīga, bet – tikai mamma. Tu nevari dzīvot viņa vietā, vienmēr nolikt spilvenu, lai viņa kritiens būtu mīkstāks. Tu neesi nemirstīga un visvarena. Ja iemācīsi dēlam pieņemt lēmumus kā pieaugušajam un uzņemties atbildību, viņš par šo prasmi būs tev visu mūžu pateicīgs un saglabās labas atmiņas par tevi.

Pieņemot lēmumus viņa vietā, tu piesaisti viņu atkarības virvē, kura ar laiku sāks tevi apgrūtināt. Izlem – kur beidzas tava dzīve un vēlmes un sākas tava dēla vēlmes. Tieši šajā punktā pusaudžu vecumā rodas visvairāk ģimenes drāmu. Kad mātei nav personisko robežu un viņa nejūt bērna personiskās robežas, par jebkādu pašnoteikšanos nevar būt ne runas.

7. Zelta vārds – vecmāmiņa.

Atceries, ka bērns izaug. Viņš kļūst par pieaugušo un ir atvērts pasaulei un cilvēkiem. Ar laiku tu kļūsi par mazāk nozīmīgu cilvēku viņa dzīvē. Vienaudžu viedoklis būs daudz svarīgāks. Skolas beigšana, augstskola, ģimenes izveidošana. Tas viss prasīs laiku. Beidzot tu varēsi veltīt laiku sev. Patiesībā tas nemaz nebūs tik ilgi, tāpēc izmanto to. Galu galā, tu drīz kļūsi vecmāmiņa, un atkal būs nepieciešama tava mīlestība un rūpes.

Secinājumi

Saistītie raksti

Centrālais pusaudžu vecuma uzdevums – bērna pašnoteikšanās, patstāvīgu lēmumu pieņemšanas prasmes attīstīšana. Galvenā vecuma pazīme – pusaudža nepieciešamība kļūt pieaugušam, apzināties sevi kā sabiedrības locekli, atrast savu vietu pasaulē (saprast sevi un savas spējas, savu vietu un mērķi dzīvē).

Vecākiem ir visas iespējas radīt atbilstošus apstākļus. Vajag tikai mazliet pacensties, pielikt pūles. Lai mūsu bērni aug brīvi savās vēlmēs un izvēlēs. Savā laikā mums pašiem tā tik ļoti pietrūka, vai atceraties?

 

Avots: psy-practice.com

LA.lv