Kultūra
Teātris un kino

Rolands Atkočūns: Lai sieviete atkal būtu sieviete 2


Rolands Atkočūns
Rolands Atkočūns
Foto – Timurs Subhankulovs

Piektdien, 26. maijā, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos iestudējums “Karmena” – Andalūzijas sapņi divos cēlienos pēc Prospēra Merimē darba motīviem Rolanda Atkočūna režijā, kurā galvenajās – Karmenas un Hosē – lomās iejutīsies Ilze Ķuzule-Skastiņa un Arturs Skrastiņš. Arī Rolanda Atkočūna vārds Latvijā nav svešs, viņš ir viens no visvairāk zināmajiem viesrežisoriem Dailes teātrī un savulaik bijis arī Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs.

– Laikam jābūt nopietnam iemeslam, lai ķertos pie Prospēra Merimē 1845. gadā sarakstītās noveles “Karmena” dramatizēšanas…

R. Atkočūns: – Noslēpums ir ļoti vienkāršs. Vienmēr ir interesanti meklēt izaicinājumus it kā jau kanonizētās, zināmās lietās. Merimē novele kļuvusi pazīstama tādēļ, ka skaņradis Žoržs Bizē tai uzrakstīja mūziku, un pēc tam “Karmena” kļuva par visvairāk spēlēto operu pasaulē. Visbiežāk Karmena asociējas ar totāli fatālu, liktenīgu sievieti, kaislībām un mežonīgumu zināmās izpausmēs. Man bija interesanti, kā šis mīts, stereotips vai leģenda skanētu šodien. Kas būtu Karmena mūsdienās? Vai šodien ir jēga nīcināt vīrieti, kurā jau tā palicis gaužām maz absolūti vīrišķo izpausmju? Manā izpratnē, Karmena šodien ir tā, kura dod dzīvību. Viņa ir izaicinājums saraustītajai, pretstatu plosītajai, “karsto punktu” pilnajai divdesmit pirmā gadsimta pasaulei, kurā nezinām, kas kurā mirklī var notikt, jo no vienas malas kaut kas draud, otrā kaut kas slikts dzirdams… Un kāpēc uz šī fona runāt vēl par kaut kādu ārdošu sievieti?

Man liekas, Karmenai piemīt viss sievišķais, un man gribējās viņu reabilitēt, lauzt stereotipus par agresīvu sievieti. Manā priekšstatā ir otrādi – viņa vēlas būt mīlēta, atrast sev līdzīgo, bet tas šajā pasaulē nav viegli. Viņa ir kā radiorūpnīcā ielidojis tauriņš. Nācās rak­stīt pašam, jo Merimē novelei dramatizējuma nav. Kaut meklēju, taču arī dramatiskus iestudējumus netiku atradis. Ir kino scenāriji, bet tie nekur tālu neaiziet no Merimē, kurš savu attieksmi paudis jau noveles pašā sākumā – “sieviete ir laba tikai gultā vai uz nāves cisām”.

– Ciniski…

– Tajā laikā Ibsens radīja “Hedu Gableri”, sievietes iestājās par brīvību, neatkarību no vīrieša, kas ne visiem bija pieņemams un radīja sabiedrībā pretestību, bet mūsdienās par ko tādu karot vairs nevajag. Nu jācīnās par pretējo – lai sieviete atkal būtu sieviete.

– Vai jūsu dramatizējumā un izrādē no Merimē noveles arī kas palicis?

– Pati fabula, darbojošās personas, viņu vārdi, sižeta līnijas. Protams, Hosē manā dramatizējumā arī kaut ko zaudē no sava statusa. Bet dzīvē arī tā ir – ja gribi iegūt ko jaunu, jāzaudē kaut kas no vecā, un teātrī līdzīgi – ja gribi ieviest ko jaunu, no iepriekšējā jāatsakās. Stāsta, ka arī Prospērs Merimē savai “Karmenai” iedvesmojies no Puškina poēmas par čigāniem, pārcēlis poēmas varoņus uz Sevilju… Tāda fantāzijas spēle.

– Kāpēc savai “Karmenai” izvēlējāties Dailes teātri?

– Ideja radās tūlīt pēc “Bovarī kundzes” pirmizrādes. (Rolands Atkočūns šo izrādi iestudēja Dailes teātrī pirms diviem gadiem. – 
V. K.) Tad arī piedāvāju iestudēt “Karmenu”, kaut arī man vēl nebija skaidru šī darba aprišu, vienīgi, ka tas neatbildīs nekādiem stereotipiem. Kam liekas interesantas “muzejiskas vērtības”, lai skatās operu vai lasa Merimē.

– Iestudējumu veido jūsu ierastā radošā komanda. Kostīmu māksliniecei Jolantai Rimkutei “Bovarī kundze” bija pirmais darbs Latvijā, savukārt komponistu Giedrju Puskunigi atceramies arī no izrādēm Liepājas teātrī, kad jūs bijāt tā mākslinieciskais vadītājs.

– Ar komponistu ilgi meklējām muzikālo ievirzi, bija pat doma Bizē virzienā, taču tad nolēmām no šīs idejas atteikties, lai no Bizē neskanētu neviena nots. Uzvedumam ir radīta pilnīgi jauna oriģinālmūzika. Un, tā kā izrādē darbība notiek korridas laikā – to varētu saukt arī par korridas festivālu, kur sarodas matadori parādīt savu mākslu –, ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi uz skatuves esam uzbūvējuši tādas kā aizkulises, kurās matadori gatavojas iziešanai arēnā.

– Spānijā jau labu laiku runā par vēršu cīņu aizliegšanu, bet šīs tradīcijas dzimtene Katalonija tādā gadījumā piedraudējusi pat ar izstāšanos no valsts. Kurā pusē būtu jūs?

– Es arī būtu pret tādām vēršu cīņām, kādas notiek mūsdienās, pārvērstas par šovu. Taču mums izrādē korrida uztverama kā metafora. Jo… vīrieši dzīvē visu laiku kaut kur iet, aiziet, dodas cīnīties ar kaut ko un par kaut ko… Tāds, lielos vilcienos skatoties, ir viņu liktenis, zināma sūtība… Būtībā par korridu varam saukt visas apkārtējās asās norises, arī to, kas notiek aiz mana dzīvokļa durvīm vai mājas stūra. Nupat tepat Valdemāra ielā viena sieviete nošāvusi otru. Lūk, jums korrida. Tu ej pāri ielai, nokauc bremzes… un tevis vairs nav. Aizej uz veikalu un neatgriezies. Korrida…

– Galvenās lomas – Karmenu un Hosē – esat uzticējis Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai un Arturam Skrastiņam. Kā izvēlējāties?

– Acumirklī. Bez pārdomām, meklējumiem. Ja ne viņi, neiestudētu vispār.

– Vai jūs nebiedē skatītāju zināma izlutinātība? Jo ko tikai viņi, īpaši izrādēs par mīlu, kaisli, greizsirdību, uz skatuves nav redzējuši un tādēļ nāk uz teātri ar iekšējām gaidām – ar ko nu mūs vēl pārsteigs? Vai tas režisoru, varbūt pat neapzinoties, nemudina izdabāt publikas vārdos neizteiktai kārei pēc “asiņainības”, intimitātes imitācijas uz pieļaujamā robežas…

– Mana pārliecība ir tāda, ka pārsteigt var tikai ar vienu – nevis imitāciju, bet patiesām attiecībām, dzīvu klātbūtni, atklātību kā grēksūdzē, vienkāršu, cilvēcisku sarunu. Iekarot skatītāju var tikai ar sirdi.

– Esat bijis gan teātru mākslinieciskais vadītājs, gan štata režisors, nu esat brīva mākslinieka statusā. Kuri apstākļi ir labvēlīgāki radošo ieceru īstenošanai?

– Tomēr tad, ja tev ir pastāvīgas attiecības ar konkrētu teātri. Kad man šāda iespēja bija, es to nenovērtēju. Bet, kad nokļūsti tajā brīvajā tirgū, nezini, ko darīsi rīt. Tagad, piemēram, pēc “Karmenas” man nekādu plānu nav. Tā sanācis. Tai lietai ir vēl viena puse. Ienākot kādā teātrī no ārpuses, ne vienmēr tavas vēlmes sakrīt ar teātra interesēm. Te, Dailē, laimīgā kārtā uzreiz bijām uz viena viļņa, ideja par “Karmenu” tika pieņemta bez liekas šaubīšanās, bet ne vienmēr tā notiek. Citos teātros mēdz būt ilgas, pat mokošas pārrunas. Nākas “tirgoties” un reizēm iestudēt pat to, ko īsti nemaz tajā brīdī nevēlies, jo neesi atbilstošā noskaņojumā… Tā, piemēram, rudenī Lietuvas Nacionālajā teātrī iestudēju vienu Agneses Rutkevičas lugu, jo teātris nolēma, ka vajag, lūk, “kaimiņu eksotiku”.

– Pirms pieciem gadiem jūs Dailes teātrī Blaumaņa “Trīnes grēkus” pārcēlāt uz Centrāltirgu. Patlaban Nacionālajā teātrī Elmārs Seņkovs iestudējis to pašu darbu asprātīgā klaunādes stilā. Esat redzējis?

– Diemžēl neesmu paguvis. Kad atbrauc strādāt citā teātrī, pusotra mēneša laikā jātiek galā ar iestudējumu, un ārpus teātra nekam citam neatliek laika.

– Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams, ka patlaban mums, latviešiem, tā īsti pasaulē pazīstams vien režisors Alvis Hermanis, bet Lietuvas vārdu nes Eimunts Ņekrošus, Oskars Koršunovs…

– Nu, kvantitātei mākslā maz sakara ar kvalitāti…

– Komandā tomēr vieglāk.

–Tas gan tiesa… Rims Tumins ir Vahtangova teātra mākslinieciskais vadītājs Maskavā. Lietuviešu režisori ir jūtami pasaules apritē. Kāpēc patlaban tā sakritis, neesmu domājis. Eimunts Ņekrošus jau no padomju laikiem atradis savu teātri, kas, manuprāt, ir mazliet novecojis. Lietuvā savulaik dominēja režisora teātris, kad noteicošais bija iestudētāja redzējums, tagad man interesanta šķiet aktieriskā līnija, kad režisors tikai dod ievirzi, mājienus, lai starp skatītājiem un aktieriem rastos neatslābstošs, dzīvs kontakts, tā grūti izskaidrojamā sapratne no pusvārda. Pēdējā laikā Lietuvā daudz aicina režisorus no Polijas, publikā jūt interesi par poļu dramaturģiju, tas ir interesants, arī kabarē tendencēs smēlies teātris.

– Dzirdēts, ka lietuvieši nupat esot ļoti ieinteresējušies par savu nacionālo dramaturģiju, apmeklējot visas izrādes, lai kādas – sliktas vai labas – arī būtu kritiķu atsauksmes…

–Bet pie mums Lietuvā atkal runā, ka Latvijā ļoti interesanti uz skatuves parādās latviešu autoru darbi, ir dažādi formas un pie­ejas jaunatradumi. Kad pirms vairākiem gadiem no Liepājas atgriezos Lietuvā, runāju tieši par to, ka Latvijā ir ļoti radošas tendences nacionālajā oriģināldramaturģijā, kādu nav Lietuvā.

– Būtu aktīvāka sadarbība starp Baltijas teātriem…

– Protams, tā varētu būt ciešāka. Savulaik, kad vadīju teātri Panevēžā, aicināju tur iestudēt Māru Ķimeli, Regnāru Vaivaru, citus režisorus no Latvijas. Man bija interesanti mazliet sajaukt “radošās” asinis, jo divpusēja apmaiņa rada kaut ko jaunu.

– Lai atceramies, ka Klaipēdā taču savulaik gatavoja jauno aktieru kursu Liepājas teātrim.

– Un šie Lietuvā skolotie aktieri veiksmīgi spēlē Latvijā, lielākoties joprojām Liepājas teātrī. Sadarbība starp Baltijas teātriem pastāv, vairāk Latvijas un Lietuvas saitēs, taču tās varētu būt ciešākas. Mēs esam kaimiņi. Esam blakus. Mūsu ir maz skaitliskā izpratnē. Ir labi vienoties, parādīt, ka cenšamies cits citu saprast. Jo skatītājiem taču nav tik daudz iespēju braukt uz kaimiņvalsti teātra izrādes dēļ, lai gan bija arī tādi laiki, kad to darīja. Taču tagad cilvēki vispār savstarpējā saskarsmē kļuvuši atturīgāki. Aizvērušies, ieslēpušies, ieslodzījuši sevi modernajās tehnoloģijās, viedtālruņos, mobilajos, skaipos, virtuālajā komunikācijā, kurā pazaudēta klātienes sarunas aura, enerģētiskā apmaiņa, zudis tas netveramais lauks, ko ne vienmēr vajag aizpildīt ar vārdiem.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTYE

ROLANDS ATKOČŪNS (1961)

* Mācījies Maskavas B. Ščukina teātra skolas Režijas fakultātē (1989) u n Aktiermeistarības fakultātē (1985 – 1989).

* Liepājas teātra (LT) mākslinieciskais vadītājs (2005- 2007), Šauļu drāmas teātra vadītājs (1994 – 1998), Kauņas Mazā drāmas teātra dibinātājs un vadītājs (1992 – 1994), Maskavas radošās apvienības “Atklāsme” galvenais režisors (1990 – 1991).

* Spilgtākās režijas Latvijā: LT – R. Kūnijs “Ģimenes lietas” (2011), “Ugunī” uc., Dailes teātrī – “Bovarī kundze” (2014), “Arī sievietes zaudēja karā” (2012), “Trīnes grēki” (2012), “Ceplis” (2010) uc.

 

UZZIŅA

“Karmena”, Andalūzijas sapņi 2 cēlienos pēc Prospēra Merimē darba motīviem

Saistītie raksti

Režisors: Rolands Atkočūns, tulkojusi Evita Mamaja, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, komponists Giedrjus Puskunigis.

Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Arturs Skrastiņš, Kristīne Nevarauska, Artis Robežnieks, Ērika Eglija, Dainis Grūbe, Lelde Dreimane u. c.

Izrādes: 26. maijā (pirmizrāde), 27. maijā, 1., 2., 6., 7. un 10. jūnijā.

LA.lv