Latvijā
Sabiedrība

Kaut viens čekists atvainotos! Politiski represētās Maijas Bergmanes dzīves stāsts6


Maija Bergmane
Maija Bergmane
Foto: Māra Libeka

Maija Bergmane, kura ir arī aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa māte, ir politiski represētā. Pēc tam kad decembrī internetā tika publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb čekas maisiem, sabiedrībā tas raisīja lielu interesi un dažādas runas par aģentu kartītēs lasāmajiem uzvārdiem. Bet M. Bergmanei tas izraisīja pretrunīgas izjūtas. Viņa vēlējās dalīties pārdomās ar “Latvijas Avīzi”, ko VDK darbība un čekas maisi nozīmē represētajiem cilvēkiem.

Atrāva vaļā rētas

M. Bergmane: Ieslēdzu “Rīta panorāmu”, dzirdu – čekas maisi, ieslēdzu Latvijas Radio, lai noklausītos laika prognozi, bet man stāsta par čekas maisiem. Atveru internetu, bet tur atkal čekas maisi, paņemu avīzi – tas pats. Izsita mani no sliedēm. Esmu stipra sieviete, no stipras dzimtas, bet nevaru savākties. Dzeram ar dēlu Jāni kafiju, viņš ir neizpratnē: mammu, kas ar tevi notiek? Asaras birst. Vakarā apguļos, un man uzpeld atmiņā daudzas Sibīrijā, bet īpaši pēc atgriešanās Latvijā pārdzīvotās ainas. Manām abām draudzenēm, kuras arī ir represētās, tieši tas pats. To, ko es varu piedot, es nevaru aizmirst. Tās rētas mums jau bija aizdzijušas, bet atrāva to kreveli vaļā. Varbūt ne līdz galam, bet atrāva. Būtu aizveduši tos maisus uz mežu, sadedzinājuši un melnu krustu virsū.

Vēsturniekiem ir sava misija – viņi raksta vēsturi. Bet tā ir mūsu likteņu vēsture. Es saprotu, tā ir jāizgaismo, bet man personīgi tas neko nedod. Es nerunāju par jauniem cilvēkiem, kuriem ir jāzina mūsu vēsture, bet mums tas ir garām. Kaut vai viens čekists televīzijā mums atvainotos, vismaz tiem, kas vēl ir dzīvi. Par to, ka tomēr savu roku ir pielikuši pie tā, lai mēs nokļūtu Sibīrijā un pēc astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā, piedzīvotu pazemojumus, nicinājumu un visu pārējo naidīgo attieksmi, ko vien pret vienu kulaku ģimeni var paust. 1957. gadā, kad kopā ar mammu un vecmāmiņu atbraucu no Omskas apgabala, man bija tikai septiņpadsmit gadu.

No pārdzīvojumiem noslīcinājās

Kad manu tēvu 1940. gadā aizveda no mājām Jēkabpilī un Krievijā nošāva, man bija tikai seši mēneši. Mēs aizbraucām dzīvot pie maniem vecvecākiem Ābeļu pagastā (pašreizējais Salas novads), un tad pienāca 1949. gads. Vecātēva mājā dzīvoja kāda sieviete, pie kuras regulāri piestaigāja kāds pielūdzējs. Mani vecvecāki to piecieta ar dziļu nepatiku, jo viņiem tāda morālā stāja nebija pieņemama. Kaut gan manai ģimenei nekādu pierādījumu nebija, bet, visticamāk, mēs kļuvām par viņu upuriem.

Vecaimātei bija 12 govis un divi zirgi, un ar to pietika, lai viņa nokļūtu izsūtāmo sarak­stā. Mūs cilvēki brīdināja. Mamma paņēma mani un brāli un devās pie vecāsmātes māsas. Arī tur mūs brīdināja, un, lai pārlaistu izsūtīšanas, mēs devāmies pie citiem labi pazīstamiem cilvēkiem. Mums pienesa ziņu, ka vecāmāte, kas palika savā lauku mājā, ir aizvesta uz dzelzceļa staciju, kur jau stāvēja lopu vagoni. Man bija deviņi gadi, un es labi atceros, kā mēs viņu meklējām pa tiem lopu vagoniem. Sasēdāmies vienā vagonā kopā – mana mamma, bērni un māte, un tā sākās mūsu likteņa hronika Sibīrijā.

Martā Daugava vēl bija aizsalusi, bet vēlāk, kad ledi izgāja, Ābeļu pagasta priekšsēdētājs Stērstiņš no pārdzīvojumiem, ka ir izsūtītas 30 ģimenes un viņu likteņi ir salauzti, ielēca Daugavā. Viņš taču bija parakstījies par šo cilvēku izvešanu.

Rektors taču lika to parakstu

Jāteic, ka es kā bērns izsūtījuma laiku neatceros ar šausmām, jo vecāki par mums ļoti rūpējās, bija ko ēst un mugurā vilkt, bija arī pašiem sava uzcelta māja un netrūka krievu cilvēku laipnības. Mana ciešanu hronika sākās, kad 1957. gadā atbraucu no Sibīrijas, jo tur man nebija jāpārcieš tas, ko nācās pārdzīvot atgriežoties, kad tev mugurā ir pufaika un jāsāk jauna dzīve Latvijā, bet mācoties krievu vidusskolā.

Iestājos Jēkabpils krievu vidusskolas 9. klasē, bet pēc tam Rīgas 4. medicīnas skolā krievu grupā. Nevienai represētajai audzēknei netika piešķirta kopmītne. Paldies manam fizkultūras skolotājam Vītolam, kurš man to izgādāja, jo es nodarbojos ar sportu.

Mūs neuzņēma žurnālistos, juristos un citur, bet izglītoties medicīnā bija iespējams.

Kāds no man pazīstamajiem studentiem slikti mācījās, dzerstījās, nenolika eksāmenu, viņu izsauca un savervēja, un viņš nodeva divus draugus. Tas ir reāls stāsts. Nu tad kā? Rektors taču lika to parak­stu. Es saprotu, ka tā bija sistēma un augstskolu rektoriem bija jāparakstās, jo viņus piespieda to darīt, ja grib palikt amatā. Bet rektoriem būtu jāpieceļas un jāatvainojas studentiem, kuriem viņi sabendēja dzīvi. Tagad mēs visu to palaidīsim, sak, nekas jau traks nav noticis. Latvijas Universitātes bijušais rektors Mārcis Auziņš izstāstīja savu stāstu, un es jums stāstu savējo. Jūs tagad esat tas dvēseles analītiķis. Mārcis ir rektors, bet kas tad es? Žēlsirdīgā māsiņa, kura izbridusi deviņus gadus gulagu. Mums katram ir savs dzīves stāsts.

Daudzi nodevuši savus tuvākos

Strādāju 1. bērnu poliklīnikā Rīgā par medicīnas māsu. Dakteris Peders, lai viņam vieglas smiltis, man sacīja: Maija, tev tomēr vajadzētu iestāties partijā. Medicīnas iestādēs ir subordinācija, un es, būdama māsiņa, vienmēr biju pakļauta ārstam. Partijas jautājumā, protams, ne, bet uzreiz bija skaidrs, ka man pieklājīgi jāatsakās. Kamēr domāju, kā to izdarīt, viņš mani atkal aicināja iestāties. Tad es saņēmos un vaicāju: vai jūs, dakter, vēlaties manu tiešu atbildi, kāpēc es nestāšos partijā? Un tā tiešā atbilde bija tāda, ka es nevaru nodot visdārgāko, kas man ir uz pasaules, – savu tēvu un māti. Mans tēvs 1940. gadā tika izsūtīts un nošauts, bet māte no Latvijas izvesta 1949. gadā. Kopš tā laika viņš nekad neteica, lai es stājos partijā, un pret mani izturējās ar lielu cieņu.

Ir daudzi, kas nodevuši savus tuvākos, jo sabiedrība jau nav viengabalaina – mēs esam dažādi savā būtībā, audzināšanā, mentalitātē…

Čekists noskūpstīja roku un aizgāja

Atmodas sākumā, kad cilvēki vēl nevarēja skaļi runāt to, ko domā, manas kolēģes medicīnas māsas nopirka puķes un aizgāja tās nolikt pie Brīvības pieminekļa. Viņas bija nofotografētas, izsekotas, un manam priekšniekam narkologam Jānim Strazdiņam (tajā laikā Maija Bergmane bija virsmāsa narkoloģijas ambulatorajā dispanserā, kur nostrādāja 21 gadu. – M. L.) piezvanīts. Pēc kāda laika dakteris Strazdiņš saka: nu ir ziepes! Būšot kolektīva sapulce, un tajā piedalīšoties arī VDK pārstāvis, kas pieskatīja mūsu iestādi. Es precīzi nevaru pateikt, kurš toreiz manā ie­stādē bija ziņotājs, bet Bērnu 1. poliklīnikā gan atceros – Mirdza Afanasjeva, Rīgas pasu galda priekšnieka sieva, kura tur strādāja par statistiķi.

Sapulcē, izņemot kadru daļas priekšnieci, neviens nezināja, ka esmu represētā, jo represētie par savu likteni parasti klusēja. Sapulcē cēlos kājās, jo man jau vairs nebija ko zaudēt, un skaidrā krievu valodā pateicu visu, kāpēc manas kolēģes nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai mani bērni un mazbērni nepiedzīvotu to, ko esmu piedzīvojusi. Vienai daļai bira asaras, viena daļa bija apjukusi, jo viņi pirmo reizi dzirdēja savu galveno māsu, kura pateica, kāpēc arī viņa iet un ies pie pieminekļa. Visi klusēja.

Kad pavadīju to čekistu, viņš man noskūpstīja roku un aizgāja.

Dzīvoju ar divām mentalitātēm

Manī bija izveidojušās divas mentalitātes – esmu piedzimusi kā latviete, bet daudz ieguvusi no krievu mentalitātes, jo es kā ­jauns cilvēks veidojos Krievijā. Tāpēc es varbūt daudz ko nesaprotu šeit. Kad manī uzdzirkstī latviešu mentalitāte, tad esmu patriote un cīnītāja. Bet, kad uzdzirkstī krievu mentalitāte, tad kļūstu arvien iejūtīgāka un cilvēciskāka.

Kad atbraucu uz Latviju, jutu, kā mani pārbauda, vai es varu vai nevaru to izturēt, vai mana mamma vēlreiz izturēs vai ne. Tur jau nebija ne likumu, nekā, tur bija tikai attieksme. Bet, ja esi mērķtiecīgs, ­stiprs un motivēts, tu spēj visu izturēt. Cik esi stiprs, tik vari tikt ar sevi galā. Bez šaubām, kādam jau vajadzēja to karjeru. Zinātnieki, mākslinieki, režisori, dejotāji… Visiem visu vajadzēja, bet žēlsirdīgajai māsai neko nevajadzēja.

Mūsu pienākums bija cīnīties, un mums joprojām ir jācīnās, jo dzimtene tāpat kā māte ir viena. Saviem bērniem un mazbērniem vienmēr saku: esiet tik laipni un ievērojiet 4. bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Esmu izaudzinājusi divus brīnišķīgus dēlus. Būs vecumdienās vismaz kas ūdens krūzi pasniedz. Kad LTV “Tautas panorāmā” klausos cienījama vecuma ļaužu sūkstīšanos, ka pie visa vainīgi citi, tad vienmēr gribas jautāt: kur ir jūsu bērni?

Pēc onkoloģiskās operācijas man bija nepieciešamas dārgas zāles, ko par savu pensiju nevarēju atļauties. Mani dēli, ne jau valdība, vilka mani ārā no tā purva. Kad man saka: tev jau laba dzīve, tu biji represētā, tev iedeva lielāku pensiju, tad gribas skaļi lamāties. Jārunā par mūsu likteņiem, nevis pensijām. Toreiz pēc atgriešanās no Sibīrijas mana, jaunas meitenes, psiholoģija bija tāda, ka visiem mani jāžēlo, bet es sastapos ar šausmīgu nežēlastību. Daudziem krievu cilvēkiem es varu pateikt paldies, jo viņi mūs, represētos, tālāk nerepresēja, ko diemžēl es nevaru teikt par daudziem latviešiem.

Kad visu šo sasummēju kopā un vakarā apgulstos, man tie čekas maisi nāk virsū kā sniega lavīna. Ja es spētu staigāt, uz to maisu kratīšanas laiku labprāt aizbrauktu projām no valsts, lai par tiem nebūtu jādzird un to saturs jāredz. Bet, tā kā uz savu sapņu zemi Japānu nevaru aizbraukt, jo jau deviņus gadus esmu ratiņkrēslā, bērni un mazbērni to man uzdāvināja Ziemassvētkos divās gleznās ar sakuras zariem un tempļiem.

Kad man tie maisi uzdzen stresu, palasu Guntara Rača dzeju. Tā man ir tikpat kā nomierinoša tablete.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Ministrs: Ušakova ballīte ir beigusies, Burovs maksā rēķinus 4
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Deputāts Kiršteins šorīt pie Baltezera iekļuvis avārijā
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Par “sistemātisku savu kaimiņu vajāšanu” tiesa rīdziniekam piemēro piespiedu darbu
4 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

JL
Juris Lorencs
Latvijā
21. gadsimts vairs nav autoritātes laiks. To nomaina īslaicīgas slavenības. Saruna ar Skaidrīti Lasmani
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Olafs Zvejnieks: Privātā kapitāla uzvaras gājiens
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Lielbritānijā kravas mašīnas konteinerā atrasti 39 cilvēku līķi
2 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
Rīgā būvēs pirmo bezoglekļa biroju ēku
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Kijevas centrā nograndis spārdziens; ir bojāgājušie
2 stundas