Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. janvāris, 2013
Drukāt

Ķimele: Savstarpējā nesaprašanās ir vājprātīga

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Pagājušajā gadā teātri visā pasaulē pievērsās Augusta Strindberga (1849 – 1912) daiļradei, pieminot izcilā dramaturga un modernās drāmas radītāja nāves simto gadskārtu. Režisore Māra Ķimele izvēlējusies iepazīstināt Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatītājus ar Latvijā ne tik populāro, tomēr ikonisko lugu “Tēvs”, kas JRT pirmizrādi piedzīvos sestdien, 19. janvārī. 


 

– Jūsu kolēģis Alvis Hermanis teicis, ka, pateicoties jaunajiem režisoriem Sīlim, Seņkovam, Nastavševam, Djakonovam, Latvijas teātris kļuvis dzīvs, radoši spēcīgs. Kādu sajūtu rada jauno elpa pakausī?

– Kāpēc pakausī? Blakus, visriņķī, pat priekšā. Jaunā paaudze ārkārtīgi spēcīgi ienes šībrīža tematiku, runā par mums, Latviju tieši un sāpīgi. Uztaisa mākslinieciski augstvērtīgu izrādi par prezidentiem, leģionāriem. Man ļoti patīk. Ja domātu, ka pēc manis sāksies tikai lejupslīde, nemūžam nevarētu strādāt par pasniedzēju.

– Režijā jau paaudžu maiņa nenāk psiholoģiski sāpīgi kā citās jomās…

– Uz vecumu neskatos. Mani interesē jauda, kas cilvēkā iekšā, kaisme, situācijas tvēruma dziļums, cik sīkumains, dāsns, dziļi jūtošs vai viegli pa virsu slīdošs viņš ir. Britu režisors Pīters Bruks savas ģeniālās izrādes veidoja astoņpadsmit gadu vecumā. Alvim Hermanim pirmie uzvedumi tapa ap trīsdesmit. Par režisoru var kļūt arī četrdesmit gadu vecumā. Šajā profesijā var izpausties cilvēks, kuram sakrājušās emocijas, domas, pieredze. Ja jaunam cilvēkam ir ar ko dalīties, tas ir vienkārši brīnišķīgi. Tikpat labi režijā var strādāt līdz sirmam vecumam.

– Jūsu izrādes man vienmēr atgādinājušas zemē dziļi durtu lāpstu. Vai tvērienā kas arī no tēva Jaunatnes teātra aktiera Viļa Ķimeļa un jūsu vecmāmiņas Annas Lācis, piecdesmitajos Valmieras teātra režisores?

– Ej nu zini, kas tajos gēnos uzrūgst, taču bez ietekmes tas nav.

– Nezinu, cik varat pavērt savas vecmāmiņas pasauli, taču mani arvien urdījis jautājums – kā pēc izsūtījuma Karagandā var saglabāt tik sociālistisku skatu uz dzīvi?

– Pirmās brīvvalsts laikā Anna Lācis bija izteikti kreisā.

Izdzīvojusies pa Berlīni kopā ar Krievijas teātra attīstībā daudz paveikušo režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu un ar viņu kopā palikusi, Anna Lācis – jauna, gudra, kaismīga – bija par brīvību, vienlīdzību, par sievietes tiesībām strādāt. Ideāliste. Cēla jauno pasauli, gribēja to izmainīt uz labu. Un komunisma idejas jau nes sevī ārkārtīgi lielu ideālismu un naivumu. Varbūt arī aprobežotību.

Kad Maskavā sāka apcietināt visus pilsētā dzīvojošos latviešus no Kremļa komisāriem līdz apkopējām latvietēm, visiem likās, tas ir pārpratums, kāds kļūdījies, cilvēki dievojās, sak, mēs atzīstam šo varu un iekārtu, esam savējie… Tik un tā visus novāca. Maskavā noslepkavoja pilnīgi visu latviešu teātri “Skatuve”. Bija skaistas meitenes un zēni… Iznīcināja bez problēmām. Bet, tupot Karagandā, vecmamma to nezināja, viss nāca gaismā vēlāk. Kad viņa atgriezās no Karagandas, kā jau visiem bijušajiem izsūtītajiem nebija tiesības ne dzīvot, ne strādāt kādā galvaspilsētā. Mana mamma ar tēti, kas strādāja Jaunatnes teātrī ar algu 40 rubļi mēnesī, tik tikko spēja paēdināt mūs ar māsu un sevi. Kā man vecmāmiņa stāstīja, viņa reiz nejauši uz ielas satikusi labi situētu kompartijas darbinieku pašā augšā, rakstnieku Andreju Upīti. Anna, ko tad tu? Jautāja, kaut zinājis, ka bijusi apcietināta. Viņš iekārtoja manu vecmāmiņu Valmieras teātrī, kaut arī viņai pēc tā laika likumiem nebija tiesības strādāt ideoloģisku darbu, par režisori. Taču visi jau saprata, ka viņa neko nav noziegusies.

– Liktenim interesanti līkloči. Arī jums daudzi gadi kā režisorei pagājuši Valmierā. 2008. gadā uz šīs skatuves tapa “Indrāni”. Vai Valmiera kādreiz nevilina?

– Zināmu saiti ar Valmieras teātri jūtu joprojām. Tur visi mani jaunības aktieri, ar kuriem tik daudz kopā iestudēts, mani pirmie audzēkņi, kuri tur strādā. Taču tagad kaut ko iestudēt šajā teātrī fiziski nav laika.

– Lugas ceļš līdz skatuvei katrā teātrī ir citāds. Kāds tas ir Jaunajā Rīgas teātrī?

– Ja režisors grib kādu lugu iestudēt, viņš to arī dara. Un viss.

– Pie Strindberga ķeraties otru reizi. Skatītāji atceras jūsu iestudēto “Jūlijas jaunkundzi”. Kādēļ no daudzajām Strindberga lugām tagad izvēlējāties tieši “Tēvu”?

– Lugā skartā tēma man liekas būtiski svarīga tieši šajā mirklī. Cilvēku savstarpējā nesaprašanās nupat sasniegusi apogeju. Tautas, pilnīgi noteikti – Latvijas, liktenis ir atkarīgs no ļoti grūtās lietas – cilvēku spējas saprasties, beidzot par kaut ko vienoties.

Sāksim plašāk: daudz nesamierināmu plūsmu ir reliģijās. Labi, musulmaņi pret kristiešiem. Bet arī kristieši nevar vienoties! Pat sit cits citu nost. Pamēģiniet kādam katolim pierādīt luterāņu taisnību vai mainīt baptista pārliecību, ka pārējie Dievu lūdz pilnīgi nepareizi. Sašaurināsim loku: Latvijai ir domstarpības ar Krieviju. Saprotami. Bet kas notiek mūsu valsts iekšienē? Latviešiem un krieviem vienoties traucē dažādas sociālās atmiņas, tēvu tēvu emocionālā pieredze. Arī ļoti saprotami. Bet kas nostāda latvieti pret latvieti? Katru uz savu pusi velk piecas partijas. Varbūt arī tas loks pārāk liels?

Bet cik neprātīgi konflikti plosās dzimtās! Radinieki nevar vienoties par vienu īpašuma stūrīti, nīdē cits citu vai no zemes virsas nost. Un ģimenēs? Kas notiek starp vīru, sievu un bērnu? Kas notiek starp vīrieti un sievieti? Jānonāk pie šausminošas atziņas, ka nesaprašanās ir vājprātīga. Tā pārkāpusi jebkuras robežas, ielīdusi cilvēkos līdz viņu būtības dziļumiem.

Jā, luga ir stāsts arī par pašu Augustu Strindbergu, bet lielākoties par cilvēku. Bet, protams, es būtu ļoti priecīga iestudēt kādu izrādi par ģimeni, kura saprotas. Tādu ir gaužām maz, kaut dažas pazīstu personīgi. Mums Jaunajā Rīgas teātrī ir tādas ģimenes, kuru vidū valda milzīga saprašanās un mīlestība. Harmoniskas ģimenes un bērni, kuri vēl nav samocīti, sagandēti, nav zaudējuši spēju būt atvērtiem un mīlēt, ir vienīgais, uz kā turas pasaule. Bez šādiem balstiem tā jau būtu iegāzusies bezdibenī.

– Kur, jūsuprāt, sakņojas šīs nesapratnes cēloņi?

– Jo individualizētāks, jo neatkarīgāks, jo spilgtāks ir cilvēks, jo grūtāk ar kādu citu vienoties. Jau no bērna kājas vajadzētu mācīt sarunāties, ieklausīties otrā, nevis mēģināt pārkliegt.

– Kas pēdējā laikā jūs saviļņojis tieši ar prasmi sarunāties, saprasties?

– Andreja Jarovoja iestudētajā izrādē “Pietiekami labs” Ģertrūdes ielas teātrī divas aktrises veido tik interesantu, koncentrētu sarunu, kurā jāieklausās ar visu būtību, lai tikai ko nepalaistu garām. Saviļņojoši. Saruna ir par individualitāti, par tiesībām būt tādam, kāds esi, arī par to, cik grūti ir sevi piedāvāt otram, atvērties viņa priekšā. Un cik grūti ir risināt sarunu.

– Zināma nesaprašanās un stīvēšanās pie valsts naudasmaka valda arī starp valsts un nevalstiskajiem teātriem.

– Neatkarīgā teātra princips ir brīnišķīgs, taču šīm trupām pārāk mazs valsts atbalsts. Projektu teātris dod milzīgu kustīgumu, tā ir atvērta struktūra. Valstij vajadzētu nodrošināt neatkarīgajiem spēles laukumu, gaismas, elektrību… Un tad var sanākt kopā interesanta radoša kompānija un paveikt lieliskas lietas.

Projekti dod iespēju sadarboties dažādu teātru aktieriem. Citādi teātri nobloķējas savās ēkās kā cietoksnī un caur šaujamlūkām lūr uz pārējiem. Un tad nonāk līdz tam, ka viens teātris neierodas uz “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, jo, lūk, apvainojies. Notiek sāpīgas, nepareizas lietas.

Tas ir fantastiski, kā Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis izdomājis sadarbību ar “Dirty Deal Teatro” – ļoti cienījamie Nacionālā teātra mākslinieki iet uz Maskavas forštates noliktavām, rāpjas augšā pa trepēm un brīnišķīgi spēlē kopā ar pilnīgiem iesācējiem. Lieliski! Projektos visjaunākie režisori ar vistrakākajām idejām strādā ar vispieredzējušākajiem aktieriem. Un tas, lūk, ir ļoti labi. Taču nepiekrītu uzskatam, ka vajadzētu pāriet tikai uz projektu teātra principu. Tas arī būtu aplam, radītu jaunu sastingumu. Par vienu esmu pārliecināta – nedrīkst būt, ka ir radošais potenciāls, bet tas nevar izvērsties tikai sasodītā naudas trūkuma dēļ.

– Izrādē “Tēvs” titullomā būs Gundars Āboliņš, viņa sievu spēlēs Sandra Zvīgule, meitu – Jana Čivžele. Kāpēc šāds lomu sadalījums?

– Visiem trim māksliniekiem arī kā cilvēkiem piemīt saasināts jūtīgums, tādēļ viņi spēj spēlēt šādas grūtas un smalki tveramas lomas.

– Sezonas sākumā preses konferencē Gundars Āboliņš sacīja, ka Latvijas teātris ir krietni priekšā Eiropai, kurai vēl labs gabaliņš līdz mums ko nākt. Vai piekrītat kolēģa viedoklim?

– Eiropas teātrus nepazīstu, nevaru runāt par procesiem tajos. Bet Latvijā ir gan vidējas, gan vājas, gan ļoti labas izrādes.

 

 

Izrāde “Tēvs”

Režisore – Māra Ķimele

Scenogrāfs – Rudolfs Bekičs

Kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne

Lomās: Gundars Āboliņš, Sandra Zvīgule, Jana Čivžele, Anta Krūmiņa, Gatis Gāga, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Andis Strods, Inga Alsiņa, Liena Šmukste

Pirmizrāde 2013. gada 19. janvārī (Talsu ielā 1)

 

Radošā vizītkarte

MĀRA ĶIMELE

Spilgtākie iestudējumi:

“Noziegums/sods”, pēc Dostojevska, 2012, JRT

“Pasakas par zvēriem”, indiešu pasakas, 2011, JRT

“Nijaramas pasakas”, indiešu pasakas, 2011, JRT

V. Šekspīrs, “Otello”, 2010, JRT

“Jāņonkulis” (A. Čehovs, “Tēvocis Vaņa”), 2010, JRT

A. Volodins, “Pieci vakari”, 2009, JRT

R. Blaumanis, “Indrāni”, 2008, Valmieras Drāmas teātris

Ļ. Tolstojs, “Dzīvais mironis”, 2008, JRT

Galvenie apbalvojumi:

2005. gadā Eduarda Smiļģa balva (LTDS)

2003. gadā Triju Zvaigžņu ordenis

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+