Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Krievija krustcelēs 16

Foto – AFP/LETA

Un tā Krievijā varas krēslā atkal “jaunais vecais” prezidents. Vladimirs Putins uzvarējis ar pārliecinošu pārsvaru. Arī vēlētāju aktivitāte bijusi visai augsta – 60% no iespējamajiem balsotājiem. Bet vai tāpēc mūsu kaimiņvalstī sagaidāma prognozējamība un stabilitāte? Diezin vai. Putins nenoliedzami bauda krievu tautas uzticību, bet arī cilvēku vilšanās var būt milzīga. Patiesībā Krievija, līdzīgi spēkavīram krievu tautas teikās, atrodas krustcelēs. Un gluži kā teikā, arī iespējamie tālākie ceļi ir trīs.

Pirmais no tiem – valsts politiskās sistēmas demokratizācija un lēna tuvošanās Rietumiem. Runājot padomju laiku terminoloģijā – “perestroika” un “saspīlējuma atslābums”. Putins pēkšņi saprot, ka šāda politika ir Krievijas un visas pasaules interesēs, turklāt viņam nav ko zaudēt – saskaņā ar pašreizējo likumdošanu uz nākamo prezidentūras termiņu viņš vairs nevar kandidēt. Te vietā būtu attāla līdzība ar Mihailu Gorbačovu, kurš spēja demokratizēt Padomju Savienību, par to gan samaksājot ar savu politisko karjeru. Bet Putinam pat tā nebūtu jāupurē, viņš aizietu ar godu! Tomēr, lai cik arī šāda attīstība liktos skaista, pašreizējos apstākļos tā nešķiet visai iespējama. Kaut vai tādēļ, ka tad nāktos šķirties no Krimas.

Otrais iespējamais ceļš – tā saucamais mobilizācijas projekts, ko jau vairākus mēnešus apspriež Krievijas t. s. nacionālpatrioti. Tā būtu sabiedrības un valsts mobilizācija iespējamai konfrontācijai ar ārējo un iekšējo ienaidnieku, kā arī atgriešanās pie padomju laiku sociālās valsts modeļa. Putins kļūst par kaut ko līdzīgu “Staļinam nr. 2”, kurš “noliek pie vietas” Rietumus, “aizbāž muti” opozīcijai, atgriež sociālisma “labumus” un padara Krieviju atkal varenu. Pieprasījums pēc šādas politikas sabiedrībā patlaban ir augsts. To apzinoties, Putins savu uzrunu Federālajai sapulcei pārvērta par jauno Krievijas ieroču prezentācijas pasākumu. Tomēr šis ceļš prasītu upurus. Uz “mobilizācijas projekta” altāra būtu jāziedo pašreizējā ekonomiskā sistēma, kurā niecīga cilvēku saujiņa, Putinam pietuvinātie oligarhi, kontrolē Krievijas dabas resursus un izaicinoši demonstrē savu bagātību, kas turklāt tiek glabāta naidīgajos Rietumos. Nav gan skaidrs, vai, pats būdams daļa no šīs kārtības, Putins to spētu salauzt.

Trešais ceļš – stagnācija un nīkuļošana. Nopietnas reformas izpaliek, oligarhiskais kapitālisms saglabājas, valsts attīstās pēc inerces, Putins ieiet vēsturē kā “Brežņevs nr. 2”. Apsolītā stabilitāte izrādās nāvējoša, Krievija pamazām novājinās, līdz beidzot politiskās, saimnieciskās un demogrāfiskās problēmas destabilizē valsti. Krievijas vēsturē kārtējo reizi iestājas kaut kas līdzīgs revolucionārai un neprognozējamai situācijai.

Patiesībā abi pēdējie attīstības scenāriji – gan “mobilizācijas projekts”, gan valsts novājināšanās – ir bīstami pasaulei un īpaši jau Krievijas tuvākajiem kaimiņiem, Latviju ieskaitot. Piemēram, centrālās varas vājums un plaši nemieri var izraisīt centrbēdzes procesus Krievijas reģionos, savukārt Ukrainai var rasties spontāna vēlme ar spēku atgūt Krimu. Tā kā Putins vairākkārt deklarējis, ka uzskata Padomju Savienības sabrukumu par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, varam būt droši – viņš ķersies pie jebkādiem līdzekļiem, lai apturētu Krievijas iziršanu. Kādas būs pirmās pazīmes, kas netieši norādīs par Krievijas iespējamā nākotnes ceļa izvēli? Visdrīzāk jaunā valdības vadītāja nosaukšana. Ja Putins to uzticēs vadīt tautā nepopulārajam, bet oligarhiem izdevīgajam pašreizējam premjeram Dmitrijam Medvedevam, tas visdrīzāk liecinās par trešo ceļu ar visām izrietošajām sekām.

LA.lv