Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. februāris, 2012
Drukāt

Latvijas Republikas pamatlikums. Satversmei – 90

vesture-satvsede4

Ilgus gadus mums, kā vien prata, potēja ārzemju cilmes vārdu “konstitūcija”. Protams, salikumā ar Staļina, Brežņeva, Pelšes u. tml. vārdiem. Varbūt tādēļ, lai ātrāk aizmirstu latvisko neatkarīgās Latvijas Satversmi, varbūt tālab, lai vairāk domātu par “visdemokrātiskāko”.

 

Pēdējos mēnešos šis, nebaidīšos teikt, svētais vārds sakarā ar gaidāmo referendumu ir visiem (nereti arī nevietā) uz lūpām. Gan arī jāatgādina – tāpēc, ka 15. februārī aprit 90 gadi kopš šā Latvijas valsts likumu likuma pieņemšanas.

 

Satversmes priekšvēsture

Tā sākās 1918. gada 17. novembrī, kad astoņu demokrātisko politisko partiju (bez lieliniekiem un veinberģistiem – niedristiem) pārstāvji izveidoja Tautas Padomi – topošās Latvijas Republikas priekšparlamentu (vācu un gaidāmā padomju okupācija neļāva ievēlēt pilntiesīgu likumdevēju), un tas lielā steigā pieņēma savu politisko platformu. Šis akts bija ne vien deklaratīvs, bet vienlaikus arī konstitucionāls dokuments. Viens no tiesību labākajiem zinātājiem prof. Dr. Kārlis Dišlers (1878 – 1954) to dēvēja par Latvijas Republikas pirmo pagaidu satversmi. Priekšparlamenta platformai bija divi uzde­vumi: pirmkārt, sniegt Latvijas valsts iekār­tas galvenos noteikumus un, otrkārt, fiksēt Pagaidu valdības darbības programmas svarīgākos punktus. Taču šis akts tikai vispārējos vilcienos noteica, kādai jābūt Latvijas valsts iekārtai: “Republika uz demokrātiskiem pamatiem.” Tajā nebija nosacīts, kas ir Latvijas valsts gal­va, kādas tiesības ir Tautas Padomei, kas ir li­kumdošanas iestāde, kādas attiecības ir starp izpildu varu, resp., Ministru kabinetu, un likumdevēju utt.

1920. gada aprīlī demokrātiskā ceļā ievēlētā Satversmes sapulce, lai sagatavotu ļoti svarīgo valsts doku­mentu, kas līdztekus agrārreformas likuma izstrādāšanai bija svarīgākais pirmā parlamenta uzdevums, izvei­doja īpašu komisiju. Tā bija samērā liela – 26 deputāti, lai visas frakcijas varētu piedalī­ties šajā atbildīgajā un pirmreizējā darbā. Par tās priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja sociāldemokrātu Marģeru Skujenieku (1886 – 1941), kas ar saviem rakstiem par nacionālo jautājumu Lat­vijā un tā atrisināšanas ceļiem bija labi pazīs­tams sabiedrībā. Pieredzējuši politiķi bija arī pārējie LSDSP deleģētie komisijas locekļi – Dr. Pauls Kalniņš (vēlāk četru Saeimu vadī­tājs), Dr. Fricis Menders, Fēlikss Cielēns un citi. Tas pats sakāms par Latviešu zemnieku savienības pārstāvjiem Jāni Goldmani (atce­rēsimies viņa lomu latviešu strēlnieku batal­jonu organizēšanā!), Albertu Kviesi (vēlākais Valsts prezidents), Oto Nonācu un citiem. Komisija sadalījās divās apakškomisijās, no kurām pirmā izstrādāja valsts iekārtas projektu, otrā – pilsoņu brīvību un tiesību deklarāci­ju. Strādāts tika visnotaļ pamatīgi.

Pietiekami sacīt, ka visus projektus iztirzāja trijos lasīju­mos apakškomisijās un pēc tam vēl trijos la­sījumos kopīgajā komisijā, nemaz nerunājot par nobeiguma diskusiju Satversmes sapul­ces plenārsēdēs.

 

Projekta atvēršana
Vesture-Skujenieks5

Tā notika parlamenta IV sesi­jas 1. sēdē 1921. gada 20. septembrī, kad kā pirmais referents uz katedru devās M. Skujenieks. Viņš savu ziņojumu sāka ar vār­diem: “Augstā sapulce! Satversmes sapul­ce, stādamās pie valsts pamatlikuma izstrā­dāšanas un pieņemšanas, izpilda savu gal­veno un svarīgāko uzdevumu. Savu galve­no uzdevumu tamdēļ, ka tauta, sūtīdama Satversmes sapulces locekļus šinī Augstā namā, ir devusi tiem ārkārtīgi plašas pilnva­ras, ir uzticējusi šai sapulcei izstrādāt Latvi­jas Republikas pamata likumus. Šis uzde­vums ir pats svarīgākais tamdēļ, ka arī pēc projekta, kuru Satversmes komisija ir izstrā­dājusi, Satversmes likumu ir ļoti grūti grozīt. Šinī Satversmes projektā ir vairāki panti, ku­rus var grozīt vienīgi tad, ja tie būs pārgrozī­ti parlamentā – Saeimā un ja tauta par tiem būs balsojusi, un ja no visas balsstiesīgās tautas lielā puse būs izteikusies par šo pa­matlikumu grozīšanu. Līdz ar to Satversmes sapulce noteic valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm.”

Koreferātu nolasīja Jānis Purgalis (kristī­go nacionālistu frakcija). Viņš sāka ar neapstrīdamu tēzi: “Valsts bez Sa
tversmes būtu anarķija. Tādēļ arī Latvijas tauta, tiklīdz viņa nostājusies uz savām kājām, līdz ar pirma­jiem soļiem rada un veido Latvijas valsts Satversmi jeb konstitūciju.”

Vispārējās debatēs pirmajā lasījumā vis­mazāk iebildumu deputātiem radīja Satver­smes pirmie četri panti: 1. Latvija ir neatkarī­ga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. 3. Latvi­jas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. 4. Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Valsts likumdevējai iestādei tautas piln­varotie diezgan vienprātīgi izraudzījās “Saei­mas” nosaukumu. Lai gan bija priekšlikums deputātu skaitu palielināt līdz 120, tika no­lemts, ka parlamentu veidos pilsoņu ievēlē­tie 100 pārstāvji.

 

Dzīvas, pat asas debates izraisīja vēlētā­ju vecuma cenzs. Sociāldemokrāti iestājās par balsošanas tiesību piešķiršanu, ja ir sa­sniegti 20 gadi, bet pilsoniskajiem deputā­tiem pat 21 gads likās nepietiekams. Tomēr vienojās par 21 gadu.

 

Vienbalsīgs bija lēmums, ka Saeimu ie­vēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Toties dom­starpības izraisīja parlamenta pilnvaru laiks. Sociāldemokrāti ieteica divus gadus, bet pil­sonisko deputātu pārsvars panāca, ka Saeimu ievēl uz trim gadiem. Ar nelielu balsu vairākumu tika nolemts, ka Saeimas depu­tāts nav atsaucams, izņemot Satversmē īpa­ši paredzētos gadījumos. Tas atbilda Rietumu parlamentāro de­mokrātiju tradīcijām, jo deputāti likumdevējā pārstāvēja tautu kopumā un nevis atse­višķa apgabala vēlētājus. Turklāt proporci­onālā vēlēšanu sistēma atšķirībā no mažo­ritārās padara deputātu atsaukšanu prak­tiski neiespējamu, jo deputāti te tiek ievē­lēti nevis ar absolūtu balsu vairākumu, bet gan uz procentuālās balsu proporcijas pa­mata.

Pat ja deputātu atsauktu ar vēlētāju absolūto balsu vairākumu, vēlēšanu aiz­klātais raksturs neļautu gūt skaidrību, vai tie ir tie paši vēlētāji, kas iepriekš balsojuši par attiecīgā kandidāta ievēlēšanu.

 

Pirmais lielākais strīda ābols

Satversme922vaks… bija Valsts prezidenta jautājums. Pastāvēja trīs varianti: komisijas – “prezidentu ievēl tauta uz pieciem gadiem vispārējās, vienlī­dzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās”, sociāldemokrātu – “Valsts prezidenta uzdevu­mus izpilda Saeimas priekšsēdētājs” un centra – “Valsts prezidentu ievēl Saeima uz trim gadiem”.

Satversmes komisijas vairākums uzsvēra Valsts prezidenta amata nepieciešamību. Pēc viņu ieskata, prezidentam vajadzētu kļūt par kontrolētāju varu, par pretsvaru parlamentam, neizslēdzot iespēju, ka var izvei­doties parlaments, kura vairākums izmanto savas tiesības ļaunprātīgi, kaitēdams tautas interesēm. Prezidentam tādēļ būtu jānodrošina līdzsvars, un viņa postenis nebūtu sa­vienojams ar citu amatu.

Par valsts galvu galu galā vienojās, ka to ievēlēs Saeima uz trim gadiem, turklāt viņam vajadzēja iegūt vismaz 51 deputāta balss vairākumu. Kaut arī uzskati dalījās, par Valsts prezidentu nolēma ievēlēt perso­nu ne jaunāku par 40 gadiem.

Par principi­āli svarīgu uzskatīja to, ka prezidenta amats nav savienojams ar citu posteni. Paredzēja arī gadījumu: ja par Valsts prezidentu ievēlētu kādu Saeimas locekli, tad viņam būtu jānoliek deputāta pilnvaras. Tāda situācija arī radās, kad Jāni Čaksti (1859 – 1927) un Albertu Kviesi (1881 – 1944) ievēlēja Valsts prezidenta amatā. Sa­tversme noteica, ka viens un tas pats cil­vēks nevar būt par valsts galvu ilgāk kā se­šus gadus no vietas.

Valsts prezidenta varu diezgan stipri ie­robežoja. Satversme paredzēja, ka prezi­dents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī akreditē citu valstu diplomā­tiskos pārstāvjus. Viņš izpilda Saeimas lē­mumus par starptautisku līgumu ratificēša­nu. Turklāt prezidents ir valsts bruņoto spē­ku augstākais pavēlnieks. Kara laikā viņš varēja iecelt virspavēlnieku. LSDSP frakcija prasīja šo pantu likumprojektā svītrot. Tā ie­teica bruņotos spēkus pakļaut Ministru pre­zidentam, kas atbildīgs parlamentam. Viņu priekšlikumu tomēr nepieņēma.

Kamēr Saeima paturēja sev amnestijas tiesības, tikmēr to noziedznieku apžēloša­nu, par kuriem tiesas spriedums bija stājies spēkā, piešķīra Valsts prezidentam. Viņam paredzēja vēl tiesības sasaukt un vadīt val­dības ārkārtējās sēdes, nosakot tām arī dar­ba kārtību. Tāpat viņam paredzēja likumu ierosināšanas tiesības.

Par šādu funkciju piešķiršanu Valsts prezidentam strīds neizraisījās, bet plašā­kas debates izvērsās par to, vai Valsts pre­zidents var atlaist vai tikai ierosināt atlaist Saeimu. Pēdējā gadījumā bija paredzēta tautas nobalsošana. Ja tajā vairāk nekā puse dalībnieku izteiktos par parlamenta atlai­šanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas. Turpretim, ja nobalsošanā vairāk nekā puse piedalījušos izteiktos pret parlamenta atlaišanu, tad Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēl jaunu prezidentu uz atlaistā atlikušo pilnvaru laiku.

 

Svarīgs bija Satversmes sapulces lē­mums, ko ierakstīja Satversmē, ka Valsts prezidents par savu darbību politisko atbil­dību nenes. Tā kā visiem Valsts prezidenta rīkojumiem bija jābūt arī Ministru preziden­ta vai attiecīgā ministra parakstītiem, tad līdz ar to atbildību uzņēmās viņi.

 

Valsts prezidentam bija paredzētas diezgan plašas funkcijas likumdošanā. Viņš paredzētajā kārtībā izsludināja parlamentā pieņemtos likumus. Bet viņš varēja arī sep­tiņu dienu laikā, skaitot no attiecīgā doku­menta pieņemšanas Saeimā, motivētā rak­stā parlamenta priekšsēdētājam prasīt liku­ma otrreizēju caurlūkošanu. Ja deputāti to­mēr likumu negrozīja, tad prezidents otrreiz ierunas nevarēja teikt. Atsevišķos gadīju­mos viņš varēja apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem.

Jauns likumdošanas institūts, ko tā­pat kā Valsts prezidenta amatu nodibināja Satversme, bija

 

Referendums
Satversme922tit

Šis bija otrs jautājums, par kuru arī iz­teicās visu frakciju pārstāvji. Rainis, kas tāpat kā Aspazija bija Augstā nama deputāts un Satversmes komisijas locek­lis, šajā sakarā teica: “Referendums ir viena no tautas pamattiesībām. Referendums nozīmē, ka tauta ne vien savos priekšstāvjos, kurus viņa ir sūtījusi vēlēšanās, bet arī tieši (izcēlums mans. – R. T.) var izteikt savas domas.” Tautas nobalsošana bija obligāta, grozot Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu (par pirmajiem trim jau bija iepriekš sacīts; pēdējais noteica Saeimas vēlēšanu kārtību). Piebildīsim, ka pēc Latvijas oku­pācijas 1940. gada vasarā šī prasība tika rupji pārkāpta.

Tautas nobalsošana tika pilnvarota lemt par Saeimas pieņemtajiem likumiem, parla­menta atlaišanu, noteiktiem Sa-tversmes grozījumiem. Referendumā pieņemtajiem lēmumiem bija augstāks spēks salīdzinājumā ar Saeimas lēmumiem, bet tā likumdoša­nas kompetence tomēr tika ierobežota, lai nodrošinātu parlamentam un valdībai ie­spēju realizēt aktuālo politiku, pieņemot arī tā saucamos nepopulāros lēmumus.

Nobalsošanā varēja atcelt likumu, ja ta­jā piedalījās vismaz puse balsstiesīgo pilso­ņu. Taču šai procedūrai nevar nodot budže­ta un citus fiskālos finanšu likumus, liku­mus par karaklausību, kara pasludināšanu un sākšanu, mobilizāciju un 
demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm un likumus, kas Saeimā atzīti par steidzamiem ar divām trešdaļām deputātu balsu.

Dzīve tomēr parādīja, ka nodrošināt re­zultatīvu referendumu ir grūti. Visi četri pirmskara referendumi beidzās bez rezultā­tiem, jo netika panākts balsotāju kvorums.

Satversme paredzēja likumdošanas tie­sības ne tikai Saeimai, bet arī tautai, ja tā iz­manto referendumu vai tautas iniciatīvas tiesības. Tās paredzēja sākumā tikai vienai piektdaļai vēlētāju, bet, lai pārāk neierobe­žotu pilsoņu iniciatīvu, vienojās galīgi par vienu desmitdaļu. Bez Valsts prezidenta li­kumprojektus parlamentam varēja iesniegt Ministru kabinets, Saeimas komisijas, kā arī vismaz pieci deputāti. Laikā starp Augstā nama sesijām valdībai bija tiesības, ja neatliekama vajadzība to prasīja, izdot noteiku­mus ar likuma spēku. Tie nevarēja grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu, kā arī pastāvo­šās Saeimas laikā pieņemtos likumus. Šie noteikumi zaudēja spēku, ja tie nebija triju dienu laikā pēc Saeimas nākamās sesijas sākuma iesniegti parlamentam.

 

Par izpildvaru

tautas kalpi daudz nestrīdējās, bet nolē­ma, ka valdību veido “Ministru prezidents un viņa aicināti ministri” un “Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents”. Interesanti, ka 1925. ga­dā apstiprinātajā likumā “Ministru kabineta iekārta” bija paredzēti tikai deviņi resoru va­dītāji: ārlietu, finanšu, iekšlietu, izglītības, kara, zemkopības, satiksmes, tautas labklā­jības un tieslietu.

 

Atlaist Saeimu nebija viegli, tāpēc tā vairākums bez kādām bažām par savu likte­ni varēja izšķirties par neuzticības votuma izteikšanu valdībai. Tādēļ Latvijai bija rak­sturīgas biežas valdības krīzes: četru Saei­mu darbības laikā (1922 – 1934) tika sastā­dīti 13 (!) kabineti. Šī prakse diemžēl turpi­nās arī mūsdienās…

 

Strupceļš

iezīmējās 1922. gada 17. janvārī, kad deputāti sāka apspriest Satversmes projekta otro daļu, kurā bija nosacītas pilso­ņu tiesības un brīvības. Bija paredzētas, piemēram, šādas normas: “Kārtas Latvijā nepastāv”, “Persona ir neaizskarama”, “Nā­ves sodi nepastāv”, “Baznīca ir šķirta no val­sts”, “Latviešu valoda ir valsts valoda” u. c.

Kompromisa meklējumi, kas bija vēro­jami, apspriežot Satversmes projekta pir­mo daļu, šoreiz tikpat kā izpalika. Tāpēc ot­ro daļu ar balsu vairākumu (62 – par, 6 – pret, 62 – atturas) tā paša gada 5. aprīļa sēdē noraidīja.

Jāpievienojas pazīstamajam trimdas tiesībniekam un vēsturniekam Ādolfam Šildem (1907 – 1990), kas 1976. gadā Stokholmā izdotajā grāmatā “Latvijas vēsture. 1914 – 1940” raksta: “Pamatnoteikumu noraidīšana par pilsoņu tiesībām un brīvībām bija manāms zaudējums Satversmes sapulces konstitu­cionālajā darbā. Kaut arī šīs pašas tiesības vēlāk nodrošināja Latvijas pilsoņiem atse­višķos likumos, tad tomēr šo tiesību noteik­šanai pamatlikumā būtu bijusi liela nozīme demokrātiskās sadzīves principu nostipri­nāšanā tautā.”

 

1922. gada 15. februārī, trešajā lasījumā pieņemot Satversmes pirmo daļu, visas frakcijas balsoja par tās apstiprināšanu. Vienīgi pieci Latgales Kristīgo zemnieku partijas deputāti atturējās, jo nebija apmie­rināta viņu prasība par šā Latvijas novada politisko autonomiju.

 

JaunZinas932Lai cik paradoksāli tas izklausītos, jaunā dokumenta kritika sākās gandrīz tūlīt pēc tā pieņemšanas. Viens no Satversmes tēviem labējais politiķis Arveds Bergs (1875 – 1941) 1922. gada 23. decembrī ievietoja avīzē “Latvis” ievadrakstu “Viņa neiet!”. Citā publikācijā viņš apgalvoja, ka Saeimai uztic pārāk lielu varu un pastāv tās patvaldība. Tā kā ne visi piedalās parlamenta vēlēšanās, Saeima varot atsaukties tikai uz divām trešdaļām tautas gribas. Likumdošana esot pārgājusi valdības rokās. Tieši ar mūsdienām sasaucas demokrātiski tendētā politiķa un diplomāta Miķeļa Valtera (1874 – 1968) “Jaunāko Ziņu” 1932. gada 4. maija laidienā ievietotais raksts “Kādā virzienā grozīt Satversmi?” Viņaprāt, jāprasa tautas plašāka piedalīšanās likumdošanā, jārada tautas politiskā demokrātija. Miķelis Valters apcerē ar tiešu nosaukumu “Tautai jāņem plašākas tiesības likumdošanā” avīzē “Latviešu Balss” 1931. gada 15. martā uzsvēra, ka Satversmē “paplašināmas tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas tiesības”. Jāmācās no Šveices, kur nav gandrīz nevienas svētdienas, kad pilsoņiem nebūtu jāpiedalās referendumā par valsts lietām vai vietējiem jautājumiem.

Latviešu sociāldemokrātu līdera Bruno Kalniņa (1899 – 1990) vērtējumā 1922. gada likumu likums bija “viena no Eiropas visdemokrātiskākām satversmēm”. Mūsu juristi uzskata, ka, neraugoties uz “nepilnībām satura un kodifikācijas ziņā, Latvijas Satversme spēja kļūt par drošu demokrātiskas parlamentāras republikas tiesisko pamatu”. Diemžēl Kārļa Ulmaņa antikonstitucionālais pučs 1934. gada maijā pārvilka svītru šā dokumenta darbībai uz ilgiem gadu desmitiem.

 

Izskaņā

Līdz ar pilnīgas neatkarības atgūšanu 1991. gada augustā jaunievēlētā 5. Saeima savā pirmajā sēdē 1993. gada 6. jūlijā at­jaunoja Satversmi pilnā apjomā. Šim konstitucionālajam lēmumam sekoja citi akti. 1996. gada 5. jūnijā kā jauna institūcija Satversmē tika ietverta Satversmes tiesa. Starptautiski pazīstamā jurista Egila Levita ieskatā “vistālejošākais Satversmes grozījums [..] ir Satversmes papildināšana ar jaunu, 8. nodaļu – “Pamattiesības”. Attiecī­gu likumu Saeima pieņēma 1998. gada 15. oktobrī, un tas stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Šī nodaļa nomainīja 1991. gada konstitucionālo likumu “Par cilvēka un pil­soņa tiesībām un pienākumiem”. Pamattiesības Satversmē ir koncipētas atbilstoši Rietumu demokrātiju cilvēktiesību “kanoniem”. Tās aptver gan klasiskās politiskās un pilsoniskās tiesības, gan arī mēreni for­mulētas sociālās tiesības [..] Pie Satver­smes reformas pieder arī 1997. gada 4. decembrī noteiktā Saeimas un Valsts prezi­denta pilnvaru laika pagarināšana no trim uz četriem gadiem. Tas atļauj valdošajiem politiskajiem spēkiem realizēt ilgstošāka laika posmam plānotu programmu”.

Kādus principus liksim Latvijas Republikas 20… gada Satversmes pamatā? Atbildi uz šo jautājumu jāsāk meklēt ne jau 18. februārī, bet šodien vai rīt. Deputātiem un nedeputātiem. Juristiem un nejuristiem. Ikvienam no mums. Visiem, kam rūp Latvijas likteņi.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+