Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
6. septembris, 2012
Drukāt

Latvijas vēsturnieki saķildojušies

Foto - LETAFoto - LETA

Latviešu vēsturnieki līdz šim bija pazīstami kā miermīlīgi ļaudis, kas vairās publiski noniecināt vai apšaubīt kolēģu veikumu pat tad, ja tas tiešām pelnījis kādu kritisku vārdu. Ir pat dzirdēts, ka publisku polemiku trūkums un vairīšanās no iekšējiem kašķiem uzskatāms par Latvijas vēsturnieku vides trūkumu, jo patiesība jau dzimstot tikai strīdos.

 

 

Ar to gan domāti zinātniska rakstura strīdi. Teiksim, bija vai nebija Livonijas Indriķis latvietis, un tādā garā. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas studiju nodaļas profesores Vitas Zelčes skaļi pateiktās domas intervijā žurnāla “Ir” 23. augusta numurā gan par zinātniska strīda sākumu nenosauksi. Te jau runa par daudz konceptuālākām lietām, bet galvenais, ka tur izskan, lūk, kāda tēze: Latvijas Vēsturnieku komisijas darbs, tās izdotie vairāk nekā 20 rakstu sējumi, lai arī saturot labus akadēmiskus pētījumus un aizkrāsojis vēstures baltos plankumus, faktiski esot bijis darbs “pa tukšo”, jo lielā mērā nav sasniedzis sabiedrību. Īsāk sakot, komisijai jāuzņemas vaina par Latvijas vēstures politikas līdzšinējo “klibošanu”!

Ja es būtu profesors, kurš gadiem nopūlējies, lai restaurētu 50 gadu laikā Latvijas vēsturē noklusēto un gādājis par tā materializēšanos drukātā veidā, droši vien apvainotos. Turklāt atcerētos, ka propagandas darbs Vēsturnieku komisijas uzdevumos nekad nav ietilpis. Tam gluži vienkārši nekad nav bijis (nav dots) finansējums. Labi, ka naudu vēl atrada konferencēm, pētījumu apmaksāšanai un sējumu izdošanai.

 

Turklāt var piekrist ilggadējam, bet nu jau bijušajam Latvijas Valsts prezidenta padomniekam vēstures jautājumos Antonijam Zundam, kurš aizrāda, ka komisija ielikusi pamatus jaunajai Latvijas 20. gadsimta vēstures koncepcijai un komisijas nopelniem pieskaitāma grāmata “Latvijas vēsture. 20. gadsimts”.

 

Pēdējā tulkota piecās valodās, un tās krievu versija, kā zināms, izraisīja lielu piktumu Maskavā. Gluži saprotams, ka Vitas Zelčes vārdi sarūgtinājuši Vēsturnieku komisijas vadītāju profesoru Inesi Feldmani, kurš atzīst: “Grūti, pat neiespējami piekrist tam, ko saka cienījamā profesore Vita Zelče (LU Vēstures profesoru padome, kurai vienīgajai ir tiesības ievēlēt profesorus un asociētos profesorus vēstures nozarē visās Latvijas augstskolās, gan viņu nekad nav vēlējusi ne par profesori, ne arī pat par asociēto profesori). Liekas, ka viņa, kas nekad nav bijusi saistīta ar Vēsturnieku komisijas ikdienu un darbību, vispār neapjēdz, ko komisija ir izdarījusi un paveikusi Latvijas valsts un sabiedrības labā. Viņas centieni uzvelt Vēsturnieku komisijai atbildību un vainu par visām Latvijas valstī esošajām nebūšanām un nepadarīto tajā vai citā sfērā ir vairāk nekā komiski vai vienkārši smieklīgi.”

Daži domā, ka Zelčes teiktais tiek uztverts pārāk saasināti un ir tikai pārpratums, neuzmanīgi pateiktas frāzes interpretācija. Teikšu, ka vairāk gan tas atgādina epizodi no pamazām burbuļojošās konkurences cīņas starp akadēmiskās vēstures izpētes piekritējiem un “vēsturisko atmiņu kultūras” popularizētājiem. Ir viedoklis, ka arī profesora Zundas izraidīšana no Rīgas pils (no Melngalvju nama, ja gribat) skatāma kontekstā ar pieminēto cīņu. Bet tikpat labi to var arī noliegt. Mēdz sacīt, ka saticību graujot nauda. Nebrīnītos, ja arī šajā gadījumā tā būtu pie vainas – proti, tuvojas valsts simt gadu jubileja, tāpat budžeta ieņēmumi pieauguši, un vairojas nervozitāte: ja nu varasvīriem labpatīk dot kādu papildu riecienu arī vēstures nozarei! Bet tad ir jautājums – kas šos līdzekļus dabūs? Tie, kas gatavo vēstures pētījumus vai tie, kuri uzskata, ka sabiedrības izglītošanā vēstures lietās ir daudz spējīgāki par akadēmiķiem? Vislabāk jau būtu, ja valsts atbalstītu abus. Tad atkristu arī lieka rīvēšanās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+