Mobilā versija
Brīdinājums +14.4°C
Agris, Agrita
Sestdiena, 23. septembris, 2017
14. augusts, 2017
Drukāt

Mazā Ivana dzīve un pēdējais brauciens (7)

Foto Artis DrēziņšFoto Artis Drēziņš

Vietā, kur pirms mēneša mirušu atrada mazo liepājnieku Ivanu, Dubeņu vietējie iedzīvotāji pagājšceturtdien, 10. augustā, iestādīja dižskābardi. Meža īpašniece nevēlas tur nekādu pieminekli – tai jāpaliek kā svētvietai bērna piemiņai. Dienu iepriekš Liepājā arī strādāja Valsts policijas speciāli izveidota komisija, kas vērtē Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas un tās priekšnieka Uģa Āvas darbu, atbildību un darbību, lai saprastu, kas mazā zēna meklēšanā netika darīts pareizi un ko varēja labāk.

Piecgadīgais Ivans Berladins, kura meklēšanai vismaz desmit dienas sekoja līdzi vai visa Latvija, pazuda Liepājā 1. jūlijā (tuvinieki par to ziņoja tikai 2. jūlijā), viņu atrada mirušu Dubeņu mežā 11. jūlija vakarā. Uz 20 kilometrus tālajiem Grobiņas novada Dubeņiem puika viens pats bija aizbraucis, visticamāk, sajaucot pieturvietas vai autobusu.

Lai gan policija solīja, ka mēneša laikā būs zināmi tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāti par zēna nāves cēloni un nāves brīdi, pagaidām rezultātu vēl nav. Lielās līnijās policijai nav neskaidrību par Ivana dzīves, pazušanas un atrašanas apstākļiem, bet izmeklēšana turpinās. Tiek vērtēta to cilvēku atbildība, kas dzīvoja kopā ar Ivanu un kas bija lielākā vai mazākā saistīti ar bērnu pazušanas un meklēšanas dienās. Ir jau ierosināts viens kriminālprocess, un nav izslēgts, ka būs vēl kāds.

Medijos un interneta vidē izskanēja un vēl joprojām šad tad parādās visdažādākās versijas (to vidū neloģiskas) par notikumu gaitu un par Ivana saistīto cilvēku rīcību un atbildību, tostarp arī no pašu bērna tuvinieku puses. Devos uz Liepāju un Dubeņiem, kur tikos gan ar Ivana tuviniekiem – māti, vecmāmiņu –, gan citiem iesaistītajiem.

Foto Artis DrēziņšFoto Artis Drēziņš


Gaidīšanas režīmā

“Šobrīd neko jaunu jums nevaru pateikt. Gaidām visu ekspertīžu rezultātus. Kad tie būs, nezinu, varbūt pēc mēneša. Skaidrs ir tas, ka bērns nav gājis bojā no vardarbības. Vienlaikus tiek pratināti visi cilvēki, kas bijuši saskarsmē ar Ivanu, lai saprastu viņu atbildību,” saka Valsts policijas Kurzemes reģiona kriminālpolicijas biroja priekšnieks Rimants Kārkliņš, kurš nenoliedz, ka varētu tikt ierosināts kāds kriminālprocess. Par vienu policijas darbinieku jau esot: to ierosinājis Valsts policijas Iekšējais drošības birojs. Runājot par Ivana māti, R. Kārkliņš nosaka, ka Dievs jau viņu esot sodījis, taču teorētiski kriminālprocesu pret viņu nevarot izslēgt.

Neoficiāli man zināms, ka policija vērtē, vai pret Ivana māti un vecmāmiņu, kura bērnam rīta agrumā pabrauca garām, neierosināt kriminālprocesu pēc 141. panta par mazgadīgā atstāšanu bez palīdzības, par ko draud cietumsods līdz diviem gadiem. Savukārt kriminālprocess pret kādu policisti ierosināts par to, ka viņa kādā no meklēšanas dienām saņēmusi zvanu no kādas sievietes, kura teikusi, ka viņas vīrs redzējis mazu bērnu klaiņojam Dubeņos, un šī informācija nav nodota meklēšanas vadītājam U. Āvam. Viņš gan iepriekš izteicis versiju, ka šī informācija bērnu nebūtu glābusi, jo zvans bijis tik vēlu, ka Ivans tajā laikā par 99,9% bijis miris…

Māti gribējuši linčot

Policija saņēmusi daudzus zvanus no cilvēkiem, kas it kā bija dzirdējuši bērna raudas mežos un purvos visā Liepājas apkārtnē. Neviena informācija nav izrādījusies patiesa, izņemot vienu: tajā pašā datumā, kad Ivanu atrada, priekšpusdienā (bērnu atrada vakarā) uz policiju atbraucis 85 gadus vecs kungs, kurš teicās redzējis mazu bērnu 1. jūlijā ejam pa ceļu Dubeņos. Kāpēc ziņojis tik vēlu? Neesot pirms tam neko zinājis par meklēšanu, medijus nelasot…

Starp citu, meklēšanas sākumā policijai, īpaši pēc tam, kad tapa zināms, ka Ivanam ir zilums zem acs, bijusi versija, ka piederīgie jauši vai nejauši bērni nogalinājuši un pēc tam noslēpuši. Tā gan ātri atmesta pēc šoferu, kas Ivanu veduši, nopratināšanas un video atrašanas.

Meklēšanas laikā jau pašu bērnu māti vajadzējis apsargāt, viņai ieteikts bez vajadzības neatstāt dzīvokli, tuvumā bijuši policisti, jo ik pa laikam atradušies cilvēki, kas gribējuši iet “skaidrot attiecības” ar Ivana māti. “Vienā brīdī jau agresīvs pūlis lauza durvis un kliedza, ka māte jāsit krustā! Atbrauca policijas ekipāža, bet īsti neuzdrošinājās pūlim tuvoties. Tad atskrēja Āva un pūlim teica: ja kāds grib paiet viņam garām, lai tik pamēģinot!” atceras kāds aculiecinieks.

Ko stāsta Ivana māte, vecmāmiņa, Dubeņu iedzīvotāji, “Liepājas autobusu parka” vadība – vairāk lasiet otrdienas, 15. augusta, “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. normali veselispriest domajosa Atbildēt

    Tacu skaidrs ka bernam panemti organi mezaa atrasti kaulinu kaudzite un visa meklesanas un lidz navei neatrasts fakts par to liecina policisti un vis parejais grupejums kaut ka ticamak attaisnojieties lidz sim vis ir bijis lidz absurdam stulbiski nu bet mes verojam kaa v is ar to gala analizi bus rezultativi

  2. kā slimi, cik tādu bomžu nav

  3. Nu skaidrs taču, ka sīkais ilgstoši un regulāri tika pamests bez uzraudzības, un likumsakarīgs ir arī iznākums. Loģiski, ka vecāku atbildība par notikušo ir, un pie tam liela!
    Ja sods ir paredzēts, tad tas arī ir jāpiemēro, nevis kaut kas jāmuld par Dieva sodu.

  4. Kā tas ir – gaidām visu ekspertīžu rezultātus …. kad tie būs, nezinu, varbūt pēc mēneša. Bet varbūt pēc gada būs. Bērns apglabāts, bet vēl joprojām nav ekspertīzes. Ekspertam nāves cēlonis ir parasti zināms jau pabeidzot ekspertīzi. Ja nepieciešamas ķīmiskās analīzes, tad to var paveikt pāris stundu laikā. Kad mēs nododam asinis, mēs taču negaidām uz rezultātiem mēnesi. Kāpēc šie eksperti ir tik kūtri. Ja daudz darba, tad vajag sadalīt prioritātes.

  5. Eu, skribenti, varbūt pietiks vienreiz vienu un to pašu gvelzt??? Būšu cinisks un jautāšu, nu cik var sērot un atgādināt? Tas radiniekiem vēl vairāk uzplēš dvēseles (ja tāda ir) brūci. Un, ne pirmais, ne pēdējais ar traģisku likteni…

    • Redzi, uzplēst var ne tikai tuviniekiem dvēseles, bet arī sabiedrībai. Kopš brīža, kad sāka meklēt mazo Ivanu, knapi piecgadīgu bērnu, ir pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis. Taču – meklēšanā piedalījās divarpustūkstotis iedzīvotāju no visas Latvijas… Un sekojot līdzi ne tikai ierakstiem, kas parādījās presē, arī sarunām ēterā un padomājot par to, kas īsti noticis, nu, nevaru saprast, kā bērns, kuru sāka meklēt nākamās dienas pēcpusdienā mamma, pat nezinot īsti, kur un kad puika bija vai nebija mājās, un atrodot pēc desmit dienām mirušu brikšņos… vietā, kur to neviens īsti nebija gaidījis atrodam, nav miera nevienam, kurš meklējis. Vismaz tā domāju. Desmit dienas taču bērns nebija tajā vietā, kur atrada, tajā visā nav un nebūs loģikas. Sabiedrībai reāli sāp sirdis. Ne jau par velti meklējumos pavadīto laiku. Manuprāt, par to, ka tik ļoti nejēdzīgi tas viss notiek ar maziem bērniem. Bērns, kuram nepieciešama vecāku, auklītes vai vecvecāku pieskatīšana, nebija pieskatīts. Tas ir sausais atlikums. Un tikai. Nevar būt, ka bērns desmit dienas raudāja un sauca mammu vai palīgā, vai desmit dienas bija dzīvs dien un nakti…. Tas viss liek domāt ne tikai par mazo Ivanu, bet tiem bērniem, kuri ik dienas pazūd nepieskatīti vai paši aizklīst un nevienam gar to visu nav daļas. Ja ir viens no vecākiem, tad tomēr vecāku uzmanība ir svarīga. Lai ko tagad darītu vai nedarītu lielie un pieaugušie, kaut kā ar to nevar samierināties, un gribas saprast, kā tas viss bija iespējams, tik nejēdzīgi sākot no brīža, kad paši cilvēki aizveda meklētājus prom no īstenības. Sāp sirds, domāju, daudziem joprojām sāp, un ne tikai mammai par dēliņu, ko ir zaudējusi. Sabiedrībai sāp.

    • elementāri, Vatson! > ŠUMBA Atbildēt

      presei aptrūcies negatīvisma un destrukcijas, tādēļ arī silda veco zupu. Ir īpaša ļaužu daļa, kuri pavelkas arī uz pirmā pasaules kara laika nelaimēm…

Draugiem Facebook Twitter Google+