Kultūra
Literatūra

“mēs finansēsim jūsu skumjas.” Māra Salēja dzeja 16


Māris Salējs
Māris Salējs
Foto – Dainis Bušmanis

Dzejnieks, tulkotājs, literatūrzinātnieks un redaktors Māris Salējs (1971) arvien aktīvi un periodiski pievēršas gan svešzemju, gan pašmāju kolēģu devumam, neaizmirstot arī par saviem tekstiem.

Viņš ir veidojis pārskatu par nozīmīgākajām debijām latviešu dzejā 21. gadsimta sākumā, kas publicēts zinātniskajā krājumā “Latviešu literatūra, 2007–2017” (sast. Kārlis Vērdiņš), bijis klāt arī tādiem spilgtiem literatūras jaunumiem kā Brūveru dzimtas krājums “Brūveri brūvē”, mūsdienu grieķu klasiķa Konstantina Kavafisa dzejas izlase, Latvijas krievu dzejas pārstāvja Sergeja Timofejeva bilingvālais krājums “Replika” utt. Darbības loks ir daudzveidīgs, un autors ir respektējams dzejas praktiķis un teorētiķis. Pašam top dzejas krājums, un 2016. gadā iznākušais “Kā pirms pērkona” saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju un bijis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai.

– Kā dzejas praktiķi apvieno šo nodarbi ar dzejas teoriju?

– Tas laikam ir mēģinājums paskatīties uz pasauli no malas – it kā manis paša tur nebūtu. Teorijai pēc definīcijas ir jābūt – pat ne bezkaislīgai, bet pāri kaislībai esošai. Dzeja un dzejas teorija vienkārši ir divi eksistences režīmi: cik viens ir maksimāli ieinteresēts, tik otrs – maksimāli neieinteresēts.

– Kā dzejnieki spēj “diagnosticēt” pārmaiņas arī savā, ne tikai kolēģu dzejā cauri gadiem? Kā jūties pašreizējā dzejas ainā?

– Varētu atbildēt ar pretjautājumu – kā cilvēks dažādos vecumos spēj definēt savu pašsajūtu, saprast, cik ļoti ir mainījies? Pašreizējā dzejas ainā jūtos distancēti, jo jau no paša sākuma esmu bijis “starp paaudzēm”. Iespējams, esmu tāds pagājušā gadsimta 70. – 80. gadu lirisma relikts.

– Kāds ir labi veidots dzejas krājums?

Saistītie raksti

– Labi veidotā dzejas krājumā redaktors ir autora “trešā acs”, kurš spēj dzejoļu blāķī saskatīt to, ko nespēj ieraudzīt pats autors. Pats esmu mācējis sakārtot tikai savu pirmo krājumu. Man ir laimējies ar lieliskiem redaktoriem – Jāni Rokpelni, Kārli Vērdiņu, Ingmāru Balodi. Tāda ir arī mana topošā krājuma redaktore Zane Daugule.

DZEJAS ABC

Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Tiešs skatiens, pat zināms lepnums un, jā, arī tas, ko varētu dēvēt par skumjām un kas tik bieži pašiem dzejniekiem nepatīk kā termins, – tas viss iekrīt acīs, sastopoties ar jaunākajiem Māra Salēja tekstiem. Varbūt pat drūma pārliecība par savu dzīves pieredzi… Bet tas viss ir otrajā plānā, salīdzinot ar spilgtām tēlu ainām – mazām poēzijas uzvarām.”

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Māra Salēja topošajā dzejas krājumā.

XX GS 80. GADI

 

pamelna paskumja pagātnes ielas perspektīve

ar sīkiem glāžu nagiem visos namos

pamosties sajūti kaklā kumosu

nenorītu kopš sapņa

 

zvaigzne slīd nost no debesu plaknes

un iekrīt aizā ko sauc par rītdienu

gaišu

 

aizšņorē zābakus sapni apli

caur kuru izgājis biji

 

naktī aizskardams siju

un nodrebēdams kad roka

uztaustīja plaisaino koku

 

***

kā tuvošanās ledū kaltam ziemas stiklam atskurbumu nes

tā arī visas dvēseles kas palikušas krūtīs noraisās no “es”

uz mazu brīdi tīra nebūtība ienāk patrīties gar esmi

kā mincis kuram vajag glāsta – siltas plaukstas smaržu nolaupa

un ūsas noskurina: es te pagaidīšu

 

jā pagaidīsi. visums

liels un tev bez viņa

salst

 

***

dažam labam domas ieņem mākoņu apveidus

un nekas vairs nesanāk. karstais laiks

sabrūk zem lietavu smagajiem soļiem

un jāglābjas biezajās eglēs lai nenopātagotu

slapju. izcirstais laiks beidzot aizaudzis  un

visa tava milzīgā tukšība

ir dadžu raibeņa liela

 

***

ja patīk dzirksteles var lūkoties un klusēt

viss šķitīs izkusis no apveida un skaņas

no pazīšanās zīmes pierastas. durs laiks

kā dūrē žņaugta poda lauska – ciets un brūns

 

man paliek dzirksteles. es gribu klusēt

lai delnā griežas veca poda lauska

kad piezogas un plecam uzdveš aukstums

es topu cits. ar suņa purnu aukstu

 

var saost bērnu kas caur tumsu iet

uz pagalmu lai saskaitītu zvaigznes

vēl dažas dzirksteles. tad aizmigušam klusēt

***

kādā no rudens ligzdām viņi atrada

tūkstoš mazu klaigātāju

to atplestās mutītes šķita

kā Dieva acis – nepielūdzamas un tumšas

 

bija vēl silts. saule meta rēnus

plankumus uz rievotajiem stumbriem

un zaru mudžeklī patvērusies

kūkoja novēlota dzeguze

kā no vasaras poēmas izrauta rinda

zaros sitās un šķindēja

pēdējais skaņas dukāts

 

viņi pieliecās pavisam tuvu

ēnā iegūlušajai milzu ligzdai

lai paklausītos kā klusums

pārņem tuvējo apkārtni

(melnais putns

bija aizsedzis jau pusi debess)

 

***

labi. mēs finansēsim jūsu skumjas

bet tām jābūt īpaši mēļām

apmēram kā tā pamale pie apvāršņa

redzat? tur kur bērzu birzs aizsedz

sīciņo egļu strēli

 

un ja ķirši zaros ir gluži vai melni

arī tas tiks ieskaitīts mūsu bilancē

jo katra intensitāte atpelnīsies ar uzviju

 

ceļa šķēlums gan visu dara gaisīgu

baltu putekļu blīva aizsedz skatienam aizbraucējus

 

bet arī tas saskaņots. vieglums

kuru mums nepārmākt. skumjas

kā drīksna liegajā visuma ziedā

 

***

sasaucies ar visu

sīko knišļu kņadu

 

tas nekas ka vaigu sadur

tas nekas ka niez

 

gaiss jau tā ir krietni biezs

 

mēness vaigs līdz kaulam dilis

elpai miesā griež

 

nomet dienas pērno ādu

maijam pateicies

LA.lv