Nacionālajā teātrī septembrī viesosies divas lieliskas Gogoļa centra izrādes 0
No 16.- 21. septembrim Latvijas Nacionālajā teātrī Kirila Serebreņņikova vadītā Maskavas Gogoļa centra viesizrādes. Latvijas skatītājiem būs iespēja redzēt Francijā ļoti augstu novērtēto Dāvida Bobē un Kirila Serebreņņikova iestudējumu Ovīdija “Metamorfozēm” un Vladislava Nastavševa “Mēdeju”, vēsta teātra komunikāciju speciāliste Līga Rimšēvica.
Kirils Serebreņņikovs kopā ar franču režisoru Dāvidu Bobē izrādē “Metamorfozes” iestudējis Ovīdija pierakstītos antīkos mītus, maksimāli pietuvinot tos mūsdienām. Vienlaikus ir skaidrs, ka darbība nenotiek 21.gadsimtā, bet neesošā laikā, kurā mīt sengrieķu dievu un valdnieku dvēseles. Dedals un Ikars, Orfejs un Eiridīke, Narciss un Ēho uz skatuves parādās no vecu, sadauzītu mašīnu bagāžas nodalījumiem, izkāpj no saloniem, izlien no motoru pārsegiem un dodas pie skatītājiem, lai pavēstītu savu sakāmo. Aktieri runā tekstu gan kā antīkie varoņi, gan kā mūsdienu cilvēki, savus stāstus pārvēršot asprātīgās anekdotēs un paceļot līdz antīkās traģēdijas augstumiem.
Daudzslāņainajā multimediālajā priekšnesumā dramatiskais teātris savienojas ar videomākslu, laikmetīgo deju un elektronisko mūziku. Jaunās tūkstošgades mākslinieku skatījums uz mūžīgajiem kultūras sižetiem no sava skatupunkta, kurā Orfejam nav nekādu problēmu sūtīt ziņu mirušajai Eiridīkei sociālajos tīklos.
Izrādes”Mēdeja” galvenā intriga, Gogoļa centra iestudējumu izrādot Rīgā, protams, ir Mēdejas lomas atveidotāja – Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa. Maskavas izrādes kontekstā viņa ir svešā – ārzemniece, kuru var iekārot un mīlēt, bet grūti pieņemt par savējo. Izrādes struktūru veido Mēdejas monologi un viņas sarunas ar trim personām – vīru Jāsonu, valdnieku Kreontu un Ziņnesi.
Režisoram Vladislavam Nastavševam Mēdejas traģēdija risinās abstraktā laikā un telpā, uzsverot cilvēciski saprotamo un vienlaikus grūti attaisnojamo Mēdejas rīcību, nogalinot savus bērnus pēc piedzīvotās vīra nodevības. Starp antīko pasauli un 21. gadsimtu ir viens cilvēka dzīves mirklis.
Izrāde veidota nosacītā teātra estētikā, izceļot Eiripīda teksta skanējumu, ko papildina vien bērnu dziedājumi un čella melodija. Uz melnās tukšās skatuves atrodas divi krēsli un prožektors, kas izceļ aktieru augumus, melnajā tukšumā izskan emocionāls sievietes stāsts.
