Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. maijs, 2014
Drukāt

“Naktī pilsēta skaita savus zelta zobus” (2)

Foto no K. Vecgrāvja personiskā arhīvaFoto no K. Vecgrāvja personiskā arhīva

Kristaps Vecgrāvis (1980) dzimis Rīgā, absolvējis Imantas Latviešu ģimnāziju, studējis kultūras teoriju/menedžmentu Latvijas Kultūras akadēmijā, 2005. gadā beidzis Literāro akadēmiju. Vada mājas lapas. Pirmā publikācija 1998. gadā laikrakstā “Literatūrā Mākslā Mēs”, bet pati pirmā – literārās nometnes “Aicinājums” “Brālības Avīzē”. Pirmais dzejas krājums – “Kaist ķekarā vīnogas” (2005. gads), publicējies žurnālos “Luna”, “Vārds”, “Karogs”, antoloģijās “21 no 21. gadsimta”, “Ko dziedāja Rīgas gaiļi?”, “Dzejas diena 2001” un “Dzejas diena 2003”, “Viens dzejolis”, audiokrājumā “Glābiet dvēseles, mūsu?”. Piedalījies dzejas lasījumos. Raksta arī prozu, konsultējis projektu “Jaunie literāti”. Nodarbojas arī ar atdzeju. Šobrīd iesākta otrā dzejoļu krājuma kārtošana.

– Kaut gan esat uz tehnoloģijām vērsts rīdzinieks, jūsu dzejā visai klātesoša daba. Kā tas nākas?


K. Vecgrāvis: – Gudri cilvēki teic, ka pasaule zemākajā līmenī ir matemātika, augstākajam līmenim acīmredzot ir jābūt vairāk gaisīgam. Varbūt tāpēc dzeja? Patiesībā dzeja ir skaists veids, kā apzināties sevi un pasauli skaistā izteiksmes formā. Tehnoloģijas tādu pieredzi nesniedz. Vismaz pagaidām. Un varbūt labi, ka tā.

– Vai tehnoloģijas dzeju veicina vai nogalina?


– Šis varētu būt viens no jautājumiem, kas pretendē uz lielā jautājuma statusu. Ņemot vērā to, cik ļoti tehnoloģizējas mūsu ikdiena, būtu tikai loģiski, ka arī dzejā būtu redzama tehnoloģiju izpausme. Dzeja arvien paliks autora intīma tikšanās ar savām izjūtām, taču ievērojamāku vietu ieņems dzeja ar multimediālu iedabu – uzstāšanās kopā ar mūziķiem, performances, videopavadījums. Tā ir vienkārši cita forma, kādā dzeja eksistē. Cilvēks taču, uzvelkot modernu ielas apģērbu un uzliekot austiņas, aizvien taču ir tas pats cilvēks.

– Kura ir jūsu mīļākā datorspēle un kādēļ?


– Pēdējā laikā datorspēlēm atliek maz laika, tomēr, kad ir iespēja, uzspēlēju kaut ko no stratēģiskajām spēlēm – tas labi trenē prātu un kopj izpratni par dažādu resursu lietojumu.

Degošā spalva


svētī mani purva dūkstīt

arvien dziļāk dzelmē eju

atmini tu gaišā debess

manu neizteiksmīgo seju

atmāj man dzegužpirkstiņ

uzšalc vēl priedīt vēju

atmini tu gaišā debess

manu neizteiksmīgo seju

rāva viļņo mīkstu gultu

zaļas zāles maigo leju

svētī mani purva dūkstīt

arvien dziļāk dzelmē eju

Vēsi pār sūnām


1


Vēsi pār sūnām plūst izdegušo jāņtārpiņu mirga.

Brūnošā hitīnā klust čalošu limfvadu līkumi.

Šī ir krāsns izdzišana bez putošas birgas,

Satikšanās un šķiršanās likumi.

2


Savu zvana mēli nakts lapās kusli kulsta,

Grūžot gaisu damakšņa glīvjainajos zaros.

Viss, ko laiks uz ilgu miegu zemē gulsta,

Uzplauks tālos aizpavasaros.

3


Miglas sapītas gurst koku spraunās plaukstas.

Blāvos pavedienos dzied un nomirst balsis.

Arī rīts kādam ir bezgalīgs aukstums.

– Vai nāksi ar mani un lēktā salsi?

4


Kā no saknēm nošķeltā kailā trauslā klūgā

Zelta naktenē spārdās pagalam vārs lūgums –

– Vai neturi kādu naža galiņu zvaigžņu gaismas?

– Nē, vairs tikai tālas, dzedras plaiksnas.

Februāris


Vējš jau ceturto dienu izbradā krasta kārklus:

Klusēju ar tevi, bet nespēju vēl pārklust

Pāri mūsu dienām, pāri sudrabmēnesim,

Un neticu vairs ne savām, ne tavām debesīm.

Kristāla ziemu vakars dzērušām rokām

Izgāž no kausa un konvulsijās lokās.

Naktī pilsēta skaita savus zelta zobus

Zem debesīm kņupus, kamēr slepus to nobur

Kāda nakts būtne ar smagiem plakstiem

Ar vārdiem no jauniem Svētajiem Rakstiem.

Skaņas iestrēgst kliedzieniem savītās virvēs

Un vārīgi trīs kā sala sadzeltas irbes.

O, vakariņu laiks – aiz sienas put čalas,

Ko nespēj pārmākt pat spēcināts alus.

Un katrā logā – pa ēnai no eņģeļa kāda

Un nepanesama nasta – paša āda.

Pēkšņs vējš mani nerimus loka kā kārklu –

Dziedu, cerot pārklust, dziedu, cerot pārlūzt.

***

Es pārmiršu mīlestības lāsītē

Kas netraukta gulēs stiebriņā

Rītā starp nolubušām tāsītēm

Iepretim noras dieviņam

Debess upes gaisīgajā dzelmē

Uz straumes skarta stiebriņa

Tava paviršā skata svelmes

Augšupcelta pie dieviņa

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kā vienmēr – man patīk Tavi teksti.

  2. spēcīgi,balādiski, it sevišķi Februāris!

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+