Latvijā
Sabiedrība

Palīdzēt klātesot. Stāsts par “Latvijas lepnuma” kandidāti Saivu2


“Eju pie pacienta ar atvērtu sirdi kā bērns. Man nav bail, ka vēzis man varētu pielipt vai ka es nokļūšu negatīvās vibrācijās un pati sākšu pievilkt negatīvo,” saka Saiva Luste. Viņa organizē brīvprātīgo darbu Latvijas Onkoloģijas centrā.
“Eju pie pacienta ar atvērtu sirdi kā bērns. Man nav bail, ka vēzis man varētu pielipt vai ka es nokļūšu negatīvās vibrācijās un pati sākšu pievilkt negatīvo,” saka Saiva Luste. Viņa organizē brīvprātīgo darbu Latvijas Onkoloģijas centrā.
Foto: Valdis Semjonovs

“Saiva ir Latvijas lepnums, jo viņa ir spējusi šo svētīgo ideju iedzīvināt. Ideja ir pārpilna mīlestības pret līdzcilvēkiem, jo bez mīlestības nebūtu iespējams sniegt atbalstu tiem, kurus skārusi smagā diagnoze – vēzis,” tā “Latvijas lepnuma” balvai tiek pieteikta Saiva Luste.

Viņa ir izveidojusi un koordinē brīvprātīgos, kuri apmeklē smagi slimus cilvēkus. Trīs gados kustība izaugusi – nu jau brīvprātīgie ierodas ne tikai pie onkoloģiskajiem pacientiem, bet arī pie citiem, kuriem ārstēšanās ir ne vien ilga un sāpīga, bet arī vientulīga un garlaicīga.

Saiva piekrīt sarunai galvenokārt tāpēc, ka redz tajā iespēju piesaistīt vēl kādu brīvprātīgo.

Viņa vienmēr jutusi aicinājumu palīdzēt tiem, kuriem sāp – fiziski vai dvēselē. Gribējusi kļūt par ārsti, vispirms mācījusies par bērnu medicīnas māsu.

“Pabeidzu māsu skolu ar apaļiem piecniekiem, taču tad apprecējos, dzima bērni… Tālāk mācīties vairs neiznāca,” viņa stāsta. Pēc tam neklātienē izstudējusi psiholoģiju, tomēr dzīves ceļi pagriezušies pavisam citas profesijas virzienā – Saiva sāka strādāt televīzijā. Tālu no medicīnas un sociālās tēmas gan nav tikusi, par to veidojusi sižetus. “Jo es to saprotu, tā drēbe ir zināma,” viņa saka.

 

Kustību izveido pati!

Reiz, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas Onkoloģijas centrā filmējot kādu stāstu raidījumam “4. studija”, viņa ievērojusi, cik aizņemtas skraidelē medicīnas māsas, cik noslogoti ir ārsti un sanitāres.

“Visi dara savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, bet pacientiem tomēr kaut kā pietrūkst,” viņa atceras.

“Īpaši tas bija jūtams nodaļās, kur cilvēki guļ mēnešiem ilgi. Tie, kas no tālienes atbraukuši, jūtas ļoti vientuļi.”

Ienācis prātā, ka citās valstīs par ļaudīm, kam ilgs laiks jāpavada slimnīcā, rūpējas brīvprātīgie – aprunājas, palasa priekšā vai vienkārši ir līdzās. Ieminējusies par to Onkoloģijas centra ķīmijterapeitei Signei Plātei – vai Latvijā neesot šādas kustības.

“Viņa pastāstīja, ka citur pasaulē to dara, tas pat skaitās prestiži,” stāsta Saiva. “Un tad viņa man saka – izveido tu tādu kustību! Domāju – kur nu, es taču strādāju Latvijas Televīzijā, negribas krāmēties.”

Ideja no prāta tomēr nav pagaisusi: dodoties veidot kārtējo sižetu, šoreiz – biedrībā “Svētās ģimenes māja” saistībā ar tās izveidoto dienas centru, viņa jau atkal ieminējusies – nebūtu slikti, ka biedrība izveidotu arī brīvprātīgo atbalstu onkoloģijas pacientiem.

“Tad dienas centra vadītāja Inese Švekle man saka – ja tu pati to veidosi, mēs dosim telpas. Tas sāka izskatīties nopietnāk – nevis es, kaut kāda Saiva, eju pie Austrumu slimnīcas valdes, bet man ir aizmugure, “Svētās ģimenes māja”, priesteris Andris Kravalis [biedrības valdes priekšsēdētājs. – Red.].”

Onkoloģijas centram brīvprātīgo kustības izveides virzienā jau bijušas iestrādes – zināms, kā tiem jāstrādā, kā jārunā.

Ar Saivas degsmi un interesi virzīt savu ideju to izdevās īstenot: slimnīcas vadība priekšlikumu pieņēma.

Varbūt gribēja kārtību – organizētu atbalsta sistēmu, nevis tā, ka katrs, kam ir vēlēšanās, nāk, kā grib, min Saiva Luste. Arī drošību, ka nācēju nolūki patiešām ir labi, nevis apkrāpt kādu sirdzēju, izvilt īpašumu vai uzmācīgi pievērst ticībai.

Biedrība uzsāka brīvprātīgo atlasi un apmācību, bet slimnīca iecēla savus pārstāvjus – kapelānus Inesi Lūsi un Juri Meijeru, kā arī vecāko medicīnas māsu Intu Laži.

Šāda iesaiste bijusi ļoti svarīga, piemēram, Inta Laže gādāja, lai personāls izprot, ka brīvprātīgie nav kaut kādi svešinieki, kas traucē strādāt. Kapelāni dalījās ar zināšanām, kā izveidot atlases un apmācības sistēmu. “Taustījāmies. Nekādas pieredzes jau nebija.”

 

Vajag vēl!

Nākamais solis – sludinājumi sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos, aicinot brīvprātīgos pieteikties. Kad pieteicās pirmie, Saiva jutās ļoti laimīga. “Teicu pārējiem – ja būs pieci pieteikumi, organizēsim apmācību!”

Kustības darbības trīs gados nu jau bijušas četras grupas jeb “iesaukumi”, ir iespējams atskatīties uz paveikto.

“Prieks, ka mums tomēr ir prestižs. Bijuši vien atsevišķi sīki konflikti, kas veiksmīgi atrisināti,” secina Saiva. Kustībai izveidojies apmēram 40 pastāvīgo brīvprātīgo kodols, bet kopumā tajā darbojušies ap 80 cilvēku.

Būtu labi, ja būtu vismaz divreiz vairāk, jo ar pašreizējiem spēkiem nepietiek: brīvprātīgos nākam pie pacientiem vēlas redzēt arī citās ārstniecības iestādēs, piemēram, Valsts apdegumu centrā un Rīgas 1. slimnīcā.

 

Sāpīgas tikšanās

Apmācību izgājusi un pacientus apmeklējusi arī Saiva pati. “Onkocentrā ārstējās kāda mana draudzene. Tad redzēju, cik ļoti nepieciešami brīvprātīgie – daudzus mēnešus esot šajā pilnīgi sterilajā vidē, kurā tikai dažus ielaiž un arī tikai tad, ja viņi ir pilnīgi veseli, ļoti pietrūkst vienkāršu cilvēcisku kontaktu,” viņa stāsta.

“Radinieki nevar būt klāt visu laiku – kādam ir jāstrādā un jāpelna, lai būtu par ko ārstēties. Medicīnas māsas un sanitāres palīdz, cik spēj, tomēr viņām pamata uzdevums nav vienkārša klātbūtne.”

Saivai joprojām kā acu priekšā ir bilde no draudzenes palātas: “Ieeju nodaļā un redzu, ka mana draudzene ir apķērusies sanitārei ap kaklu.

Sanitāre stāv ar “pīli” rokās, ka viņa jau labprāt tā turpinātu, bet viņai tomēr jāiet, tāpēc viņa ar atvieglojumu ierauga mani un saka – re, tava draudzenīte atnākusi!”

Slimnīcā Saiva izjutusi, cik ļoti pacienti ilgojas dzirdēt visvienkāršākos mīļos vārdus, cik priecīgi un atviegloti kļūst, ja tos dzird un izjūt otra cilvēka sirds siltumu.

Tagad būt par brīvprātīgo pašai tikpat kā vairs nav laika – kustība tik ļoti paplašinājusies, ka visa Saivas uzmanība tiek organizatoriskajam darbam. Jāorganizē tālākapmācība, atbalsta grupu darbība, iknedēļas obligātā brīvprātīgo supervīzija.

Kam tā nepieciešama? Brīvprātīgo darbs nav vienkāršs, tajā jāsastopas ne vien ar smagi slimiem cilvēkiem, bet arī… pašam ar sevi. Piemēram, daudzi negribīgi nonāk pie atziņas, ka ar brīvprātīgā darbu lāpa kādu caurumu savā dvēselē.

“Mums ir fantastiska supervizore – Anita Kampe. Viņa palīdz izprast, ka par to nav jākaunas, ja faktiski ej nevis dot, bet saņemt, ka pats gribi dziedināties,” darba īpatnības ie­skicē Saiva Luste.

“Ir labi, ja cilvēks apzinās, ka viņā ir kāds ievainojums, ko viņš šādā ceļā cenšas izārstēt, jo tas ir pakāpiens paša garīgajā izaugsmē.”

Brīvprātīgā darbs nav tikai došana, bet enerģijas apmaiņa – dāvana gan vienai, gan otrai pusei.

 

Piesaki savu “Latvijas lepnumu”!

Kopš izsludināta kandidātu pieteikšana šā gada balvai “Latvijas lepnumam”, saņemti vairāki desmiti anketu. Pieteikti gan skolotāji, gan dakteri, medicīnas māsas un feldšeri, audžuvecāki un audzinātāji, aktīvi jaunieši, iedvesmojoši līdzcilvēki, cilvēku un dzīvnieku glābēji.

Saistītie raksti

Pieteikumus “Latvijas lepnumam” gaidām līdz 1. oktobrim! Informāciju par anketu meklē internetā www.la.lv vai www.skaties.lv.

Latvijas lepnums 2019
Publicitātes attēls

LA.lv