Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. oktobris, 2016
Drukāt

Guna Roze: Aizliegts paņēmiens ir patērētāju musināšana, kā ruporu izmantojot valsts mediju (10)

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Guna Roze

Pamatīgas putas sakūlis LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” eksperiments “Izdodam grāmatu”, kas it kā kalkulēja, cik izmaksā grāmatas izdošana un par kādu uzcenojumu to pārdod grāmatnīcās. Jāteic gan, ka vispirms sociālajos tīklos pamanīju putas, tikai pēc tam noskatījos pašu raidījumu.

Un, jā, – ir par ko šūmēties! Degu no abiem galiem: gan kā autors, gan kā grāmatu pircējs, bet abas taisnības nonāk pie vienota secinājuma – aizliegts paņēmiens ir patērētāju musināšana, kā ruporu izmantojot valsts mediju. Es varētu nepievienoties putu kūlēju pulkam, taču pieļauju, ka daļa avīzes lasītāju ir TV skatītāji, bet ne interneta lietotāji un pēc minētā raidījuma kuļ putas citā traukā: redz, kā viņi mūs aplaupa!

Vislielāko izbrīnu radīja paša raidījuma vadītāja – Gunta Bojāra – attieksme. Mīļo pasaulīt, viņš pats taču ir autors! Mana (ak, nē – Bojāra) “Zīda čūska”, tikmēr locījās no vienām rokām citās, līdz aizslīdēja neizsekojamā virzienā. Vai es (ar “es” saprotot visus lasītājus) par šo darbu maz uzzinātu, ja viņš to izdotu un mēģinātu pārdot pats? Pat ja viņam tas izdotos par tik niecīgām summām, kādas raidījums izkalkulēja “Mazās Grietiņas milzīgās dzīves” izdošanai. (Atļaujos tikpat paviršu attieksmi pret darba nosaukumu kā raidījuma veidotāji pret izpētāmo sfēru). Protams, ne! Jo grāmata bija arī plaši reklamēta, bet reklāmas izdevumi ir viena no būtiskajām pozīcijām, ko “Aizliegtais paņēmiens” vieglu roku ignorēja.

Gribas jautāt vēl. Vai Bojārs (kurš, pieņemam, savu “Zīda čūsku” būtu izdevis pats) nemaksātu arī Aivaram Vilipsōnam par izcilajām ilustrācijām? Ejam tālāk. Ko īsti autors atļautos – redaktoru vai korektoru? Vai tikai maketētāju? Kur ņemtu “nieka” pāris tūkstošus 1500 eksemplāru nodrukāšanai? Vai pats par savu naudu arī bākā degvielu lietu, lai izvadātu grāmatas pa visām Latvijas grāmatnīcām (un pēc tam arī savāktu nepārdotos eksemplārus)? Pats slēgtu līgumus, sekotu pārdošanas gaitai, gatavotu grāmatvedību utt.? Te seko vēl divi jautājumi, kas šai gadījumā ir atbildes. Pa kuru laiku viņš strādātu? Un cik beigās izmaksātu šā cilvēka – orķestra grāmata?

Gudrais žurnālists iebildīs, ka pats neko netaisās darīt – nodrukāto tirāžu nodotu “Latvijas grāmatas” rīcībā, un miers. Lai būtu! Bet cik eksemplāru bez reklāmas izdotos pārdot līdz šim nezināmam autoram? Un kā ar autora atalgojumu? Vai tiešām viņš grāmatu atdotu par pašizmaksu?

Kā divu grāmatu autore esmu piedzīvojusi abējas attieksmes. Pieredze ar pirmās grāmatas izdošanu joprojām bēdīgi slavenajā “Jumavā” bija arī pagaidām vienīgā pieredze uzmešanā. Toreiz atļāvos būt viens no ļoti retajiem kašķīgajiem autoriem, kas cīnās par savām tiesībām. Otra – cieņpilna attieksme “Dienas Grāmatā”. Atdodu manuskriptu, saņemu par to solīdu honorāru plus procentus no papildu tirāžām, bet visas pārdošanas klapatas atstāju izdevēja ziņā. Un man ne prātā nenāk skaitīt kapeikas izdevēja vai tirgotāju kabatā. Kamēr viens darbs joprojām ir pārdošanā, varu rakstīt nākamo. Jo, ko nevar paveikt pats, to deleģē citiem. Tas ir normāli. Un par to, ziniet, ir jāmaksā, Bojāra kungs! Un šāda sistēma NAV aizliegts paņēmiens. Vai tiešām visiem tirdzniecības ķēdē iesaistītajiem cilvēkiem būtu jāstrādā bez maksas? Ja jūs, Bojāra kungs, un visa raidījuma komanda strādātu bez maksas, arī televīzijas abonēšana būtu lētāka!

Un – galu galā – ir kas sakāms arī par šādām “Mazo Margrietiņu lielajām dēkām”. Nekādi nevaru saprast, kas tā par ambīciju par katru cenu izdot grāmatu? Pašam samaksāt, lai tik būtu nodrukāts. Saprotu ambīcijas uzrakstīt tik labu darbu, lai to nopērk tieši tas izdevējs, kuru ir izvēlējies autors.

Vienīgais apspriežamais jautājums “Izdodam grāmatu” eksperimentā būtu cenu atšķirība dažādos veikalos. Bet tās taču ir patērētāja tiesības – izvēlēties pārdevēju. Galu galā izstādē “Latvijas grāmata” satiku cilvēkus, kuri visu gadu krāj naudu, lai sapirktos visu, ko sirds kāro, tieši no izdevēja. Tā viņi gada laikā ietaupot vismaz pārsimts eiro. Kāpēc tirgotāji nekliedz: tas ir aizliegtais paņēmiens?!

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Var jau lamāt badīgos grāmattirgotājus, var jau. Esmu nostrādājusi grāmattirdzniecībā 30 gadus, un man nācās piedzīvot to, kā aizveras visas lauku un nelielu pilsētu grāmatnīcas, jo – neizvilka. Strādājām ar 40% uzcenojumu, varbūt kādam tas liekas milzīgs, bet tā nav. Transports, īre, mūsu minimālās algas – vienalga, par īsu. Process norisinājās līdzīgi visās mazajās (un arī vidējās) Latvijas pilsētās. Tagad atradīsiet tikai Zvaigznes un Rozes grāmatnīcas – un labi, ka vēl tā. Mūsu pilsētā, piemēram, grāmatu nopirkt vairs nevar. Tuvākā grāmatnīca – 30 km. Tā, redziet, ir ar tiem bagātajiem grāmattirgotājiem.

  2. Tas raidījums maisa mīklu amatpersonu un visādu citu žurkulē interesēs!
    Pērkami sūd……

  3. spekulanta propagandas projekts Atbildēt

    nezinu, par ko īsti rakstā ir runa, jo šo raidijumu neskatos. Viņš ir caur un cauri globalistu politangažāts. Tas ir tiešā veidā sorosa projekts. Bojārs ir nopirkta sorosa lakstīgala.

    • ak, tomēr lakstīgala ? Atbildēt

      Kinzulis, maita, teica, ka papagailis !

    • spekulanta propagandas projekts Atbildēt

      Pietika man jau ar raidijumu, kur bojars sab, televīzija atļaujas izsekot tos, kas pret masu migraciju iestājas.
      JA tā ir sabiedriskā TV tad viņai jaieņem sabiedrības nostaja. Nevis kada cittautu citvalstu oligarha.
      Vispār mums ir vajadzīgs likums, ka viņš šeit neko nedrīkst sponsorēt. Tapat kā maskava savus lindermaņus un gapoņenko.

  4. Normàls cilvèks veselìgi uztvers un sapratìs neloGismus raidìjumà. Bet labi, ka sàkas diskusija.
    Paldies par raidìjumam par citiem siZetiem, Sim gan nepiekrìtu. Par visu jàmaksà.

  5. ” … par katru cenu izdot grāmatu … ”
    Lai pazīmētos brūtelei un viņas radiem…
    Galu galā, lai provētu stutēt savu pašapziņu, ka kruts rakstnieks …
    Ja esi piekalts gultai, bet rokas vēl vari kustināt …

  6. nu aizliegtajā paņemienā Atbildēt

    jau kā reiz autoram nekā, un ilustrāciju ari nav, par vāka noformešanu vien prasija fantastisku pēc manām domām naudu par neko. un ari kā atskaites punktu izmantoja tieši tādu pat grāmatu, tā ka nav ko te tēlot svēto sašutumu. fakts paliek fakts lauvas tiesu no grāmatas cenas paņem tieši izplatitāji un pārdeveji, turklāt tie ari ir ieintresēti lai tu (izdevejs/autors) par grāmatu gribētu pēc iespējas vairāk, jo lielāka tava apetīte (zem 5 eiro viņi nemz rināt īsti negrib) sastāda lielāku viņu peļņas daļu, 5 eiro grāmatas gadijumā viņi pelna 5 eiro, bet ja tu gribi 10 eiro tad ari viņi pelna 10 eiro kaut reāli bitu jābut cietai stingri noteiktai maksai par 1 grāmatas izplatišanu, jo nav atšķiribas izmaksās cai grāmata maksā 1 vai 21 eiro tā tieši tāpat pa noliktavām un plauktiem ceļo.
    tālāk par autoriem kan to atlidzibu gribas. nu pēc aizliegtā paņemiena noskatišanās sanāk autora peļņa uz 1 grāmatu cenā 10 eiro ir 2-3 tūkstoši orentejoši. nu itkā daudz itkā maz, ja raksta kā savulaik marks tvens kam katru dienu bija noteikts uzrakstit tik un tik lapaspuses, tad teoretiski mar miljomārs kļūt pat tikai latvijā vien grāmatas sarakstot (nu tādas vajag rakstit kuras izpērk protams) no otras puses nu parasti jau grāmata top gada un ilgākā laika posmā, tad liekas ka 2-3 tūkstoši neatsver . taču tad der atcereties ka uzrakstit lapu datorā aizņem nu 10 minutes ne vairāk un gada laikā uzrakstot 1 grāmatu sanāk 1 lapa vienā darbadienā. tas atkal noliek visu pa plauktiņiem. jā autori brēks ka radošais darbs, jā man taču jāizdomā ko rakstīt….. betdomā kamer kaut vai ielas slauki. iekārtojies maizes darbā kur aizņemtas rokas neviss galva, strādājot izdomā , apceri, sadzejo ko rakstisi un pēc tam uzraksti. nevar naudu pelnit ar to ka sēdi pie tukšas papīra lapas iedvesmu gaididams

    • O.M.© (lit.pseid.) Atbildēt

      ;)))

      Ir sacīts: “Pat bezcerīgs muļķis var tikt uzskatīts par normālu cilvēku – ja vien šis neatļaujas savu muļķību “prezentēt”, uzbāžoties ar to citiem.”

      Un, arī: “Domāšana, šķiet, ir ļoti smags darbs – tādēļ arī pasaulē tik maz cilvēku ar to nodarbojas.” 😉

  7. Diemžēl “Aizlietais paņēmiens”, “Nekā personga” un citi analītiskie raidijumi vismaz atklāj dažas nebūšanas valstī. Nerunākot par KNAB, kurš tērējot piecus miljonus gadā spējīgs atgriezt valsts kasē tikai 70 Eiro, tiesībsargājošās, vides, veterinārās arī veselības aisardzības valsts iestādes vismaz parāda kaut kādu darbības imitāciju. Nodokļu maksātājs vismaz uzzina, ka kaut kas tāds eksistē.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+