Kokteilis
Kultūra

Piecpadsmit brīnišķīgas pilis Latvijā 5

Publicitātes foto

Latvija – piļu zeme

Piektdien, 12.septembrī, Cēsīs tika atklātas Eiropas Kultūras mantojuma dienas Latvijā, kā arī projekts par Cēsu viduslaiku pils saglabāšanu sadarbībā ar Estfollas pašvaldību Norvēģijā.

Kultūras mantojuma dienas Latvijā risinās jau kopš 1995. gada, un ik gadus tajās durvis ver kāds atjaunots arhitektūras piemineklis. Protams, ne vienmēr tās ir pilis, taču, godinot Rundāles pili, kurā šogad beidzās 50 gadus ilga skrupuloza restaurācija, Turaidas pili, kurai šogad aprit 800 gadu, Bauskas, Valdekas, Cēsu pilis, kurās sākusies, turpinās vai noslēdzas restaurācija, piedāvājam izlasi no 15 Latvijas pilīm.

Protams, piļu Latvijā ir daudz, daudz vairāk – atliek pieminēt kaut tikai Rīgas, Dikļu un Igates pili, Aizputes un Raunas pilsdrupas. Katram ir iespēja veidot savu Latvijas piļu topu. Nevēloties izcelt vienu pili vairāk par citām, sakārtojām savu 15 piļu topu, sākot no visvecākās.

Turaidas pils


Turaidas pils (senie vācu nosaukumi: Fredeland, Treyden) ir viena no senākajām mūsdienās apskatāmajām viduslaiku pilīm Latvijā. Tā celta Gaujas labajā krastā 1214. gadā kā Rīgas bīskapa (vēlāk arhibīskapa) pils nodedzinātās līvu valdnieka Kaupo koka pils vietā. Turaidas pils tiek uzskatīta par arheoloģiski vislabāk pētīto viduslaiku pili Baltijas valstīs.

Līdz pat 16. gadsimtam Turaida bija bīskapijas (vēlāk arhibīskapijas) Turaidas fogtejas centrs.

Pēc arhibīskapijas sekularizēšanas 1566. gadā Polijas karalis Turaidu vispirms atdeva Livonijas bruņniecībai, bet drīz pēc tam agrākajam Tērbatas bīskapijas fogtam Elertam Krūzem, kuram tā piederēja līdz pat 1585. gadam. 17. gadsimta sākumā pils pārmaiņus pārgāja gan pie zviedriem, gan pie poļiem. Pils tika apdzīvota līdz pat 1776. gadam, kad ugunsgrēkā tur izdega koka apbūve. 1818. gadā Turaidu ieguva brīvkungs Kampenhauzens.

Pēc Latvijas valsts izveidošanās 1924. gadā tika pieņemts lēmums par Turaidas pilsdrupu iekļaušanu valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, bet reāli atjaunošanas darbi pamazām sākās tikai 1950. gados. Kopš 1976. gada arheologa Jāņa Graudoņa vadībā 25 gadus tika veikta regulāra un vispusīga pils arheoloģiskā izpēte, kuras laikā iegūtā informācija tika izmantota fortifikācijas būvju un ēku nostiprināšanai un restaurācijai.

Pašlaik Turaidas pils muzejs ir nozīmīgs Latvijas un Baltijas mēroga tūrisma objekts.

Ēdoles pils


Ēdoles pils celta 1264.gadā. Sākumā tā bija Kurzemes bīskapa pils, bet 1561.gadā to nopirka Ulrihs fon Bērs no Hannoveres. Pašreizējo izskatu pils gan pils ieguva tikai 19. gadsimta 30. gados, kad atbilstoši tā laika gaumei tai tika izveidotas neogotiskas fasādes. Vienlaikus pils pagalmā vārtiem priekšā uzcēla piebūvi, ko balsta smagas akmens kolonnas un velves, kuras patiesībā ir tikai dekoratīvas, jo ir veidotas no koka un apmestas. Tas viss kopumā pili padara tik ierasti senatnīgu.

Zinātājs pils būvķermenī var saskatīt daudzas sākotnējās pils daļas, kuras saglabājušas pirmatnējo veidolu vai vēlākajās pārbūvēs ir tikai nedaudz pārveidotas.

1905. gada revolūcijas laikā pili nodedzināja. No uguns daudzmaz paglābās tikai pirmā stāva un torņa velves. Atjaunošanas darbus uzsāka 1906. gadā. Visas tagadējās reprezentācijas telpas DR korpusa otrajā stāvā pēc 1905. gada ugunsgrēka iekārtotas pilnīgi no jauna.

Patlaban pils ir privātīpašums, tajā darbojas muzejs, notiek dažādi sarīkojumi, kā arī tiek izīrētas konferenču telpas.

Ventspils pils


Livonijas ordeņa pils, kurā kopš 2001. gada septembra izvietots Ventspils muzejs, ir senākā saglabājusies būve Ventspilī, rakstu avotos pirmoreiz minēta 1290. gadā.

Pils būvēta kā konventa tipa celtne ar iekšējo pagalmu, un to var uzskatīt par vecāko viduslaiku cietoksni Latvijā, kas tikpat kā nemainītā veidā saglabājis savu pirmatnējo apjomu.

Savukārt pils kapela ir vecākā saglabājusies baznīcas telpa Kurzemē. 13.–16. gs. pili izmantoja Livonijas ordeņa brāļi, tur darbojās evaņģēliski luteriskā baznīca (1706–1835), pareizticīgo baznīca (1845–1901), kā arī cietums (1832–1959).

Pils tikusi izmantota dažādu administratīvu iestāžu un armijas daļu izvietošanai. Padomju armijas daļas pili atstāja 1983. gadā.

1997. gadā tika restaurētas pils fasādes un labiekārtota teritorija. Izpētes un restaurācijas gaitā zem vairākiem apmetuma slāņiem atklāti unikāli 15.–17. gs. sienu gleznojumu fragmenti, arheoloģiskajos izrakumos iegūtas daudzveidīgas liecības par pili un tās iedzīvotājiem.

2001. gada septembra sākumā pēc restaurācijas darbu pirmās kārtas pabeigšanas atklāta Ventspils muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta pils, pilsētas, ostas un Ventspils novada vēsturei, un digitālā ekspozīcija “Dzīvā vēsture”.

Dundagas pils


Dundagas pili cēlusi Rīgas arhibīskapija 13. gadsimta beigās, pirmoreiz rakstītos avotos pils minēta 1318. gadā.

1434. gadā pils tika pārdota Kurzemes bīskapijai, un pēc tam vairākkārt mainīja īpašniekus.

Anna Sibilla Maidela (dzimusi Ostenzakena) 17. gadsimta beigās pili sāka pārveidot no fortifikācijas par greznu muižnieku mītni. 1

Pili vairākkārt postījis ugunsgrēks, un 1909. gadā tika uzsākta tās atjaunošana pēc H. Pfeifera projekta, kuras laikā pils ieguva masīvas, smagnējas formas, tika arī modernizēta.

Kopš 1926. gada pils tiek izmantota sabiedriskām vajadzībām, šeit dažādos laika posmos izvietojot skolu, pagasta pārvaldes iestādes, tautas namu, citas sabiedriskās iestādes.

Mūsdienās pilī atrodas mākslas un mūzikas skola un muzejs, kas vienā telpā stāsta par pils celtniecības posmiem, bet blakustelpās iepazīstina ar senu priekšmetu kolekciju. Sadarbībā ar Latvijas Medaļu mākslas klubu Dundagas pilī aplūkojama arī Latvijā vienīgā pastāvīgā medaļu ekspozīcija.

Pils pagrabā izveidota pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta dundadzniekam, pasaulslavenajam krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam (1925 – 2006). Tāpat Dundagas pils piedāvā ērtu un lētu naktsmītni.

Krustpils pils


Pirmo reizi rakstītajos avotos Krustpils minēta 1318. gadā, kad ordenis to bija atņēmis arhibīskapam, un tika izvirzīta prasība atdot to atpakaļ. Ņemot vērā to, ka karš starp ordeni un arhibīskapu Johanu III sākās 1297. gadā, varētu uzskatīt, ka pils celta laikposmā no 1255. līdz 1297. gadam.

Pils viduslaiku karos vairākkārt postīta, līdz 1602. gadā Nikolajs Korfs dabūja no Polijas karaļa Sigismunda III privilēģiju pili ar piegulošo teritoriju mantot uz mūžīgiem laikiem. No tā laika līdz 20. gadsimta sākumam pils piederējusi Korfu dzimtai.

Karam beidzoties 1921. gada novembrī Krustpils pili kopā ar tai pieguļošajām ēkām nodeva Latvijas Aizsardzības ministrijas rīcībā. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta – Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas.

Pēc neatkarības atjaunošanas ar Jēkabpils rajona Tautas deputātu padomes valdes lēmumu no 1994. gada 13. aprīļa Krustpils pils tika nodota Jēkabpils Vēstures muzeja valdījumā. Kopš šī laika notiek pakāpeniska pils izpēte un atjaunošana.

Jaunpils pils


Jaunpils pils pirmoreiz rakstītos avotos minēta 1411. gadā un visdrīzāk tā celta 14. gadsimta otrajā pusē vai pat 15. gadsimta pašā sākumā. Nav gūts dokumentārs pamatojums tūrisma bukletos bieži minētajam 1301. gadam kā pils celtniecības gadam – šajā laikā Livonijas ordenis karoja ar Rīgas pilsētu un tam nebija resursu un laika pils celtniecībai.

1576. gadā pili savā valdījumā pārņēma pēdējais Dobeles komturs Matiass fon der Reke. Viņa mazdēls Matiass Dītrihs fon der Reke (1608 – 1652) veica pils pārbūvi, kuras rezultātā nocietinājums tika pārveidots par muižnieku rezidenci, tai skaitā izbūvēja trešo stāvu.

Rekēm pils piederēja līdz 20. gadsimta sākumam. 1906. gadā pils tika nodedzināta, tika atjaunota pēc Vilhelma Bokslafa projekta 1907. gadā, veidojot vienkāršotus neobaroka interjerus. No 1920. gadiem līdz 1960. gadiem pilī atradās ar lopkopību saistītas iestādes. 1960. gados notika pils pārbūve, to pielāgojot kultūras centra vajadzībām.

Kopš 1991. gada pils ir pašvaldības īpašums un tiek izmantota sabiedriskām vajadzībām.

Bauskas pils


Livonijas ordenis pēc miera līguma ar Lietuvas dižkunigaitiju 15. gadsimtā ieguva pilnīgu kontroli pār Bauskas apkaimi un sāka Mēmeles un Mūsas satecē veidot nocietinātu pārvaldes centru. Par Bauskas pils celtniecības gadu tradicionāli uzskata 1443. gadu, kad mestra vēstulē pieminēts pils celtniecības fakts.

Līdz 16. gadsimta vidum pili pārvaldīja Livonijas ordeņa iecelti Bauskas fogti. No 1536. līdz 1540. gadam Bauskas pilī bija ieslodzīts dzejnieks Burkards Valdiss, kas atdzejoja vācu valodā 150 psalmus un arī komponēja tiem melodijas. 1562. gadā pils nokļuva jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogistes īpašumā, un tad sākās būtiska pils pārveide.

18. gadsimtā pils vairs netika apdzīvota un pamazām pārvērtās drupās. 1874. gadā pils drupas un apkaime kļuva par firsta Līvena ģimenes īpašumu, ap pili tika izveidots ainavu parks.

1930. gados pils viduslaiku tornī tika ierīkots skatu laukums. 1960. gadu beigās tika nolemts pils jaunākajā daļā izveidot novadpētniecības muzeju un tika uzsākta pils rekonstrukcija, kas turpinās vēl tagad. 1990. gadā rekonstruētajās pils telpās tika izvietots Bauskas pils muzejs.

Durbes pils


Viena no interesantākajām klasicisma pilīm Kurzemē uzbūvēta jau 1671. gadā un vairākkārt pārbūvēta. Pašreizējo izskatu pils ieguvusi 1820. – 1923. gadā, pēc arhitekta J. G. Ā. Berlica projektētajām pārbūvēm.

Šobrīd Durbes pils ir Tukuma mākslas un vēstures muzeja filiāle; atjaunotajās pils izstāžu zālēs apskatāmas dažādas kultūrvēstures izstādes par muižām, savukārt pils 1. stāva zālēs – lauku muižas 19. gs. interjers. Vienā no saimniecības ēkām apskatāma seno sadzīves priekšmetu izstāde “Latvietis un viņa kungs”, kas stāsta par zemnieku un amatnieku dzīvi muižu laikos.

Rundāles pils


Rundāles pils ir nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā. Krievijas impērijā strādājošā itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā pils celta no 1736. līdz 1768. gadam kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidence. Kopš 1972. gada pilī atrodas Rundāles pils muzejs, un 2014. gada pavasarī noslēdzās 50 gadus ilgusī restaurācija. Rundāles pils ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā 1795. gadā hercoga pili formāli mantoja Katrīna II, kas to uzdāvināja sava favorīta Platona Zubova jaunākajam brālim ģenerālmajoram grāfam Valeriānam Zubovam.

Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu laikā pili izmantoja Vācijas armijas un Bermonta armijas vajadzībām. Pēc kara un agrārās reformas pils pārvalde tika nodota zemkopības ministrijai. Pils telpās tika izveidota skola, bet daļu telpu piešķīra kara invalīdu izmitināšanai.

1924. gadā tā tika iekļauta valsts pieminekļu sarakstā. 1932. gadā pils nodota izglītības ministrijai un tā tika pārbūvēta, lai piemērotu skolas vajadzībām. Pēc Otrā pasaules kara pilī atradās graudu noliktavas, pēc to likvidēšanas skola pārņēma arī šīs telpas.

1963. gadā pili pārņēma Bauskas novadpētniecības muzejs, kas tur izveidoja savu filiāli. 1965. un 1971. gadā LPSR Ministru padome lēma par Rundāles pils restaurāciju. 1972. gadā tā kļuva par neatkarīgu muzeju un tika uzsākts intensīvs restaurācijas darbs muzeja neatlaidīgā direktora Imanta Lancmaņa vadībā.

Jelgavas pils


Pašreizējās Jelgavas pils pagalma vietā reiz atradās 1265. gadā celtā Livonijas ordeņa Jelgavas komtura koka pils. Pašreizējās pils vēsture aizsākās 1738. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes – Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu (1690-1772) – Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu. Veco Jelgavas pili tā paša gada rudenī uzspridzināja un nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunceļamajai pilij. 1740. gada rudenī visi trīs pils korpusi bija uzmūrēti un centrālajiem jau uzsākti iekštelpu apdares darbi.

1798. gada martā pēc Krievijas imperatora lūguma Jelgavas pilī apmetās Francijas karalis Ludviķis XVIII ar galmu, bet, mainoties politiskajai situācijai, 1800. gada beigās franču emigranti bija spiesti Krieviju atstāt. Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim.

1795. gadā Kurzemes – Zemgales hercogiste tika inkorporēta Krievijas impērijas teritorijā kā Kurzemes guberņa. Pilī izveidoja gubernatora rezidenci un izvietoja guberņas administratīvās iestādes. 1812. gadā pilī īslaicīgi iekārtojās Napoleonam pakļautās Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes valdība ar grāfu Mēdemu priekšgalā. Pēc kara pilī atkal iekārtojās Kurzemes gubernators.

1919. gadā pili pilnīgi nodedzināja Bermonta-Avalova vadītās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas karavīri. Pēc Pirmā Pasaules kara nopostītā pils nonāca Latvijas valsts īpašumā. Pēc atjaunošanas darbu beigām 1937. gadā ēkā izvietoja Latvijas lauksaimniecības kameru un aizbūvēja Rietumu puses atvērumu ar jaunizveidojamās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (šobrīd LLU) laboratorijas korpusu.

Vislielākie postījumi ēkai nodarīti Otrā pasaules kara laikā, kad 1944. gada jūlija beigās pili sagrāva. Tā rezultātā šodien redzams tikai pils ārējais apveids pēc 1963. gada rekonstrukcijas. Tagad pilī izvietota LLU administrācija un četras no deviņām Latvijas Lauksaimniecības universitātes fakultātēm.

Mežotnes pils


Mežotnes pils jatrodas Bauskas novada Mežotnes pagasta Mežotnē. To 1798. – 1802. gadā klasicisma stilā pēc Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta uzcēla Johans Georgs Ādams Berlics.

Vairāk nekā pirms gadu tūkstoša Mežotne bija seno zemgaļu nocietinājuma vieta, bet Mežotnes muižas vēstures pirmsākumi meklējami hercoga Jēkaba laikā 17. gadsimta vidū. Vēlāk, 1795. gadā, Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai, kura 1799. gadā piešķīra arī grāfienes titulu.

1797.gadā ķeizars Pāvils I muižu nodeva Līveniem dzimtīpašumā, bet 1920. gadā agrārās reformas gaitā firsts Anatols Līvens Mežotnes pils īpašumu zaudēja. No 1921. gada līdz 1944. gadam pilī atradās lauksaimniecības skola. Otrā Pasaules kara cīņu gaitā pils ēkas daļēji sagrāva. No iznīcības pili 1958. gadā glāba Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas gādībā uzsāktie restaurācijas darbi.

Pils atjaunošanu pabeidza 2001. gadā, patlaban tajā atrodas viesnīca.

Bīriņu pils


Kā pirmais līvu Kubeseles pilsnovada Kolcenes muižas īpašnieks 1574. gadā zināms Turaidas pārvaldnieks un rakstvedis Jānis Bīrings, un no viņa uzvārda cēlās vietas nosaukums Bīriņi. Bīriņa muižai piederēja Eikaži un vēl seši zemnieku ciemi. Pēc Vidzemes ievienošanas Krievijas impērijai par muižas īpašnieku kļuva Kārlis Frīdrihs Mengdens (1725-1782), vēlāk viņa znots tiesnesis Ludvigs Augusts Mellīns, 1813. gadā muižu ieguva Mellīna znots Aleksejs fon Pistolkorss, bet viņa dēls Augusts fon Pistolkorss 1857.-1860. gadā veica jaunas muižas kungu mājas celtniecību pēc Rīgas arhitekta Frīdriha Vilhelma Hesa projekta.

Pēc 1920. gada agrārās reformas muiža tika nacionalizēta un piešķirta Rīgas grāmatrūpniecības slimokasei, kas 1926. gadā tajā ierīkoja atpūtas namu “Grāmatnieki”. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1995. gadam pilī darbojās ārstniecības iestādes. Pēc 1995. gada bijušās muižas ēkas tika privatizētas un pilī ierīkota viesnīca un konferenču telpas.

Ilgas pils


Ilgas muižas kungu māja atrodas Daugavpils novada Skrudalienas pagasta Ilgā, netālu no Baltkrievijas robežas. Tā celta historisma stilā 1890. gados (arhitekts Vilhelms Neimanis) un līdz 1920. gada agrārajai reformai tā kalpoja kā medību pils. Bijusī muižas ēka mūsdienās pieder Daugavpils Universitātei. Blakus esošajā parkā aug dižozoli 4,2 m un 4,5 m apkārtmērā.

Jau kopš 2011. gada Daugavpils Universitātes Mācību bāzē “Ilgas” tiek veikti apjomīgi renovācijas darbi. Dažādu iepriekšējo pārbūvju rezultātā ir zaudētas daudzas ārējo un iekšējo interjera autentiskās detaļas. Tomēr renovācijas gaitā pils izskats ir maksimāli pietuvināts tam, kāds tas ir bijis sākotnēji. Savu pirmatnējo izskatu ir atguvusi pils fasāde, jumts, vienas kaltās akmens kāpnes un centrālās kāpnes. Pils fasādes un cokola krāsojums ir piemeklēts atbilstoši XIX gadsimta 60.gadiem, minētie pils elementi ir attiecīgi – gaiši dzeltenā un pelēcīgi zaļganā tonī.

Domājot par videi draudzīgu attieksmi, “Ilgas” renovētas kā paaugstinātas energoefektivitātes ēka, kurai apkuri nodrošina siltumsūknis ar ģeotermāliem urbumiem.

Pēc “Ilgu” pils renovācijas pabeigšanas varēs apgūt zināšanas vienā no modernākajām studiju un pētniecības bāzēm Austrumeiropā – mācības notiks modernās, mūsdienīgi aprīkotās laboratorijās, pētāmās kukaiņu kolekcijas tiks ievietotas glabātuvēs ar klimata kontroli. Mācību bāzē būs pieejams bezvadu internets, lifts cilvēkiem ar kustību traucējumiem un tamlīdzīgi.

Cesvaines pils


Cesvaines pils celta pēc vācu arhitekta Hansa Grīzebaha projekta neorenesanses stilā laika posmā no 1890. līdz 1897. gadam blakus Cesvaines viduslaiku pils drupām kā muižas īpašnieka Ādolfa Gerharda Borisa Emīla fon Vulfa dzīvojamā māja. Pils ir izcils eklektisma paraugs, kurā sajaukušies gotikas, renesanses, romānikas un jūgendstila elementi, kopš 1997. gada tā iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā.

Kopš 1919. gada pilī atradās skola, bet 2002. gadā ugunsgrēks nopostīja pils jumtu. Šobrīd pils pakāpeniski atgūst tās sākotnējo izskatu. 2003.gadā atjaunots pils kreisā spārna jumts, 2006. gadā – pils tornis. Atjaunošanas darbi turpinās.

Šobrīd Cesvaines pilī darbojas Cesvaines mūzikas un mākslas skola, pašvaldības aģentūra “Cesvaines tūrisma centrs” un Cesvaines muzejs.

Arendoles pils


Arendoles muiža vēstures avotos minēta jau 16. gadsimtā un vairākkārt pārbūvēta. Pašreizējā galvenā ēka būvēta 1895.-1901. gadā kā medību pils un paredzēta atpūtai.

Pēdējie pils īpašnieki 20. gadsimta sākumā bija grāfi Plāteri-Zībergi, kuru lojālā attieksme pret zemniekiem pasargāja muižu no iznīcības. Tieši Arendolē pēc gubernatora rīkojuma 1861. gada 1. augustā grāfs Stanislavs Plāters-Zībergs iztulko zemnieku brīvlaišanas likumu latgaliešu valodā. Latgales muižu arhitektūrā Arendoles pils apbūves komplekss izceļas ar greznību un savdabību.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Arendolē izvietoja Krievijas impērijas armijas ķeizarienes Marijas Fjodorovnas 5. Aleksandrijas pulku, kurā dienēja arī Nikolajs Gumiļovs, dzejnieces Annas Ahmatovas vīrs. “Sarkano baltiešu” valdības laikā muižu nacionalizēja un 1919. gada pavasarī tajā nodibināja komūnu, kurā iesaistīja vietējos strādniekus un kara bēgļus.

1921. gada 14. februārī, pamatojoties uz Agrārās reformas likumu, muižu no tās pēdējā pārvaldnieka Kazimira Valentinoviča pārņēma Kalupes pagasta valde. Kungu māju līdz 1925. gadam izremontēja — uzlika jaunu skārda jumtu. Jaunajā korpusā izvietoja pamatskolu, bet vecajā daļā — bāreņu patversmi. Kalpu mājā tika izveidots kara invalīdu pansionāts.

2. Pasaules karā muiža palika neskarta. Pēc kara muižu izmantoja kā skolu un invalīdu namu līdz 1975. gadam, kad skolnieku trūkuma dēļ skola pārstāja eksistēt. Divdesmit gadus muižas kungu māja stāvēja neapdzīvota, taču netika demolēta.

90. gadu sākumā muižas teritorija tika vēl papildus sadalīta, arī zeme ap muižas kungu māju. Pašlaik muižas kungu mājas sienas ir tikai 18 metru attālumā no cita īpašnieka teritorijas, kas izjauc muižas un tās pieguļošās teritorijas vienoto ansambli. Pateicoties tam, ka muižas kungu māja 1995. gadā nonāca privātīpašumā, muiža ir apdzīvota un uzturēta.

Kopš 2002. gada muižu apsaimnieko un tajā darbojas biedrība “Es Latgalei”. Šobrīd muižā turpinās darbi pēc visiem restaurācijas pamatprincipiem un noteikumiem.

LA.lv