Kultūra
Teātris un kino

Atceries mazo Idu no “Emīla nedarbiem”? Madaras stāsts par notikumiem pēc filmas 3

Ekrānšāviņš no “youtube”/ un Timura Subhankulova foto

Ja svētdien nebijāt uz spēles īsfilmu seansu festivāla “Lielais Kristaps” programmmā un neredzējāt balvai nominēto Madaras Dišleres īsfilmu “Dārznieks”, tad nevar skaidri zināt, kad to uz lielā ekrāna būs iespējams noskatīties atkal. Pati jaunā režisore tieši latviešu filmu smago ceļu pie skatītājiem uzskata par vienu no lielākajiem kavēkļiem mūsu kino attīstībai. Atceroties padomju laikus, kad pirms katras pilnmetrāžas spēlfilmas rādīja kinožurnālu, Madara Dišlere velk paralēles un teic: kādēļ gan tagad nevarētu kino seansā pirms pilnmetrāžas filmas noskatīties pie mums veidotu īsfilmu – spēles, dokumentālo, vai ainmācijas? Tas latviešu skatītāju daudz vairāk informētu par pašmāju kino notiekošo, iesaistītu viņu procesā, un tad varbūt arī rastos lielāka interese par latviešu filmām kopumā. Citādi nereti gadās, ka filma piedzīvo klusu pirmizrādi, tad, iespējams, vēl tiek izrādīta televīzijā un nogulst plauktā… Jācer, tā nenotiks ar programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstītajiem projektiem, starp kuriem ir arī Madaras Dišleres daļēji autobiogrāfiskā kinolente “Paradīze ’89”.

– Kādu kino jums pašai patīk skatīties?

M. Dišlere: – Man patīk kino, pēc kura ilgāku laiku ir pēcgarša un kurš nelaiž uzreiz vaļā. Patīk ironisks kino, tāds, kas nedur kā ar pirkstu acīs, bet paironizē arī par nopietnām tēmām.

– Eiropas kino, citiem vārdiem sakot?

– Jā, tradīcija nāk no Eiropas, kaut gan ir arī šāda veida Dienvidamerikas filmas. Tā noteikti nav Holivuda.

– Zinu, ka jums jau apnicis šis jautājums, bet – cik lielā mērā tas, ka bērnībā spēlējāt mazo Idu Vara Braslas “Emīla nedarbos”, ietekmējis jūsu ceļu kino?

– Ziniet, tikai šogad pirmo reizi noskatījos “Emīla nedarbus”, vienkārši kā parasts pieaugušais, ne filmā iesaistīts bērns, un secināju – tiešām laba! Līdz šim es nekādi nevarēju to skatīties tā atsvešināti bez atmiņām par procesu, notikumiem, sajūtām, kādas bija, tajā piedaloties.

Tas, ka darbojos kino, noteikti ir sakarā ar “Emīla nedarbiem” – kad tev ir pieci gadi un nonāc sev pilnīgi nepazīstamā pasaulē, kur viss šķiet interesanti un arī nedaudz sarežģīti, tu tajā tiec ievilkts. Tālāk jau es ļāvos atkal tajā tikt ievilkta caur darbošanos dažādos departamentos kino iekšienē. Un tad lēnām pamazām tu ļoti loģiskā kārtā tur arī paliec.

– Kā izlēmāt studēt kino Latvijas Kultūras akadēmijā, nevis Tallinas Filmu skolā?

– Tallinas Filmu skolā, manuprāt, tanī laikā piedāvāja tikai maģistrantūras studijas režijā, bet, tā kā es gan biju iesākusi daudzas dažādas ar kino tiešā veidā nesaistītas izglītības, bet nebiju pabeigusi nevienu, tad devos uz LKA, kur bija bakalaura programma kino režijā. Akadēmija ir laba iespēja jaunam censonim izmēģināt savus spēkus, pamēģināt dažādus kino veidus, aptaustīt visu savām rokām – pārbaudīt visu praktiski, nevis tikai sapņot. Tālāk gan viss no paša atkarīgs. Es gan varbūt esmu gājusi no nepareizā gala – parasti beidz vidusskolu, akadēmijā iemācās teoriju un tad to izmēģina praksē. Es, redz, vispirms sāku strādāt kino, darīju to diezgan daudzus gadus visdažādākajās profesijās, kas vien kino iespējamas, un tad tikai aizgāju mācīties teoriju. Studijas akadēmijā man bija nepieciešamas tieši iekšējas sajūtas dēļ. Par režiju biju vienmēr sapņojusi un, stājoties akadēmijā, vēlējos saņemot atbildi: vai es varu ko izdarīt režijā vai ne. Ja mani neuzņemtu, tas nozīmētu – nē, man tādu spēju nav, un es turpinātu darboties tajā, ko daru. Bet, ja uzņemtu, tā būtu zīme, ka man kino režijā ir kaut kas jāizdara.

– Acīmredzot ko teikt ir, un tas jau novērtēts, jo pat pieredzējuši režisori palika aiz strīpas simtgades filmu programmā. Kā jums šķiet – vai tas, ka jūs atbalstīja, ir zīme, ka padarītais ticis pamanīts, vai arī zināms uzticības avanss?

– Uzticības avanss tajā arī, protams, ir, bet man gribētos ticēt, ka par iemeslu tam, ka filma tika atbalstīta, varētu būt stāsts mūsu filmas pamatā. Arī tas, ka par laiku, pirms atguvām neatkarību, neviens pašmāju kino īsti nav vēl runājis, un arī tāpēc, ka ar bērniem par šādām tēmām vispār runā reti.

– Ko īsti atceraties no šā laika? Jums bija tikai deviņi gadi, tas ir vecums, kurā ar bērniem par politiskiem jautājumiem pārlieku nerunā un viņi par tiem arī neinteresējas…

– Ar mums arī nerunāja. Vecāki bija aizņemti, un mēs ar māsu, vasarās – kopā ar māsīcām – Cēsīs lielā mērā ļoti patstāvīgi dzīvojām savā pasaulē, tvērām notikumus, kas tolaik risinājās apkārt. Neviens ar mums nerunāja par tiem, nestāstīja, neko neskaidroja, jo laikam jau arī pieaugušie atmodas laikā īsti nezināja, kas būs, kur nu vēl to visu izskaidrot bērniem. Bet es atceros, ka mēs uzsūcām visu informāciju gan radio un televīzijā, gan arī vēlāk, kad bija barikādes un puča notikumi, kad mamma gāja smērēt maizītes uz Doma baznīcu. Mūs līdzi neņēma, atstāja pie vecāsmammas. Mēs uztraucāmies, sēdējām pie loga, gaidījām, klausījāmies radio, dzīvojām tam visam līdzi.

Man liekas – interese par šiem notikumiem nāk no tā, ka mēs, vēl bērni būdami, jau dzīvojām tādu puspieaugušo dzīvi, nevis kā šobrīd, kad vecāki reizēm pat pārāk sargā savus bērnus no visa. Un tas, ka neviens neko nestāstīja, neskaidroja, lika pašiem meklēt atbildes, skaidrojumus…

– …kas tā Latvija īsti ir…

– Pat ne tik daudz, kas ir Latvija, bet – kas īsti notiek. Mēs vēl pirms atmodas skatījāmies 1. maija parādes – vecāmamma dzīvoja ļoti tuvu Uzvaras parkam, un mums ar māsu tik ļoti patika, mēs teicām: ņemsim baloniņus un iesim mēs arī, bet nelaida. Nekad arī neteica, kāpēc, tā mēs sēdējām pie televizora un priecājāmies, un domājām. Tā ka interese par šādām lietām laikam jau bija radusies ļoti agri. Neapzināti.

– Kā ir tagad: vai jūs ar saviem bērniem runājat par barikādēm, atmodas laika notikumiem?

– Mani bērni brīžam par šiem jautājumiem interesējas, bet varbūt vairāk tādēļ, ka mums ģimenē tas šobrīd aktuāli filmas dēļ – esam diezgan daudz par to runājuši, bērni arī filmējās Baltijas ceļa skatā. Populārākais jautājums no meitas, viņai tagad astoņi gadi: jums bija čupačupi? Televizors? Veļas mašīna? Dēlam, viņš tagad mācās astotajā klasē, pirms diviem gadiem bija skolā stāstīts par barikādēm, tad viņš, mājās atnācis, jautāja. Bet ikdienā par tādām lietām viņi nejautā un mēs nerunājam, jo šodienas realitāte ir pavisam atšķirīga no laika, kurā mēs augām. Tagad viss šķiet tik mierīgi un paredzami – tas ārprāts, kas notiek ārpus mūsu zemes robežām, no bērna skata punkta raugoties, droši vien viņa aptveramajā realitātē nemaz neeksistē.

– “Paradīze ’89” ir filma, kuru varētu saukt par patriotisku, un mēs ik pa brīdim satraucamies, ka bērniem un jauniešiem trūkst patriotisma izjūtas. Taču patriotismu nevar īsti iemācīt, tikai pastāstīt, kas ir kas.

– Arī pastāstīt īsti nevar, to var tikai izjust. Nu, parādīsim filmā, ka cilvēki stāv Baltijas ceļā, bet tas jau neradīs patriotismu, tas ir tikai apzīmējums. Elementi, kas rada patriotismu, katram ir citi – vienam tās būs pankūkas ar pašmājās vārītu aveņu zapti, citam – aizbraukt uz laukiem, vēl kādam – pasēdēt Dziesmu svētkos uz soliņa, paklausīties koncertu. Bet kā iemācīt patriotismu – nezinu, vai to maz var.

– Runājot par “Lielajam Kristapam” nominēto filmu “Dārznieks” – tas, šķiet, ir gluži cits žanrs.

– Jā, žanrs cits, noskaņa arī, auditorija pavisam noteikti atšķirīga, tāpat veids, kādā runāt ar skatītāju, bet mans patriotisms arī tajā klātesošs. Varbūt es to pat nesauktu par patriotismu, vispār man nepatīk šis vārds. Drīzāk tā ir dzīves izjūta, to, ko es jūtu pret šo – zemi, jā, zemi, neteikšu valsti, piederība šai vietai un atbildība pret savu tautu – tas līdzīgs abās filmās.

– Kā saprotu, sižets atnāca jau pirms ilgāka laika un piedzīvoja būtiskas transformācijas.

– Jā, ideja atnāca no kāda vācu stāsta par dārznieku. Viņš strādā kā kalps pie saimniekiem, rūpējas par dārzu, it kā tas piederētu viņam, un visi par viņu tādēļ smejas. Man šis stāsts ļoti iesēdās prātā un sasaistījās ar to, kas šobrīd notiek lauku vidē, domājot par savas paaudzes cilvēkiem. Patiesībā citādi tas galīgi nav saistīts ar manu filmu, tikai viens motīvs. Vispirms mēģināju pati šo sižetu uzrakstīt stāstā par mūsdienu lauku vidi, paaudžu un vērtību maiņu, un, kad tas izdevās, sapratu, ka gribas stāstu parādīt filmā – pavisam atšķirīgā, nekā jebkad esmu taisījusi, pamēģināt, kā būtu šādā poētiskā veidā runāt par lietām – bez izskaidrošanas, bez dialogiem – kino valodā.

– Šajā filmā galveno lomu atveido nepavisam ne aktieris…

– Jā, tas ir mākslinieks, grafiķis Valdis Villerušs – brīnišķīgs mākslinieks, cilvēks, brīnišķīgs dārznieks, tikai pavisam citā jomā – kāds pie ziņas par filmu komentāros bija uzrakstījis: “Tas taču ir burtu dārznieks!”

Es zināju, ka nevēlos galvenajā lomā aktieri gan tādēļ, ka stāsts būvēts dokumentālā sajūtā, gan arī tādēļ, ka ikvienam tās paaudzes aktierim, kurā ir mans dārznieks, ir savs ekrāna veidots “nospiedums”. Meklēju neaktieri, un man palaimējās sastapt Valdi Villerušu.

– Man, skatoties latviešu kino, palaikam ļoti traucē latviešu aktieru tendence justies kadrā kā teātrī.

– Tā tendence, manuprāt, nedaudz sāk mainīties uz labo pusi, bet tā patiešām mēdz būt. Iemesls, man šķiet, ir tas, ka mūsu aktieriem ilgus gadus nav bijis iespējas sevi izpaust kino, viņi lielākoties pieraduši darboties uz skatuves, spēlēt, lai pēdējā rindā tevi redz. Kino ir pavisam cita specifika, un ir grūti uz to pārslēgties. Otra problēma – pati mūsu valoda, veids, kādā mēs, latvieši, runājam, ir ļoti teatrāls. Ja nogriezīsiet filmai skaņu, nemaz nebūs tik traki, bet ar skaņu uzreiz ir tāds kā signāls: “Tas nav pa īstam!” Tā ir labojama lieta, ar aktieriem jāstrādā, bet ar neaktieriem reizēm ir pat vieglāk – piemēram, Renāra Vimbas filmā Elīna Vaska, nebūdama aktrise, nospēlēja ļoti labi, arī Jura Kursieša “Modrī” galvenais varonis nav aktieris.

– Cik jums gan kā režisorei, gan skatītājai svarīga autentiskuma sajūta vēsturiskās filmās?

– Ja uzstādījums filmai ir vēsturiska filma, lai gan te varam diskutēt, ko nozīmē vēsturiska filma un cik lielas atkāpes no it kā vēsturiskas patiesības pieļaujamas, tad jābūt ļoti skrupulozam, nedrīkst rādīt skatītājam mūsdienu lietas un censties iesmērēt tās par pagātni, cerot, ka skatītājs nepamanīs vai būs gana neizglītots, lai atšķirtu padomju laiku ledusskapi no mūsdienās ražotā. Katrā ziņā es ļoti nemīlu, ja skatītāju māna tādā klajā, negudrā veidā. Kino jāprot mānīties tā, lai tas izskatās ticami.

– Un kā jums pašai veicās ar rekvizītiem topošajai filmai?

– Liekas, tas noticis tik nesen, tomēr – pagājuši gandrīz 30 gadi, un atmiņā nepavisam visas detaļas nav saglabājušās. Rīkojos ļoti vienkārši – gāju uz arhīvu, skatījos filmas, Tautas frontes muzejā ir daudz informācijas, arī vecajos žurnālos – nācās papētīt šo laikmetu, lai liktu to uz ekrāna, taču tas bija ļoti interesants process. Tagad to diezgan grūti iedomāties, sevišķi jauniešiem, bet tajā laikā valdīja diezgan liela nabadzība, tika vilktas arī 60. un 70. gadu drēbes, ja gribējās būt šikākam – šuva paši, bērniem – vairāk uz izaugšanu vai nu atkal knapi, knapi, arī basenītēm – purniņš nogriezts, lai īkšķītis izlien ārā un vēl var uzvilkt. Mūslaiku bērniem tas būtu kaut kas neiedomājams…

 

Radošā vizītkarte

MADARA DIŠLERE (1980)

Režisore, nominēta balvai “Lielais Kristaps” par filmu “Dārznieks”.

Programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” veido debijas pilnmetrāžas spēlfilmu “Paradīze ’89”. Bērnībā atveidojusi mazo Īdu Vara Braslas filmā “Emīla nedarbi”.

Saistītie raksti

Strādājusi par otro režisori pie filmām “Melānijas hronika”, “Es esmu šeit”, “Nevajadzīgie cilvēki”, “Rūgtais vīns”, “Rīgas sargi”, “Mona” un citām.

Kā scenāriste, režisore, montāžas autore veidojusi īsfilmas “Vējš pelēkās priedes nolauza” (2012), “Dzejolis” (2011), “G Punkts” (2011), “Andžiņš” (2010).

Studējusi režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, diplomdarbs – “Vējš pelēkās priedes nolauza” (2012).

LA.lv