– Ko īsti atceraties no šā laika? Jums bija tikai deviņi gadi, tas ir vecums, kurā ar bērniem par politiskiem jautājumiem pārlieku nerunā un viņi par tiem arī neinteresējas… 3
– Ar mums arī nerunāja. Vecāki bija aizņemti, un mēs ar māsu, vasarās – kopā ar māsīcām – Cēsīs lielā mērā ļoti patstāvīgi dzīvojām savā pasaulē, tvērām notikumus, kas tolaik risinājās apkārt. Neviens ar mums nerunāja par tiem, nestāstīja, neko neskaidroja, jo laikam jau arī pieaugušie atmodas laikā īsti nezināja, kas būs, kur nu vēl to visu izskaidrot bērniem. Bet es atceros, ka mēs uzsūcām visu informāciju gan radio un televīzijā, gan arī vēlāk, kad bija barikādes un puča notikumi, kad mamma gāja smērēt maizītes uz Doma baznīcu. Mūs līdzi neņēma, atstāja pie vecāsmammas. Mēs uztraucāmies, sēdējām pie loga, gaidījām, klausījāmies radio, dzīvojām tam visam līdzi.
Man liekas – interese par šiem notikumiem nāk no tā, ka mēs, vēl bērni būdami, jau dzīvojām tādu puspieaugušo dzīvi, nevis kā šobrīd, kad vecāki reizēm pat pārāk sargā savus bērnus no visa. Un tas, ka neviens neko nestāstīja, neskaidroja, lika pašiem meklēt atbildes, skaidrojumus…
– …kas tā Latvija īsti ir…
– Pat ne tik daudz, kas ir Latvija, bet – kas īsti notiek. Mēs vēl pirms atmodas skatījāmies 1. maija parādes – vecāmamma dzīvoja ļoti tuvu Uzvaras parkam, un mums ar māsu tik ļoti patika, mēs teicām: ņemsim baloniņus un iesim mēs arī, bet nelaida. Nekad arī neteica, kāpēc, tā mēs sēdējām pie televizora un priecājāmies, un domājām. Tā ka interese par šādām lietām laikam jau bija radusies ļoti agri. Neapzināti.
– Kā ir tagad: vai jūs ar saviem bērniem runājat par barikādēm, atmodas laika notikumiem?
– Mani bērni brīžam par šiem jautājumiem interesējas, bet varbūt vairāk tādēļ, ka mums ģimenē tas šobrīd aktuāli filmas dēļ – esam diezgan daudz par to runājuši, bērni arī filmējās Baltijas ceļa skatā. Populārākais jautājums no meitas, viņai tagad astoņi gadi: jums bija čupačupi? Televizors? Veļas mašīna? Dēlam, viņš tagad mācās astotajā klasē, pirms diviem gadiem bija skolā stāstīts par barikādēm, tad viņš, mājās atnācis, jautāja. Bet ikdienā par tādām lietām viņi nejautā un mēs nerunājam, jo šodienas realitāte ir pavisam atšķirīga no laika, kurā mēs augām. Tagad viss šķiet tik mierīgi un paredzami – tas ārprāts, kas notiek ārpus mūsu zemes robežām, no bērna skata punkta raugoties, droši vien viņa aptveramajā realitātē nemaz neeksistē.
– “Paradīze ’89” ir filma, kuru varētu saukt par patriotisku, un mēs ik pa brīdim satraucamies, ka bērniem un jauniešiem trūkst patriotisma izjūtas. Taču patriotismu nevar īsti iemācīt, tikai pastāstīt, kas ir kas.
– Arī pastāstīt īsti nevar, to var tikai izjust. Nu, parādīsim filmā, ka cilvēki stāv Baltijas ceļā, bet tas jau neradīs patriotismu, tas ir tikai apzīmējums. Elementi, kas rada patriotismu, katram ir citi – vienam tās būs pankūkas ar pašmājās vārītu aveņu zapti, citam – aizbraukt uz laukiem, vēl kādam – pasēdēt Dziesmu svētkos uz soliņa, paklausīties koncertu. Bet kā iemācīt patriotismu – nezinu, vai to maz var.
