Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. februāris, 2014
Drukāt

Prēmijas nevienam nemaksā

Foto - LETAFoto - LETA

Mūsu ilggadējiem lasītājiem jautāju, kā viņi un viņu bērni jūt ekonomikas uzlabošanos.

Andris Rīgā: “Mūsu dzīve lēnām uzlabojas, bet ne jau tādēļ, ka būtu pacelta mana vai sievas alga. Divus pēdējos gadus patstāvīgi kļūst mūsu abi bērni. Agrāk gan bieži trīs dienas līdz algai bija palikuši tikai kartupeļi. Dēls pabeidza studijas, bet darbu specialitātē nav atradis – strādā par apsargu. Meita augstskolā neiestājās un strādā naktsklubā Vecrīgā. Kā smejos, kurmja režīms – dienas gaismu viņa neredz no oktobra līdz aprīlim. Drēbēm un pārtikai nopelna, bet bail domāt, ja kādam radīsies ģimene. Vecākiem atkal būs jāpalīdz.”

Ieva Švāne Rīgā: “Jau gadiem esmu aizmirsusi par algotu darbu citu cilvēku labā. Nopelnīt var arī ar īpašumiem. Par laimi, ar vīru esam pietiekami turīgi. Pietiks arī mūsu bērniem, ja viņi neizdarīs muļķības.”

Ligita Vasiļjeva Pāles pagastā: “Ar vīru par trūkumu nevaram sūdzēties. Arī māju pamazām varam remontēt un sagādāt kādu dāvaniņu mazbērniem. Bet jāstrādā gan – mums ir 22 lopi, no tiem 15 slaucamas govis, un strādāt kļūst arvien grūtāk. Gadi. Par brīvdienām jau sen esam aizmirsuši. Apkārtnē visi, arī tādi paši saimnieki kā mēs, saka, ka bagāts neviens neesot kļuvis. Tiklīdz kaut nedaudz paceļam galvu, tā atkal izmaiņas. Tagad no 1. aprīļa pacels elektrības cenas, celsies arī maksa par lopbarību u.c. Mums atelpas nebūs.”

Silvija Ieviņa Kuldīgas novadā: “Abi ar vīru esam pensionāri, mums ir zemnieku saimniecība, un salīdzinājumā ar bērniem dzīvojam bagāti. Viens no dēliem ir 2. grupas invalīds ar 190 eiro pensiju, un viņam jāuztur arī bērni. Meita strādā par sētnieci, kur ir minimālā alga. Viņai ir pieci bērni, tādēļ ir tikai 20 gadu darba stāžs. Ir attiecīgs vecums, bet par pelnītu atpūtu nevar domāt – pērn pensijā aprēķināja tikai 53 latus. Trešais dēls strādā ārzemēs, kamēr nopelnīs pensiju. Man ir 11 mazbērni un jau 8 mazmazbērni, un neviens nevar teikt, ka ir pārticis. Ir grūti. Vairāki strādā ārzemēs.”

Māra Rīgā: “Man ir paveicies ar meitu, kas atbalsta mani it visā. Reizēm bail pat ieminēties, ko vajag, – viss tiek sagādāts un nopirkts. Viņas ienākumi pēdējos gados ir kāpuši vairāk par vidējo statistisko valstī, jo viņa strauji virzās pa karjeras kāpnēm. Meita beigusi divas augstskolas, vienu ārzemēs, brīvi runā piecās valodās, uztur kontaktus ar nopietniem ārzemju partneriem. Ir dienesta auto. Tikai 38 gados joprojām nav ģimenes. Nav laika.”

Harijs Zaķis Rīgā: “Mēs ar sievu esam pensionāri un iztiekam tā, kā nu ir. It īpaši izjūtams cenu kāpums medicīnā un satrauc elektrības cenas no 1. aprīļa. Taču bērni un mazbērni strādā kā zvēri un tādēļ arī nesūdzas. Nebaidās no darba brīvdienās un blakusdarbiem, bet tāpat domā, kur atrast naudu, piemēram, rezerves daļām automašīnām, kas, protams, nav jaunas. Vai kādam ir algu pielikums? Domāju, ka ne. Gada beigās gan raksta par ierēdņiem, kuri nezina, kā izlietot līdzekļus, Bet mūsu bērniem gan neviens prēmijas nemaksā.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+