Vēlme peldēties naudā pierimusi. Ciemos pie būvnieku tandēma “Artiva” 0
Katrā nozarē un profesijā ir ļaudis, kas neievēro ierastos spēles noteikumus, neļaujas ikdienas rutīnai, bet gan mēģina turēties pret straumi, dzīvodami pēc saviem godīguma principiem. Viegli tas nav, toties viņi, paši to pat neapzinādamies, arī mūs dzen uz priekšu, mudinot uz lietām paraudzīties ar citu, atšķirīgu skatienu.
Brāļu tandēms
SIA “Artiva” būvnieku aprindās laikam ir pretrunīgi vērtēts uzņēmums. Daudziem viņi vienkārši varētu krist uz nerviem, jo šķietami lidinās mākoņos, sludinādami patiesības un izvirzīdami prasības, kas izpildītājiem spēj pamatīgi sarežģīt dzīvi, citi turpretī nebeidz šo firmu slavēt, kad sāk dzīvot siltās, sausās, veselīgās un, pats galvenais, ekonomiskās mājās. “Artiva” ar savām gudrībām nevienam neuzbāžas, arī pēc pasūtījumiem īpaši netiecas – interesenti uzrodas paši, jo valodas izplatās ātri. Protams, tā ir tikai potenciālā klienta izšķiršanās, kā projektu realizēt – ātri un lēti vai lēni un dārgi, toties labi un droši. Nopietna sadarbība iespējama vien otrajā variantā, pretējā gadījumā – uz redzēšanos!
Ielūkojoties “Artivas” mājaslapā, raibs gar acīm no dažādiem nepazīstamiem zīmoliem, arī piedāvājumu amplitūda šķiet daudzveidīga, taču vienlaikus ļoti specifiska. Aiz šā plašā sazarojuma slēpjas nevis daudzprofilu kompānija ar milzīgu apgrozījumu, bet gan divi cilvēki – brāļi Gredzeni, kuru vārdi Artūrs un Ivars arī veido skanīgo nosaukumu. Pienākumu sadalījums ir šāds: Artūrs gādā par darbības praktisko, Ivars – par tās juridisko, oficiālo papīru pusi. Tā šis tandēms darbojas kopš 2001. gada.
Brīvmākslinieka rokraksts
Artūrs Gredzens pieder tai paaudzei, kas pieaugusi kļuva pārmaiņu laikos. Celtniecības tehnikumu viņš pabeidza 1992. gadā arhitekta tehniķa specialitātē, arī Tehniskajā universitātē apburzījās, līdz dzīve izvirzīja eksistenciālas problēmas, turklāt naudas pelnīšana jau bija kļuvusi par sabiedrības prioritāti. No darba Saulkalnes puika nekad nav bijies, vasarās gan keramzīta blokus ar rokām lējis, gan silikātķieģeļus staipījis, svešas garāžas būvējot. Debija meistara palīga amatā lielā būvfirmā gan neizvērtās ne ilga, ne spoža – viņu atlaida, pirms vēl uzņēmums paspēja bankrotēt.
Par šo laiku Artūrs runā negribīgi, cik noprotams, bijis ne tikai jauns un traks, bet arī gana patstāvīgs savos lēmumos. Brīvmākslinieks, kā viņu jau tehnikumā nodēvējusi audzinātāja, – nāk, kad grib, un iet, kad grib, bet citādi ne vainas…
Patiesībā tā ir ļoti veselīga attieksme pret dzīvi – darīt tikai to, kas pašam sagādā gandarījumu. Kad apnika svešiem darba devējiem kalpot, gribējās pašam ielauzties šajā biznesā. Ar draugu ātri izveidoja firmu, dūšas pietika un apņēmības arī – visu varam un protam! Deviņdesmito gadu beigās celtniecībā sāka apgrozīties lielas naudas, savas pilis cēla gan legālie, gan nelegālie jaunbagātnieki. Taču – bez atsauksmēm un ieteikumiem pie šādiem pasūtījumiem aizvien nevar tikt, pat summas līdz piemaksāšanas līmenim nolaižot. Reiz saņēmuši potenciāli bezcerīgu piedāvājumu lieliem apmešanas darbiem – skaidrs, ka tikai cenu salīdzināšanai. Sestdienas rītā jaunekļi labā noskaņojumā ātri aprēķinājuši tāmi un, smiedamies par savu centību, tajā ierakstījuši arī… 1200 vistu olu kā ekoloģisku javas plastifikatoru! Pēc mēneša zvans – lai braucot šurp, tenderi esot vinnējuši, bet darbu vadītājs olas tomēr pārskaitīšot! Kad pienācis laiks tās iepirkt, vēl mēģinājuši atrunāties: kad olas kļūs vecas, tās taču apmetumā sāks smirdēt! Labi, ka vismaz saimnieks joku sapratis, par nekaunību uzteicis, par darbu slavējis…
Uzņēmēja pienākuma izpratne
Artūrs nudien nav skaitījis, cik privātmāju uzbūvējis vai rekonstruējis, jo tā lielā mērā ir vēsture. Viņš vienīgi zina, ka allaž to darījis, cik vien labi tobrīd pratis, tā saprazdams savu uzņēmēja pienākumu. Viņš gatavajā objektā palicis pēdējais un, saimnieku ierašanos gaidot, ar slapju lupatu vēl grīdu uzslaucījis, tāpēc šodien šiem cilvēkiem var droši acīs skatīties. Iespējams, tagad daudzviet rīkotos citādi, izvēlētos vēl saprātīgākus tehniskos un ekonomiskos risinājumus, jo ir gluži cita pieredze.
Artūrs savulaik profesionāli pievērsās termogrāfijai – vienīgajam veidam, kā ēkā var precīzi noteikt siltuma un mitruma izolācijas problēmas, un pirmais par savu naudu nopirka infrasarkano kameru (tobrīd tādas bija tikai “Latvenergo” un Tehniskajā universitātē!). Vispirms izmēģināja savos objektos, tikmēr dzenāja strādniekus, līdz saimniekam mazajā ekrānā varēja rādīt tikai labas bildes, re, nekur nepūš un kondensāta arī nav! Pēcāk sāka citiem pakalpot, pārbaudot kolēģu paveikto. Reizēm atklājās šausmu lietas, bet energoauditi kļuva aizvien pieprasītāki.
“Artiva” privātmāju celtniecību pārtrauca vēl pirms krīzes, laikā, kad pilnā sparā ritēja lēto kredītu dzīres, kad katram latvietim gribējās savu stūrīti, savu kaktiņu zemes – tūlīt un tagad, par jebkuru cenu!
Artūrs šo periodu atceras kā pašu dramatiskāko nozarē, kad vēlme peldēties naudā samaitāja ne tikai cilvēkus, bet arī daudzus objektus, pat lielus ciematus. Projektā skaidri redzi, ka labi nebūs, bet tā sauktais attīstītājs tikai nosmej: nu un tad, vienalga pārdošu par trīskāršu cenu, tev jau tur nebūs jādzīvo! Vai arī atnāk strādnieks, kas pats vēl neko īsti neprot, un stāsta, ka aiz žoga viņam sola par 400 latiem vairāk, – kā tad būs, priekšniek? Vari staigāt – tāda bijusi atbilde abos gadījumos.
Krīze daudzas lietas salika pa plauktiņiem, arī būvniecībā. Beidzot nāca atskārsme, ka kurināmais tiešām ir dārgs un lētāks nekad nekļūs, bet apsildīt āra gaisu nozīmē aizvien vairāk naudas palaist vējā, tad jau labāk uzreiz to ieguldīt mājā, lai pēcāk lētāka ekspluatācija. Tie, kas bija paspējuši iekļūt ne tikai kredītu, bet arī brutāla brāķa lamatās, sāka meklēt speciālistus, kas palīdzētu šos pārsteidzīgos pirkumus savest lietošanas kārtībā. “Artiva” atkal kļuva interesanta un pieprasīta.
Artūrs spriež, ka patiesībā variantu nav daudz – vai nu visu noplēst līdz plikām sienām, arī iekšpusē, un sākt no sākuma, vai vienkārši samierināties, iztiekot ar minimāliem uzlabojumiem. Viņš mājas siltināšanu salīdzina ar vējjakas valkāšanu: ja tā elpo un ja piedurknēm ir gumijas, rāvējslēdzējs ciet, augšā un apakšā aukliņas savilktas, aukstums taču netiek klāt!
Meistars zina, ko saka, jo ir realizējis arī vienu savu projektu – 2007. gadā ar paša rokām, bet galvenokārt ar prātu Lielvārdē uzcēlis pirmo reālo zema energopatēriņa māju. Starp citu, arī kredītā iedzīvodamies. Principā nekā īpaša – viens stāvs, 120 m2, koka karkass, vietējie materiāli, ģipškartonu ieskaitot, dažādas vates un plēves, zemes siltumsūknis, gaisa rekuperācijas iekārta, kluss un silts kā pirtiņā, bet elektrības, vienīgā enerģijas avota, patēriņš pirmajā ziemā vēl neapdzīvotā ēkā – 24 lati mēnesī. Tā ir viņa ideālās mājas demoversija, kur katrs interesents joprojām var pārliecināties, ka viss ir iespējams, tostarp atgūt siltumu no aizplūstošā gaisa, piespiežot tam uzsildīt ieplūstošo. Ja temperatūru starpība ir tikai daži grādi, kad ārā ir nulle, uzreiz kļūst skaidrs, ka tā lielā nauda par vācu “Paul” ventilācijas sistēmu nav zemē nomesta!
Pats pamats šai taupīgajai ekspluatācijai tomēr ielikts, pirmoreiz izmantojot vācu zīmola “Pro Clima” blīvējuma sistēmu un materiālus. Ne tikai dažādas membrānas, bet arī līmes un līmlentes, uzmavas un gruntis, lai visas salaidumu vietas būtu cieši noslēgtas, jo īpaši ap komunikāciju kanāliem, un tādas arī paliktu desmitiem gadu. Protams, tie nav lēti materiāli, taču galvas tiesu pārāki par citiem līdzīgiem vismaz Eiropā, jo pašu ražotāju izstrādāti un patentēti, turklāt ekoloģiski, mazāk kaitīgi dažādu izgarojumu aspektā. “Artiva” vēl pirms krīzes kļuva par šā zīmola pārstāvi un produktu izplatītāju, bet Artūrs – par pārliecinātu popularizētāju. Ja siltināšanas dēļ gāzes patēriņu ziemas mēnešos var samazināt no 500 līdz 200 m3 mēnesī, kā tas izdevās, piemēram, kādā mājā Mangaļos, precīzi ievērojot tehnoloģijas, izdevumi strauji atmaksājas.
Krīze iemācīja novērtēt labas lietas un cienīt profesionālu veikumu. Arī Artūrs ir kļuvis gudrāks, iepazinis jaunus produktus, ko potenciālajiem klientiem piedāvāt, lai māju būvē sasniegtu tādus pašus rezultātus kā tur, kur tie noskatīti. Viņš allaž ir gatavs konsultēt, taču kļuvis izvēlīgāks, arī dārgāks. Jā, izskata visus piedāvājumus, bet pieņem tikai tos, kas pašam šķiet interesanti, pārējos pasūtījumus atdot cerīgākajiem puišiem, kurus savulaik objektos skolojis.
Atkal lidojums mākoņos?
Artūrs pats atzīst, ka pa iemītām takām ilgi nemēdz staigāt, vairs neesot interesanti. Būtisks pavērsiens pasaules uztverē noticis, kad nokļuvis “Sentinel-Haus” institūtā, kas sevi pozicionē kā mājas sargu pret nevēlamiem piesārņojumiem, kuri grauj iemītnieku veselību, pirmām kārtām izraisot alerģiskas saslimšanas. Vācieši šim murgam jau esot izgājuši cauri un tagad cenšoties izmantot būvmateriālus, kam mazāk kaitīgo izgarojumu, vismaz mazāk par 30 gramiem litrā, ko pieļauj arī mūsu normatīvi.
Šis ir nākamais attīstības līmenis, kas loģiski izriet no diviem iepriekšējiem – siltināšanas un vēdināšanas. Pašlaik Latvijā, aizraudamies ar pirmo, par otro parasti sākam interesēties, kad gaiss biežāk kļūst piesmacis un telpās sāk parādīties kondensāts. Piespiedu ventilācija var līdzēt, taču patiesībā nespēj novērst fonu, ko rada izmantoto materiālu, arī sadzīves preču, izgarojumi. Ir tikai viens variants – skaties un domā, kad pērc!
Visai plašu rezonansi ne tikai speciālistu aprindās nupat izraisījis Artūra publiski paustais redzējums, ka vācu būvmateriālu veikalos parastās celtniecības putas (baloniņš maksā piecus eiro!) konsekventi tur aiz atslēgas – tāpat kā žurku indes! Tās var nopirkt, ja esi iepazinies un gandrīz vai ar parakstu apliecinājis, ka saproti, ko pērc un kādas ir iespējamās sekas lietojot. Protams, tās var arī brīvi iegādāties – par 15–25 eiro gabalā. Pie mums tādas nav manītas, sak, kurš tik dārgas pirks?
Diemžēl starpība nav tikai cenā, bet gan kaitīgo vielu koncentrācijā, un tās mājoklī turpina izdalīties gadus desmit, protams, daudz mazākā apjomā. Un ne tikai no universālajām putām, kas iestrādātas ap jaunajiem plastmasas logiem, bet arī no lakām, krāsām, no mēbelēm, paklājiem, pat istabas čībām. Tāpēc patiesībā ir noziegums, piemēram, remontēt dzīvokli, kad ģimenē gaidāms pieaugums (mazulim taču imunitātes nav!), vai katru gadu atsvaidzināt pa istabai, tādējādi uzturot kopējo piesārņojuma līmeni. Vai tikko izkrāsotā un, iespējams, pat nosiltinātā skolā bez piespiedu ventilācijas 1. septembrī bērnus ielaist! Pēc vācu institūta speciālistu ieskatiem, jaunceltā mājā pirmo mēnesi vispār nevienam nevajadzētu kāju spert, vēl labāk veselībai būtu pat gadu to atstāt neapdzīvotu…
Šīs runas daudziem nepatīk, jo izglītots patērētājs ražotājiem nav interesants. Kopš pircēji pārtikas veikalos aizvien biežāk sākuši pētīt, piemēram, desu etiķetes, meklējot tur E vielas un citus mākslīgos brīnumus, piedāvājumā parādās jauni produkti, kur to ir mazāk vai vispār nav. Būvmateriālu tirgotavās mums šāda iespēja ir liegta, tur pat ekspluatācijas īpašību atbilstības sertifikāts ir īpaši jāpieprasa!
Artūrs ir pārliecināts, ka drīz arī šīm precēm obligāta būs viegli saprotama uzlīme par izgarojumu koncentrācijas pakāpi – gluži tāpat kā elektroierīcēm energoefektivitātes klase. Pircējs ir pelnījis tiesības izvēlēties – vai ietaupīt tagad, lai pārmaksātu vēlāk, tostarp ilgstoši ārstējoties. Protams, ražotājiem tās ir papildu izmaksas, materiālu paraugus analizējot, tāpēc sagaidāma liela pretestība. Vieglāk un vienkāršāk ir patiesību slēpt vai mēģināt noklusēt.
Alternatīvu nav daudz, tomēr tās ir. Piemēram, māla apmetums un māla krāsas. Brīnišķīgs materiāls, kas telpā gan uzsūc, gan atdod mitrumu, jau pieejams pietiekamā daudzveidībā par saprātīgām cenām. Ar to ir viegli un patīkami strādāt – un šādā vidē drošāk dzīvot. Kam tas nerūp?
