Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Profesijas izvēle. Vecāki palīdz vai traucē?

Induļa Martinsona datorgrafikaInduļa Martinsona datorgrafika

Vēl tikai dažas dieniņas un 12. klases skolēni varēs priekā mest gaisā mācību grāmatas – eksāmeni beigušies, lai dzīvo absolventi! Neliegsim viņiem uz brīdi izbaudīt sūrā darba saldo augļu garšu, jo vispārizglītojošās skolas atestāta iegūšana prasa zināmas pūles. Šis laiks nav viegls arī absolventu vecākiem.

 

Jaunība ir skaista tieši ar savu pāri plūstošo ticību, ka visi 
šķēršļi ir pārvarami, ka viss dzīvē notiks, kā vēlēsies, bet vecākus nodarbina domas – kas no mana auklējuma iznāks? Vecāku ietekme uz bērna profesijas izvēli ir nenoliedzama. Tā var būt tieši vai netieši iespaidojama. Ko vēlas vecāki? Lai bērns mācītos to, kas viņu patiesi interesē, lai tā būtu kvalitatīva studiju programma, lai, iegūstot izglītību, strādātu profesijā, kas patiktu un ar ko varētu nodrošināt sev pienācīgu labklājību.

 

Neapgalvoju, ka mēs, vecāki, esam gudrāki par saviem bērniem, vienīgi esam ilgāk dzīvojuši šajā pasaulē un tādējādi guvuši lielāku pieredzi. Tas arī mums neliedz dot viņiem padomu. Ir tikai divi gadījumi dzīvē, kad nedrīkst savam bērnam teikt striktu nē: izvēloties profesiju un dzīvesbiedru. Ja viņš būs paklausījis un tāpēc nebūs laimīgs, vecāki visu mūžu dzirdēs pārmetumus par sabojāto dzīvi.

Kā var ietekmēt un palīdzēt saviem bērniem tik svarīgā jautājumā kā profesijas izvēle, vaicāju vecākiem, kuru atvasēm šovasar jāpieņem svarīgais lēmums.

 

Cerības uz nodrošinātām vecumdienām

Partijas “Vienotība” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Dzintara Zaķa meita Ieva šogad absolvēs Jēkabpils ģimnāziju.
Zakis_Dzintars_TS

– Esmu mēģinājis meitai palīdzēt izvēlēties profesiju, neveicot nekādu spiedienu, vien iepazīstinot ar plašo piedāvājumu klāstu. Vairākus gadus kopīgi apmeklējām Ķīpsalas izstāžu zālē rīkoto izstādi “Skola”, kur pētījām studiju programmas. Tāpat arī braucām pie draugiem un paziņām, kas studē Anglijā, lai palūkotu, kāda tur ir situācija, kādi pasniedzēji. Esmu organizējis meitai tikšanos ar viņas autoritātēm, kas pārzina darba tirgus iespējas Latvijā. Uzskatu, ka mans uzdevums ir meitai parādīt plašās izvēles iespējas, bet lēmums jāpieņem viņai pašai.

Kur tad meita nolēmusi tālāk mācīties?

– Nojaušu, ka studijas viņa sāks Latvijā un tās būs saistītas ar ekonomiku un mārketingu. Izvēlēto augstskolu gan negribu atklāt. Pēc laiciņa varētu turpināt mācības ārzemēs, teiksim, studentu apmaiņas programmas ietvaros.

Piebilstu, ka no vecākiem esmu dzirdējusi arī tādu viedokli – lai tikai jaunietim patīk mācīties, nav pat svarīgi, vai pēc tam varēs atrast darbu ar pienācīgu atalgojumu. Dzintars Zaķis gan tam nepiekrīt.

Ja vecāki apzinās, ka viņi nākotnē varēs nodrošināt sava pieaugušā bērna dzīvi, tad var tā uzskatīt. Es tomēr vairāk sliecos domāt, ka meita man vecumdienās būs atbalsts un parūpēsies par mani. Esmu gatavs tagad maksāt par meitas izglītību, lai man būtu cerības uz nodrošinātām vecumdienām. Par to gan esmu pārliecināts, ka divpadsmit gadi skolas solā nav jāsēž, jo pēdējā mācību gadā tāda muļļāšanās vien notiek, – uzskata Dzintars Zaķis.

 

Zināt, ko vēlas

JansonePaula– Es zinu, ko gribu mācīties pēc vidusskolas beigšanas, bet nezinu, par ko pēc tam kļūšu, – teic Paula Jansone, kas pēc piecām minūtēm būs Olaines 1. vidusskolas absolvente. Viņas intereses saistās ar audiovizuālo režiju un mākslas teoriju. Šajā gadījumā jaušama netieša vecāku ietekme profesijas izvēlē, tā teikt, gēnu līmenī. Paulas tētis Edmunds Jansons ir animators – režisors un grāmatu ilustrators. Bet mājas sienas rotā mammas Zandas gleznojumi.

– Ir bijuši ieteikumi par profesijas izvēli, bet nedomāju, ka vecākiem jālemj bērna turpmākā dzīve. Tas nenotiek pēdējā brīdī, interese raisījusies jau agrāk. Es pat nedomāju, ka tas ir gēnu nopelns, tā ir meitas šā brīža interese. Jāpamēģina, lai saprastu, vai tas padodas un patīk. Cik tad ir to jauniešu, kas astoņpadsmit gados skaidri zina, ko grib? Citam jānodzīvo pusmūžs, lai apjaustu savu īsto vietu dzīvē. Mana pirmā profesija ir grāmatu restauratore, bet tagad mācos Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē un strādāju bērnudārzā, kur rodu patiesu prieku, – teic Zanda.

Viņa uzskata, ka nav pareizi mudināt bērnus izvēlēties profesiju ar mērķi – ka tikai var labi nopelnīt, vai arī mēģināt caur bērniem realizēt savus neīstenotos sapņus.

Daudzi jaunieši, domājot, ko īsti tālāk darīt, ietur pauzi. Teiksim, aizbrauc uz gadu padzīvot ārzemēs, lai papelnītu naudu un iepazītu dzīvi.

– Pēc tādas pauzes var uznākt slinkums mācīties tālāk. Zinu, ka nevēlos mācīties ārzemēs, to var darīt vien tad, ja Latvijā nevar iegūt izraudzīto profesiju. Daudzi mani draugi, kas izvēlējušies mācīties ārzemēs, vai nu ir pārtraukuši studijas, vai turpina to darīt ar sakostiem zobiem, cīnoties ar naudas problēmām un pamestības izjūtu svešumā, – noteic Paula.

 

No japāņu valodas uz ķīmiju
Kazoka

Ārstu žurnāla “Medicus Bonus” redaktore Aija Kažoka uzskata: ja dēls jau veicis savu izvēli, tad kā to vairs iespaidot, atliek tikai atbalstīt.

– Mēs ar dēlu Eduardu nespriedelējām par viņa profesijas izvēli. Bērnībā viņš sapņoja par to, ka mūsu laukos, Gārsenes purvos, pētīs bruņurupuču dzīvi. Man tas likās humāni un brīnišķīgi. Zināju, ka būšu gauži nelaimīga, ja dēls izvēlēsies neakadēmisku izglītību, piemēram, biznesa vadību, psiholoģiju vai ko tamlīdzīgu. To vienīgi var pieķert klāt pie pamatizglītības, ja ir tāda vēlēšanās. Tāpēc negribēju, lai dēls iegūst augstāko izglītību kādā no “izklaides” programmām. Eduards beidza Rīgas Valsts 1. ģimnāziju ar labām sekmēm. Viņam nebūtu problēmu iestāties augstskolā, kas orientēta uz eksaktām zinībām, bet man par lielu pārsteigumu, dēls izvēlējās humanitāro novirzienu, jo gribēja apgūt radošu profesiju. Eduards izraudzījās studēt austrumu kultūru, japāņu valodu. Pēc pirmā mācību gada notika virāža, un dēls izkrita no budžeta grupas. Es pat biju ar mieru maksāt par mācībām, bet Eduards pateica – piedod, tu jau tā mani uzturi un es nevēlos, lai maksātu vēl par manām mācībām. Eduards izvēlējās mācīties Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Jā, vienu gadu nācās zaudēt, taču tagad, studējot ķīmiju, viņš sajūt radošāku garu, nekā mācoties Austrumu kultūras programmā. Eduards arī apzinās, ka iegūtās zināšanas varēs likt lietā tepat Latvijā, jo viņam nekad nav bijusi doma braukt projām. Mācoties japāņu valodu, viņš pārliecinājās, ka visi studenti dzīvo ar domu – braukt uz Japānu. Eduardam nekad nav bijis sapnis “iekosties” citā zemē, jo neredz tur nekādu lieliskumu. Tagad viņš pat nesaprot, ko šeit darītu ar savām japāņu valodas zināšanām, taču ķīmijas uzņēmumu Latvijā netrūkst, ir kam nosūtīt savu CV, – par dēla izvēli stāsta Aija.

 

Labākais piemērs – vecāki

MedeneRadiožurnālistu un tradicionālās kultūras pārzinātāju Ivetas un Vidvuda Medeņu ģimenē izaudzināti dēli Ansis (27), Ernests (26) un vēl aug pastarītis Jānis (11). Vecākais dēls Ansis kļuvis par profesionālu sportistu – volejbolistu, bet vidējais dēls Ernests izvēlējies lidotāja profesiju.

– Bērniem jāļauj darīt to, ko vēlas. Mēs neesam iespaidojuši viņu profesijas izvēli. Paši vien pie tās ir nonākuši. Bērnībā dēlus vadājām uz dažādiem pulciņiem – dejošanas, gleznošanas, mūzikas, sporta, bet ko viņi no visām šīm aktivitātēm ir paņēmuši? Vien to, ko paši vēlējušies. Ernests piecus gadus mācījās vijoles spēli, viņam ir muzikālā dzirde, bet nespiedām kļūt par mūziķi, jo tas ir trakākais, ko vecāki var darīt – piespiest nodarboties ar to, ko bērns nevēlas. Vecākiem jāieliek savos bērnos vērtību sistēma, jāiedod kods un sirds kultūra un tad jādod brīvība. Ja uzskatīsi – es zinu labāk, tad neļausi bērnam izpausties. Pavirzīt vari, bet nedrīksti regulēt. Vislabāko piemēru sniedz paši vecāki. Ja bērni redz, ka vecākiem patīk sava profesija un viņi ir tajā iekšā līdz ausīm, tad arī bērniem būs vēlme atrast sirdij tīkamo nodarbošanos, – uzskata Iveta.

 

 

Vai ģenētiskā stīga?
Lukins-ak

Bet kā veidojas profesiju dinastijas? Vai tur sava loma ģenētiskajai stīgai, audzināšanai vai apkārtējai videi? Bet varbūt visam kopā? To vaicāju Dr. Lūkina Acu lāzerķirurģijas klīnikas vadītājam, acu ārstam ķirurgam Fēliksam Lūkinam. Viņa vecvectēvs Fēlikss bija acu ārsts, arī vecvecāki un vecāki mediķi.

– Es bērnībā netiku virzīts uz medicīnas pusi, bet, jau mācoties pirmajās klasēs, zināju, ka būšu ārsts. Man neviens neteica – tev jāiet mūsu pēdās, pats nonācu pie šāda lēmuma. Kad jau biju izmācījies par ārstu, sapratu arī to, ka nestrādāšu valsts klīnikā, nebojāšu tur nervus. Izvēlējos savu ceļu – privāto klīniku, kur var ieviest tādus standartus, kādiem tiem, manuprāt, jābūt. Kad man būs bērni, es arī neuzstāšu, ka viņiem jākļūst par mediķiem. Manuprāt, jau beidzot pamatskolu, būtu jāapzinās, par ko vēlas kļūt, un tad skolēniem ir skaidrība, kādiem mācību priekšmetiem jāpievērš pastiprināta uzmanība, – uzskata Fēlikss Lūkins.

 

 

Zvaigžņu vēstījums

Bet ko darīt, ja skolas beigšana jau degungalā, bet nav īstas saprašanas, kāda profesija būtu vispiemērotākā? Varbūt apmeklēt astrologu, lai paraugās, ko iesaka zvaigznes?

– Astrologs nevar precīzi pateikt, kādu konkrēti profesiju izvēlēties, bet intereses gan zvaigžņu kartē var nolasīt. Ir jaunieši, kam nākotnes mērķis ir pilnīgi skaidrs. Teiksim, kāds jau kopš bērnības zina, ka būs arhitekts, un tas nav no zila gaisa grābts, arī tas izriet no horoskopa. Man nav bijuši klienti, kas pilnīgi nezinātu, kādu profesiju izvēlēties, visbiežāk viņi vēlas gūt apstiprinājumu savai iecerētajai nodarbei. Horoskopā izteikti parādās, vai cilvēkam ir spējas humanitārajā vai eksaktajā jomā. Lai arī profesiju katalogu zvaigznes neuzrāda, pieturas punkti ir rodami. Jaunieši bieži vien paši neapzinās savus talantus. Domā, ja man tas viegli padodas, tad jau citiem arī. Bet visiem tā nebūt nav. Gudrība kā tāda horoskopā neparādās, bet redzams, vai ir motivācija un ambīcijas kaut ko sasniegt, vai ir potenciāls darba devējs vai darba ņēmējs, – stāsta astroloģe Inna Laimīte.

 

 

Patstāvīga persona

PumpinaBaibaKo par vecāku lomu bērnu profesijas izvēlē domā psihoterapeite Baiba Pumpiņa?

– Vecākiem šajā jautājumā ir būtiska loma. Ir ģimenes, kur profesija tiek nodota no paaudzes paaudzē. Bieži tas notiek tādēļ, ka bērni kopš agras bērnības ir aktīvi iesaistīti vecāku profesionālajā dzīvē – ņemti līdzi uz darbu, vecāki mājās pārrunā darba jautājumus, un vēlāk, bērnam pieaugot, viņam tiek uzticēti jau kādi pienākumi. Tādējādi bērns it kā uzsūc sevī šo arodu un nemaz nespēj sevi iedomāties kādā citā profesionālajā sfērā. Tomēr vecākiem jāatceras, ka viņu atvase ir patstāvīga persona ar savām interesēm, vēlmēm un spējām, tāpēc nevajadzētu caur bērnu realizēt savas neīstenotās vēlmes. Vecāku uzdevums ir palīdzēt orientēties, likt domāt, analizēt. Labs palīgs profesijas izvēlē ir karjeras konsultants, kas ar pārrunu, testu palīdzību palīdzēs jaunietim apjaust savas intereses, intelektuālās iespējas, personības stiprās un attīstāmās puses. Tāpat zināmu priekšstatu par profesiju var sniegt piedalīšanās “ēnu dienās”. Brīnišķīga iespēja ir daudzu uzņēmumu radītā iespēja kļūt par praktikantu. Tas viss rada reālāku priekšstatu par profesiju, mazina idealizāciju un stereotipus par interesējošo arodu. Vecāku uzdevums ir rosināt bērnu domāt arī par dzīves racionālo pusi, kādas profesijas būs nepieciešamas darba tirgū un ar ko varēs nopelnīt iztiku. Nevajadzētu arī par visu varu uzspiest obligāti iet mācīties tālāk pēc vidusskolas beigšanas. Pastrādājot, apjaušot savu īsto motivāciju un intereses, var vairāk trāpīt desmitniekā ar īstās profesijas izvēli.

 

 

Ko vēlas darba tirgus?

Kādas tad ir darba tirgus tendences, ko būtu jāizvēlas jauniešiem studēt pēc vidusskolas? – vaicāju LDDK izglītības un nodarbinātības ekspertei Anitai Līcei.

– Nākotnē saglabāsies tendence pieaugt pieprasījumam pēc augsti kvalificēta darbaspēka – dažādu apstrādes rūpniecības nozaru tehnoloģiju pārzinātāji, IKT (informācijas, komunikācijas, tehnoloģiju) speciālisti. Pašlaik trūkst arī labu vadītāju un pārdošanas speciālistu, tomēr jāņem vērā, ka diploms vien nenosaka šo speciālistu konkurētspēju darba tirgu, svarīga ir pieredze un sasniegumi. Savukārt pārpalikums varētu veidoties humanitāro jomu un izglītības iestāžu speciālistu vidū. Pirms izvēlēties profesiju un izglītības iestādi, kurā to apgūt, aicinām jauniešus iepazīties ar Latvijas darba devēju atsauksmēm portāla www.prakse.lv sadaļā “profesijas”. Attiecībā uz valodām Latvijas darba tirgū pieprasītas visas trīs – latviešu, angļu un krievu valoda.

 

Uzziņa

2011./2012. gadā vispārizglītojošās dienas skolas 12. klasē mācības sāka 13 977 skolēni.

Vakara un neklātienes apmācības programmas 12. klasē – 3634 skolēni.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+