Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: 5 gadi kopš valodas referenduma. Pilsoņi nejūtas sadzirdēti 16

Foto – Edijs Pālens/LETA

Vairākums no mums 2012. gada 18. februārī virpināja pirkstos vēlēšanu zīmi ar dīvainu jautājumu: “Vai jūs esat par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?” Pozitīva atbilde nozīmēja Latvijas pastāvēšanas jēgas noraidījumu, tāpēc trīs ceturtdaļas pilsoņu, kuri piedalījās referendumā, izteicās pret.

Zīmīgākie notikumi gan norisinājās pirms balsojuma, tāpēc ir maza atgādinājuma vērti. Piemēram, tas, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš grasījās ignorēt šo, viņa vārdiem, absurdo pasākumu, kāds tas patiesi bija, bet beigās pārdomāja un aicināja arī pilsoņus valstiskās vērtības aizstāvēt. Jo, “noliedzot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, tiek noliegta arī Latvija”, sacīja Bērziņš, kuram diez vai būtu piedēvējama rusofobija. Balsojuma priekšvakarā parādījās “Labas gribas manifests”. Tajā sabiedrībā pazīstami cilvēki apņēmās veicināt savstarpēju izpratni un izlīgumu, taču netika skaidri pateikts, kam, ar ko un kāpēc, un vai izlīgums attiecināms arī uz valsts noliedzējiem. Tomēr interesantākos politiskās akrobātikas numurus demonstrēja “Saskaņas centrs”, kas sākotnēji referenduma iniciētājus oficiāli pēla, lai gan Jānis Urbanovičs 2011. gada pavasarī bija iecēlis Osipovu un Lindermanu “mūsu pašcieņas bruņinieku” kārtā un mudinājis sniegt viņiem palīdzīgu roku parakstu vākšanas procesā, kas esot “goda lieta”. Kampaņas izšķirošajā posmā “SC” vadība jau pilnīgi atklāti aģitēja balsot “par”, stāstot (pārsvarā latviešu auditorijai), ka balsojumam vispār nav nekāda sakara ar valodu. Tīmeklī uzradās diezgan daudz tādā pašā garā ieturētu tekstu.

Šodien to varētu vērtēt arī kā viltus vēstījumu. Vai “alternatīvu faktu”, ar kuru tiek aizēnots īstais jeb konkrētajā gadījumā nepārprotami formulētais izvēles jautājums. Bet tamlīdzīgi jēdzieni 2011. un 2012. gadā vēl nebija iesakņojušies politiskajā leksikā, tāpēc “Saskaņas centrs”, iespējams, uzskatāms par vienu no pionieriem mūsdienu “pēcpatiesības” laikmeta metožu ieviešanā, ja atceramies, teiksim, Rīgas mēra Nila Ušakova cītīgi klāstīto, ka referendums ir tikai un vienīgi “instruments”, lai ieriebtu labējiem.

Tādu vajadzību skaidroja pārsvarā ar diviem iemesliem. Pirmām kārtām Nacionālās apvienības iepriekš izvirzīto ierosinājumu pāriet uz latviešu mācību valodu valsts skolās, kas tomēr nenonāca līdz tautas nobalsošanas stadijai tieši tāpēc, ka kopumā labējās aprindas to neatbalstīja. Otrais jeb īstais iegansts bija “SC” atstāšana ārpus valdības. Itin loģisks lēmums, ņemot vērā “SC” ekonomisko un politisko nostādņu īpatnības, taču par to jāpateicas ne tik daudz toreizējās 11. Saeimas vairākumam, cik vēlētāju vairākuma gribai un iebildumiem (ko īpaši dabūja uzklausīt Zatlera Reformu partija). Tālākais apliecināja, ka tie bija visnotaļ pamatoti un ka mūsmāju “sociāldemokrātiskie” politiķi spēj diezgan naski apvienot pūliņus ar Osipova un Gapoņenko tipa personām kādas kopīgas “goda lietas” labad.

Kopš tā brīža maz kas mainījies Latvijas iekšpolitikā. Pilsoņi, kuri devās uz balsošanas iecirkņiem novērst apdraudējumu valstij, nejūtas lāgā sadzirdēti. Tikmēr ārpolitiskā situācija ir piedzīvojusi krietnas pārmaiņas. Eiropa pieredzēja, kā Krievijas t. s. maigā vara pārvēršas par rupjo un kā “pašcieņas bruņinieki” iegūst zaļo cilvēciņu veidolu, lai caur “referendumu” izkārtotu Krimas aneksiju un vēlāk zem stobriem rīkotos “referendumus” Donbasā. Protams, tie notika pavisam citādos, ar Latviju nesamērojamos, apstākļos. Mēs varējām netraucēti aizstāvēties ar demokrātijā ierastu politiskās cīņas ieroci – balsošanas biļetenu. Un galu galā valsts valodas lietošana publiskajā telpā arvien ir atkarīga no valsts gribas, tātad lielā mērā no mums pašiem. Bet tas jau ir cits jautājums.

 

Redakcija arī turpmākajos “LA” numuros turpinās rakstu sēriju saistībā ar referendumu par valsts valodu, kas notika pirms pieciem gadiem.

LA.lv