Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
2. decembris, 2014
Drukāt

Saruna ar Šveices aktrisi, Melānijas Vanagas lomas atveidotāju Sabīni Timoteo (1)

Foto: Jānis PešiksFoto: Jānis Pešiks

Kadrs no filmas "Melānijas hronika".

Šveices aktrise Sabīne Timoteo tēlos galveno lomu režisora Viestura Kairiša filmā “Melānijas hronika” – pirmajā Latvijas mākslas filmā par staļinisma deportāciju tēmu, kas balstās Melānijas Vanagas autobiogrāfiskajā romānā “Veļupes krastā”. Filma gan ekrāna dzīvi sāks tikai pēc kāda laika. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) Sabīni Timoteo 7. decembrī plkst. 21.00 kinoteātrī “Citadele” varēs redzēt jaunās itāliešu režisores Alises Rorvaheres filmā “Brīnumi” (“Le Meraviglie”) – stāstā par kādu biškopju ģimeni, kas saņēmusi otro svarīgāko balvu – “Grand Prix” – šā gada Kannu kinofestivālā.

– Vai iespējams salīdzināt jūsu darbu filmā “Brīnumi” un “Melānijas hronikas”?

S. Timoteo: – Kopīgs šīm filmām pilnīgi noteikti ir tas, ka man tajās vairāk jābūt pašai, nevis jātēlo. Jāsaka gan, ka pie lomas filmā “Le Meraviglie” tiku ļoti tradicionālā veidā – režisors man atsūtīja scenāriju, es piedalījos provēs, man gribējās būt šā projekta sastāvdaļai. Tas, ko patiešām izbaudīju – filma īpaši necenšas notikumus izskaidrot. Man patīk šāds stāstīšanas veids, kad filmā dominē esošais brīdis.

Ja runājam par sadarbību ar Viesturu Kairišu, tad viņš gribēja sastapt mani. Nejauši sagadījās, ka viņš dažādos festivālos bija redzējis filmas ar manu piedalīšanos – manas filmas tajos diezgan bieži tiek rādītas, un tad viņš mani uzaicināja sastapties. To īsti pat nevar nosaukt par provi, vairāk laikam operators gribēja redzēt manu personību, to, cik lielā mērā atbilstu Melānijai (smejas). Tā bija vairāk savstarpēja sastapšanās. Salīdzinot abas filmas, galvenais ir, ka man tiešām gribējās piedalīties šajos stāstos. Gan cilvēku dēļ, kas tos stāsta, gan arī vēstījuma dēļ.

– Protams, starp abiem projektiem – kaut abi notiek zināmā mērā ekstrēmos apstākļos – ir arī būtiskas atšķirības.

– Jā, jau sākot ar to, ka filmā “Le Meraviglie” mana varone Koko nepavisam nav galvenā varone, viņa ir tikai fonā. Varētu teikt, ka viņa man neprasīja nekādu lielo darbu – es šajā lomā vienkārši biju pati. Turpretī ar Melāniju es ļoti cieši dzīvoju un strādāju jau divus gadus. Un, protams, Melānijas stāsts ir diezgan ekstrēms. Taču manām abām varonēm ir arī kas ļoti līdzīgs, proti, veids, kādā viņas attiecas pret citiem cilvēkiem. Ir sanācis tā, ka viņas abas mazāk dara pašas, vairāk ieklausās, skatās, klausās, reaģē uz to, ko dara vai runā citi cilvēki. Un, man liekas, gan Koko, gan Melānija abas ir cilvēki, kuri rak­stītu dienasgrāmatu.

– “Melānijas hronikas” ir stāsts par bruņotu konfliktu un tā sekām, savukārt Šveice ir valsts, kura ļoti ilgi dzīvojusi miera apstākļos…

– Es neesmu tīra šveiciete. Turklāt mana vecmamma dzīvoja Otrā pasaules kara laikā, viņa to bija piedzīvojusi un stāstīja arī man par izpletņlēcējiem un apšaudēm. Protams, pati karu neesmu piedzīvojusi, bet kaut kādā veidā tas tomēr ir iekodēts mūsu gēnos. Mēs neesam tikai mēs paši, tie cilvēki, kas šobrīd dzīvojam uz šīs zemes. Mēs esam arī tie cilvēki, kas dzīvojuši pirms mums, iepriekšējās paaudzes. Melānijas stāsts – tas nav ikdienišķs, nav banāls stāsts, un, protams, tajā piedaloties, es sev uzdodu jautājumu, vai es spētu izdarīt to, ko dara Melānija? Es to nevaru apgalvot, un no šā viedokļa man ir liels atvieglojums par to, ka Melānijas lomu netēloju, bet izdzīvoju, mans darbs ir kaut kas līdzīgs mimikrijai. Viesturs Kairišs ļoti gribēja pastāstīt šo stāstu, un es tajā jūtos mazliet kā raidītājs – netēloju, bet cenšos pārsūtīt izjūtas.

– Vai ir viegli strādāt ar Viesturu Kairišu kā režisoru?

– Man bija svarīgi, ka viņš nešaubījās, ka es spēju atveidot Melāniju. Ja kāds ir tik ļoti pārliecināts par tevi kā aktrisi, tad tā ir liela uzticība, kas dod spēku strādāt. Nav īsti pareizi teikt – viegli vai grūti, svarīgi ir, ka tas ir izaicinājums, milzīgs izaicinājums. Man šī ir pirmā reize, kad esmu uzņēmusies atveidot reāli dzīvojušu cilvēku. Man vienmēr pret to bijis pārāk liels respekts. Un tagad – nav tā, ka es būtu zaudējusi šo respektu, bet vienkārši jūtu, cik nepieciešams izstāstīt šo stāstu, kas ir tik ļoti reāls, ļoti aktuāls saistībā ar visu, kas notiek pasaulē. Jo karš turpina pastāvēt, un, vēl ļaunāk, tas pienācis mums ļoti tuvu klāt. Daudzās valstīs pastāv fašisms, un tas ir biedējoši. Cilvēki nevēlas mācīties no savas vēstures, jo tas, kas patlaban notiek pasaulē, nav nekas jauns. Ir ļoti svarīgi parādīt vēsturi, kāda tā bija – tas man arī ir nozīmīgākais šajā projektā.

– Vai bija kas tāds, kas jums tīri tehniski šķita sarežģīti Melānijas lomā?

– Protams, sarežģīti ir tas, ka filmā runāju latviešu valodā. Izskatītos muļķīgi, ja es runātu angliski. Protams, tā nebūs mana balss, kas skanēs filmā, bet manām lūpu kustībām jāatbilst vārdiem, ko saka Melānija, citādi cilvēki, kas skatītos, teiktu – ko viņa tur runā? Tas taču ir galīgi garām! Runāt latviski – tas man šķiet diezgan sarežģīti, bet es šo lomu nemaz nespētu izpildīt angliski. Es vienmēr mainos, runājot citā valodā. Kad runāju vāciski vai franciski, spāniski vai krieviski, es pati jūtos atšķirīga. Tas man ir ļoti interesants eksperiments.

– Te vietā jautājums par valodu. Mums Latvijā tā ir ļoti svarīga identitātes sastāvdaļa. Kā tas ir Šveicē, kur ļaudis runā trīs dažādās valodās? Jūs gan arī esat uzaugusi ārpus Šveices, Ņūmeksikā, ja nekļūdos.

– Labs jautājums. Jā, esmu uzaugusi ārpus Šveices, mēs daudz ceļojām, tādēļ varētu teikt – vairākās vietās ASV. Un es arī īsti nejūtos kā šveiciete, drīzāk vienkārši cilvēks, kas dzīvo uz Mātes zemes. Valoda ir komunikācijas veids, paņēmiens, es tās mācos, lai sazinātos, varētu runāt ar cilvēkiem, jo komunikācija ir ļoti svarīga manas identitātes sastāvdaļa. Un Šveicē es patiesībā jūtos noskumusi par to, ka komunikācija starp dažādo valodu daļām ir tik vāja. Es pat nedomāju, ka vaina ir valodās, drīzāk tā ir pilnīgi atšķirīga mentalitāte. Vāciski runājošie skatās uz Vāciju, franciski runājošie – uz Franciju un itāliski runājošie – uz Itāliju. Un tomēr mēs visi esam šveicieši, cenšamies dzīvot kopā, un reizēm tas izdodas labāk nekā citās reizēs. Tādējādi Šveicē ir ļoti svarīgi mācīties svešvalodas, un mēs to darām jau agrā jaunībā.

– Agrā jaunībā jūs dejojāt baletu, pat pievienojāties Diseldorfas opernama baleta trupai, tomēr galu galā izvēlējāties kino…

– Nevar teikt, ka izvēlējos, kaut kādā veidā sanāca, ka izvēlējās mani. Nekad neesmu studējusi aktiermeistarību. Ienācu kino, jo režisori ar mani gribēja strādāt. Protams, šā iemesla dēļ man kaut kādā brīdī nācās atteikties no dejošanas. Tajā brīdī es dejoju japāņu buto deju kompānijā – Karlotas Ikedas vadītajā “Compaigne Ariadone”. Buto ļoti atšķiras no klasiskā Eiropas baleta. Eiropas baletā mēs zinām, kas ir perfekcija, un cenšamies to sasniegt, kamēr japāņu buto svarīga cilvēka ķermeņa un gara saskaņa. Un, dejojot šajā japāņu dejas kompānijā – man bija 19 gadi –, es sastapu režisoru Filipu Grēningu. Viņš uzaicināja mani piedalīties filmā, teicu: “Neesmu aktrise; bet, ja neatradīsiet nevienu citu, es to darīšu.” Viņš pēc kāda laika atgriezās, un, kaut gan sākumā biju pateikusi “nē”, beigās tomēr teicu “jā”. Tā ar mani reizēm ir gadījies arī vēlāk – sākumā saku “nē”, un tad “nē” kaut kādā veidā kļūt par “jā” (smejas).

– Jūs filmējaties, bet vai pati arī apmeklējat kino? Vai Šveicē izjūtat Eiropas kino plūsmu? Tā jautāju, jo mums tomēr lielā mērā valda Holivuda; domāju, daudz vairāk zina Amerikas, ne Eiropas aktierus un režisorus.

– Man ļoti patīk iet uz kino, bet neesmu sinefile, kas aktīvi seko līdzi visiem jaunumiem un notikumiem. Turklāt man ir diezgan piepildīta dzīve arī citādi, esmu precēta sieviete ar diviem bērniem – un mēs zinām, ka tas prasa laiku. Tādējādi nevaru pat noskatīties visas filmas, ko, iespējams, vēlētos. Kas attiecas uz Eiropas kino… Mana māte dzīvo franciski runājošajā Šveices daļā, es dzīvoju vāciski runājošajā, un mēs skatāmies pilnīgi atšķirīgas filmas. Un arī Šveicē mums ir tendence būt orientētiem uz ASV – tas ir meinstrīms, patēriņš klasiskā formā, jo cilvēki zina, ko gaidīt no Holivudas filmas. Tieši tādēļ ir tik svarīgi likt tam pretī kaut ko atšķirīgu. Tas ir līdzīgi kā ar bērniem – protams, ja viņiem rādīs tikai Mikimausu, tad viņiem patiks Mikimauss un viņi prasīs Mikimausu. Bet, ja parādīs citas grāmatas, viņi sapratīs, ka iespējams stāstu pastāstīt citādi. Un, protams, problēma ir tajā, ka Holivudas filmas pelna vairāk naudas. Ikviens Eiropas kino saka – mums trūkst naudas. Pat, veidojot filmu par Melāniju, mēs jūtam, ka naudas pietrūkst – bet, manuprāt, šī traģēdija ir ļoti svarīga tēma, ir nozīmīgi pastāstīt, lai cilvēki par to uzzinātu.

– Gan jūs pati, gan filmas, kurās tēlojat, arī “Brīnumi”, saņēmušas balvas. Kā vērtējat šo aktiera darba pusi?

– Es īsti nedomāju par balvām. Tikai tik daudz, ka tad, ja cilvēks saņem balvu, viņam maksā vairāk naudas. Nepavisam neesmu sajūsmā par sistēmu, kad cilvēki kino tiek vērtēti pēc apbalvojumu skaita un svara, bet, protams, būdama aktrise, esmu daļa no šīs sistēmas un negrasos raudāt, ja man balvu piešķir. Protams, esmu kādreiz brīnījusies, kādēļ balva piešķirta par kādu noteiktu lomu, nevis par kādu citu, kura man šķitusi būtiskāka un sarežģītāka, Taču arī pati esmu piedalījusies balvu žūrijās un zinu, kā tas notiek – katram ir savas domas, un beigu beigās ir par kaut ko jāvienojas. Ļoti priecājos, ka “Le Meraviglie” režisore saņēma balvu – viņa ir jauna režisore, un es zinu, tas viņai palīdzēs nākamajos projektos.

Radošā vizītkarte

SABĪNE TIMOTEO (1975)

Šveices aktrise, dzimusi Bernē.

Studējusi dejas mākslu Šveices Baletskolā, šveiciešu horeogrāfa Hainca Šperli vadībā strādājusi “Deutsche Oper” Diseldorfā, tad devusies turnejās ar Karlotas Ikedas vadīto deju grupu “Compaigne Ariadone”.

Kino debitējusi Filipa Grēninga kinolentē “Mīlestība, nauda, mīlestība”, par lomu saņēmusi “Bronzas leoparda”, kā arī Šveices Kino balvu.

Saņēmusi arī Grimma balvu un Vācijas Kino apbalvojumu.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā Sabīni Timoteo varēs redzēt Koko lomā jaunās režisores Alises Rorvaheres filmā “Brīnumi” (“Le Meraviglie”) 7. decembrī plkst. 21.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ingrīda- M.Vanagas muzeja vad. Atbildēt

    Man ļoti patika Sabīne jau no paša sākuma, un es ar lielu pārliecību argumentēju viņas klātbūtnes nepieciešamību filmā. Viss- viņas ķermenis, izturēšanās, sejas izteiksme, iekšējais starojums liecināja, ka Sabīne būs Melānija. man patika, kā viņa vienkārši teica, ka divus gadus jau dzīvojusi ar Melāniju. es nezinu, vai viņa pati līdz galam apjauta, ka tā patiesi varēja būt. Jo Melānija notekti bija tuvumā. Esmu pateicīga Sabīnei un ļoti ceru viņu satikt.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+