Kokteilis
Veselam

Savienoju šūniņas, rodas bērniņš. Saruna ar klīnikas EGV ginekologu Māri Arāju4

Foto – Marta Purmale

Klīnikas EGV ginekologs Māris Arājs ir specializējies neauglības ārstēšanā un vēlas arvien apgūt ko jaunu. To apliecina viņa veiktās olvadu caurlaidības atjaunošanas operācijas, pēc kurām vairākām sievietēm piedzimuši bērniņi. Viņam ļoti patīk operēt un ir sapnis atvērt savu ginekoloģijas klīniku.

Kāpēc specializējāties ginekoloģijā?

Ārsts gribēju būt, jo bērnībā daudz slimoju un saskāros ar medicīnu kā pacients, bet ginekoloģiju izvēlējos mūsu ģimenes drauga ginekologa, medicīniskās apaugļošanas Latvijā aizsācēja Voldemāra Lejiņa ietekmē. Vēl mācoties ģimnāzijā, izstrādāju pētniecisku darbu par jauniešu kontracepcijas jautājumiem. Viņš sacīja: “Mācies medicīnu, un darbs tev būs!”

Daudzas sievietes nevēlas iet pie vīrieša ginekologa. Vai arī savā praksē esat saskāries ar šādu kautrību?

Pacientes var iedalīt divās grupās. Daļa labprātāk apmeklē ārsti sievieti, bet citas domā, ka vīrieši ginekologi ir daudz iejūtīgāki. Vairāk kautrējas vecāka gadagājuma pacientes. Reizēm viņām saku: “Darba laikā esmu tikai ārsts un nekas vairāk.” Nekad nevērtēju pacientes kā vīrietis. Citādi nemaz nebūtu iespējams strādāt.

Galerijas nosaukums

Droši vien arī pašam darba gaitu sākumā bija mulsuma brīži…

Ja kāds ārsts apgalvotu, ka tādi nav piedzīvoti, viņš melotu. Kad pieņēmu pirmo pacienti, biju mazliet nobijies un neveikls, tāpēc ginekoloģiskais spogulis nokrita zemē. Vienmēr atcerēšos arī advokāti no Norvēģijas, kurai bija veiktas jau vairākas nesekmīgas mākslīgās apaugļošanas procedūras, bet man, darot to pirmo reizi mūžā, izdevās, un viņai piedzima dēls. Zēnam deva vārdu Kristofers. Protams, pēc tam, kā visiem kolēģiem, sekoja arī neveiksmīgi gadījumi.

Esat darbojies arī onkoloģijas jomā. Kāpēc tomēr izvēlējāties specializēties neauglības problēmu risināšanā?

Tas nebija tāpēc, ka onkoloģija interesētu mazāk. Man ļoti patīk operēt, un onkoloģijas centrā divu gadu garumā bija ļoti plašas iespējas. Spriedze, kamēr pieradu pie šīs gaisotnes, bija liela, tomēr man šis darbs patika. Centos palīdzēt slimniecēm pēc labākās sirdsapziņas.

Kad nonācu krustcelēs un vajadzēja izvēlēties, vai strādāt valsts sistēmā, kur ārstu neuzskata par vērtību, vai daudz sakārtotākajā privātajā medicīnā, izvēlējos pēdējo variantu. Arī ginekoloģijā iespējams ar pilnu sparu nodarboties ar manu sirdslietu – laparoskopiskajām un histeroskopiskajām operācijām, kas bieži palīdz atrisināt neauglības problēmas.

Ja nav pēcnācēja, vīrietim vispirms rodas aizdomas par sievietes neauglību. Droši vien tās ne vienmēr ir pamatotas…

Zelta likums ir vispirms pārbaudīt partneri un tikai tad izmeklēt dāmu. Reizēm pat ārsti aizmirst: lai iestātos grūtniecība, vajadzīgs arī vīrietis. Kad sieviete pārbaudīta no matu galiņiem līdz papēžiem, nekādu vainu neatklājot, izrādās, ka kungam nav veikta spermas analīze, kas bieži vien uzreiz sniedz atbild uz jautājumu, kāpēc nav pieteicies bērniņš.

Daži uzskata, ka ārpusķermeņa apaugļošana ir rīkošanās pret Dieva gribu. Vai kādreiz esat par to aizdomājies?

Neuzskatu, ka piemānu dabas likumus. Starp dabisko un medicīniski radīto grūtniecību ir tikai viena atšķirība – sievišķās un vīrišķās šūniņas tiek savienotas mākslīgi. Ja augstākie spēki bērniņu nav lēmuši, nekas nesanāks pat par spīti visām pūlēm.

Pacienti par mākslīgo apaugļošanu maksā un, ja nerodas mazulis, iespējams, vaino arī ārstu. Kas nosaka šā procesa veiksmīgu norisi?

Divas nedēļas pēc embrija ievadīšanas dzemdē kļūst skaidrs, vai pasākums bijis veiksmīgs, taču arī tad ne vienmēr rezultāts ir bērna piedzimšana. Lai no divām šūniņām rastos jauns indivīds, jānotiek brīnumam, un embrijam katru dienu jākārto eksāmens, lai tiktu nākamajā klasē.

Katram no ārpusķermeņa apaugļošanas procedūru veidiem, kā arī dažādu vecumu pacientēm ir atšķirīgi rezultāti. Mūsu klīnikā vidējie veiksmes rādītāji ir tādi paši kā citur pasaulē. Mazuļi piesakās 30–40% gadījumu. Jaunām sievietēm grūtniecība iestājas biežāk.

Reizēm pusmūža pacientes mēģinu uzmundrināt, stāstīdams, ka manai vecākajai pacientei, kura pie mazuļa tika ar donores olšūnām un atkārtotu procedūru, bija 54 gadi. Viņas paraugs šajā ziņā savukārt bija slavenā dziedātāja Selīna Diona. Protams, rodas jautājums, vai šādā vecumā būtu jālaiž pasaulē pirmais bērniņš, taču es nedrīkstu būt soģis un atteikt palīdzību, ja vien nepastāv medicīniski šķēršļi.

Mēģinu pacientiem izskaidrot, ka dakteris nevar garantēt pozitīvu rezultātu. Mēs tikai palīdzam bērniņu ieņemt un varam atbildēt vienīgi par savu darbu. Reizēm veiksmīga ir jau pirmā, citkārt tikai piektā vai pat astotā reize, taču ne vienmēr tam ir izskaidrojums.

Toties man ir bijušas pāris pacientes, kuras ar slēgtiem olvadiem nesaprotamā kārtā dabiski palikušas stāvoklī.

Kā gadījās, ka apprecējāties ar konkurentu firmas embrioloģi Indru Dunduri?

Bijām pazīstami jau daudzus gadus un strādājām pie kopīga projekta par nepieciešamību veidot kopīgu rindu uz valsts finansētajām mākslīgās apaugļošanas procedūrām, kuras diemžēl joprojām nav. Tā kā mums kā pārim nebija labi strādāt konkurējušos uzņēmumos, viņa mainīja darbavietu un atnāca strādāt uz klīniku EGV.

Vai tad ir labi ar sievu visu laiku atrasties kopā?

Sākumā arī paši par to bažījāmies, taču bija dienas, kad darba laikā nemaz nesatikāmies, bet, kopš pagājušajā vasarā piedzima mūsu meitiņa Tīna, Indra ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Turklāt es visu laiku nepavadu klīnikā. Pirms pāris gadiem Kuldīgas slimnīca uzaicināja mani palīgā operēt. Vasarā līdzīgu piedāvājumu izteica arī Vidzemes slimnīca, kur rezidentūras laikā piecus gadus biju dežurējošais ginekologs. Tagad, kā smejos, man katru mēnesi ir viesizrādes. Ceļos piecos no rīta un braucu ar savu tehniku un instrumentiem operēt, pacientēm nav jādodas uz Rīgu, kur izmaksas ir augstākas. Iegūstu arī pats, jo manā dzīvē nav rutīnas. Tur ir cits kolektīvs, citi pacienti un citas tehnoloģijas.

Esmu dzirdējusi, ka jūs vienīgais Latvijā veicat olvadu caurlaidības atjaunošanas operācijas. Pastāstiet par to sīkāk!

Šāda ideja radās 2009. gadā Londonā. Mēs, vairāki Latvijas ārsti, bijām turp aizbraukuši mācīties. Kāds no lektoriem rādīja dažādas trubiņas, ar kurām daļai pacienšu var atvērt olvadus, lai nebūtu jāveic medicīniskā apaugļošana. Daktere Astrīda Tirāne, kura man sēdēja blakus un kuru uzskatu par guru ginekoloģiskajā endokrinoloģijā, sacīja: “Arāj, šito Latvijā neviens nedara, tāpēc tev jāsaņemas!”

Olvadus nevar salīdzināt ar santehnikas caurulēm, jo tajos ir mazi matiņi, kas sinhroni kustas, nodrošinot dzimumšūnu un embriju transportam un attīstībai atbilstīgu vidi. Šis orgāns ir diezgan cimperlīgs, piemēram, neatgriezeniski to var sabojāt dažādas infekcijas.

Kad uzlabojās manas ķirurģiskās iemaņas, noskaidroju, kas tās par trubiņām, ar kurām iespējams ārstēt olvadus. Šī metode nav ļoti sarežģīta, un pieļauju, ka ginekoloģijas korifeji dara daudz komplicētākas lietas, taču, cik zinu, tieši šādas operācijas Latvijā neviens cits neveic. Savā ziņā darbojos pret klīnikas interesēm, kurā strādāju, jo mēģinu palīdzēt pacientēm palikt stāvoklī un iznēsāt bērniņu pašām. Lai arī cik droša un pārbaudīta būtu mākslīgā apaugļošana, tā pacientiem sagādā lielu stresu un trauksmi.

Tiklīdz iemācos ko jaunu, mani atrod sievietes, kurām varu palīdzēt. Pirmais triecienvilnis bija sešas slimnieces, no kurām vienai diemžēl nācās olvadus izņemt, jo tie nebija glābjami, savukārt citai jau pirmo trīs mēnešu laikā pēc operācijas iestājās grūtniecība.

Kad pēdējo reizi sastapu dakteri Tirāni, viņa stāstīja, ka vēl divas viņas pacientes pēc olvadu rekanalizācijas palikušas stāvoklī. Man vienmēr ir ļoti patīkami to dzirdēt.

Kādas vēl jaunas atziņas par mūsdienīgām iespējām medicīnā esat guvis?

Pagājušā gada oktobrī man radās iespēja stažēties Francijā starptautiskās endoskopiskās ķirurģijas centrā CICE , kur ir lieliska laparoskopijas skola. Trīs gadus turēju īkšķi, lai uz turieni tiktu, jo cenšos sevi pilnveidot šajā jomā. Parasti mani sapņi piepildās.

Ārstiem jāmainās līdzi jaunajām tehnoloģijām un tāpēc pastāvīgi jāmācās. Agrāk cistu izgrieza ar visu olnīcu, bet mūsdienās saudzīgi izloba tikai nevēlamo veidojumu, neskarot veselos audus. Pirms daudziem gadiem dzemdes dobuma polipa gadījumā veica dzemdes abrāziju jeb tīrīšanu, bet tagad tikai histerorezektoskopiju, kas notiek redzes kontrolē.

Progresīvs pagrieziens medicīnā ir iespēja pārstādīt dzemdi. Kad Zviedrijā par to klausījos prezentāciju, visi aplaudēja, bet tad kāds no klausītājiem piecēlās un teica: “Super, jūs esat parādījuši, ka to var izdarīt sievietei, taču tagad pienākusi kārta vīriešiem!” Toreiz zālē sākās ovācijas un smiekli, tomēr ļoti iespējams, ka jau pēc gadiem desmit arī kungiem varēs veikt šādu operāciju.

Vai, jūsuprāt, medicīniskajā apaugļošanā ieņemtajiem bērniņiem jāzina, kā viņi radušies?

Cik zinu, skandināvu pacienti, kuri atbrauc pēc latviešu olšūnām un spermas, lielākoties bērniem noklusē, ka viņu bioloģiskais tētis vai mamma dzīvo Latvijā, taču, manuprāt, spēlei jābūt godīgai.

Ne jau atzīstot, ka bērniņš ieņemts mākslīgi, viņš tiek mazāk lolots vai tāpēc vecāki ir mazāk pilnvērtīgi. Ja neauglīgam vīrietim piedzimst dēls, pastāv liela varbūtība, ka arī viņam šī problēma nākusi mantojumā, tāpēc labāk zināt jau laikus.

Vai valsts sniedz pietiekamu atbalstu, lai varētu palīdzēt neauglīgajiem pacientiem?

Latvijā ir uzsākts grandiozs projekts – valsts finansētas medicīniskās apaugļošanas procedūras un tām 100% apmērā kompensēti medikamenti, par ko liels paldies bijušajai veselības ministrei Ingrīdai Circenei. Tomēr tas jāpilnveido un jānovērš trūkumi – jāievieš vienota valsts rinda, jāsakārto donoru dzimumšūnu reģistrs. Likumi un noteikumi, kas regulē šīs procedūras, ir novecojuši, jo situācija ir mainījusies.

Vai, jūsuprāt, ir pareizi, ka valsts medicīnisko apaugļošanu apmaksā sievietēm tikai līdz 37 gadu vecumam?

Nezinu, kurš novilcis šādu nesaprotamu robežu. Manuprāt, ja šim nolūkam atvēlētais naudas daudzums ir ierobežots, prātīgāk būtu to tērēt, piedodiet, pacientēm līdz 30 gadu vecumam, kurām biežāk ir veiksmīgi rezultāti.

Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka mazuļu laišana pasaulē tiek atlikta uz brieduma gadiem, kad izredzes arvien samazinās?

Reiz dzirdēju izteikumu, ka vīrietim līdz 30 gadu vecumam vajadzētu ar likumu aizliegt precēties, jo viņš tam nav morāli nobriedis. Es pats savu samērā agro laulību un mazuļu piedzimšanu nenožēloju, taču saprotu cilvēkus, kuri vēlas vispirms izveidot karjeru un tikai pēc tam radīt pēcnācējus.

Mūsdienās līdz ar medicīnas tehnoloģiju attīstību sievietēm ir iespēja nodot olšūnas klīnikā, kur tās sasaldē. Kad viņa pusmūžā ir izveidojusi karjeru un sastapusi savu sapņu princi, taču grūtniecība neiestājas, saņem savas 20 gadus jaunās olšūnas. Jau tagad diezgan daudzi vīrieši, kuriem nepieciešama ķīmijterapija un kuri nav līdz galam atrisinājuši pēcnācēju jautājumu, nodod spermu sasaldēšanai, lai izmantotu nākotnē, kad būs izveseļojušies.

Šogad esmu apņēmies pievērsties onkoloģisko slimnieču problēmām, jo pašlaik Latvijā sievietei, kurai atklāts audzējs, nav iespējams saglabāt olnīcu audus, lai vēlāk kļūtu par māmiņu ar savām olšūnām. Nedrīkst būt tā, ka, piemēram, meitenei, kam pusaudzes gados atklāj asinsvēzi, pēc ārstēšanās vairs nevar būt pēcnācēju.

Vai sieviete var pati ko darīt, lai nepieļautu neauglību?

Lielas problēmas var sagādāt dzimumdzīve bez prezervatīva ar nepazīstamu partneri. Vajadzētu izsargāties no seksuāli transmisīvajām slimībām, kas ir viens no saaugumu veidošanās, olvadu iekaisumu un neauglības iemesliem.

Daudzas nodara sev pāri, ielaižot slimību un atnākot pie ārsta tikai tad, kad iespējams palīdzēt vienīgi ķirurģiski. Piemēram, sākumā cistu var ārstēt bez skalpeļa, taču, ja vēders izaudzis kā grūtniecei, operācija nebūs saudzējoša. Ja miomas mezgls ir divreiz lielāks par dzemdi, visticamāk, vēlāk mazuli vairs nevarēs iznēsāt.

Cik bieži neauglības cēlonis ir aborts?

Priecājos, ka man vairs nav jātaisa aborti, taču, lai iegūtu ginekologa diplomu, no tā diemžēl nevar izvairīties. Bija laiks, kad no rīta grūtniecības pārtraucu, taču pēcpusdienā radīju jaunas dzīvībiņas. Nomierinājos, kad sapratu, ka esmu tikai instruments augstāko spēku rokās. Ne jau es piespiedu izdarīt abortu un arī nenoteikšu, vai piedzims mazulis.

Ir sievietes, kurām pēc jaunībā izdarīta aborta bērnu vairs nevar būt, bet citām nemitīgi iestājas nevēlamas grūtniecības. Neauglīgajām dzemdi mēdz salīdzināt ar tuksnesi, un runā, ka tām, kuras ik pa laikam paliek stāvoklī, tā ir pilna ar oāzēm.

Vai bijāt klāt savu bērnu radībās un iesakāt to arī citiem vīriešiem?

Kad nāca pasaulē manas pirmās laulības mazuļi – tagad deviņgadīgā Anete un sešgadīgais Pēteris –, vēl biju students. Man šķita svarīgi piedalīties dzemdībās, taču ir vīri, kuriem nevajag to darīt, jo, iespējams, viņi piedzīvos vilšanos. Arī dažas sievietes nemaz nevēlas, lai otrs būtu klāt.

Arī tad, ja sieviete jāārstē no neauglības, daudzi vīrieši ir iedziļinājušies šajā procesā un ļoti atbalsta savas sievas – injicē, tur roku, uzvelk zābakus. Cits tikai ierodas noteiktajā laikā un jau pēc pusstundas, kad partnere mostas no narkozes, jau ir prom.

Mēs ar Indru gribējām, lai mūsu meitiņa nāk pasaulē Vidzemes slimnīcā. Bija plānots ķeizargrieziens, un sanāca tā, ka veicu to pats. Biju drusku uztraucies un īsti atjēdzos vien tad, kad mazulīti jau turēju rokās. Sapratu, ka tā ir pirmā un pēdējā reize, kad operēju tuvu cilvēku.

Vīrietim ir atšķirīga domāšana, mēs šo procesu izprotam citādi. Atceros pirmās dzemdības, kurās piedalījos kā students. Pēc tam nolēmu, ka ginekologs noteikti nebūšu, jo vecmāte palūdza morāli atbalstīt dzemdētāju, kura saspieda manu roku tik dzelžaini, ka vai asaras izsprāga.

Vai, būdams ginekologs, esat labāk iepazinis sievietes?

Sievietes izjūtas un sāpes ir vīrietim neizstāstāmas un nesaprotamas. Reiz kāda paciente, kurai bija iestājusies grūtniecība, sacīja: “Man vēderā velk kā uz menstruācijām, dakter, jūs taču saprotat, kā tas ir!” Varu to tikai nojaust, jo pats neesmu piedzīvojis.

Reiz biju ļoti pārsteigts, jo uz vizīti ieradās uzreiz četras dāmas – divi homoseksuālu sieviešu pāri. Tādos gadījumos svarīgi neapjukt, bet mēģināt palīdzēt.

Pēdējā pusgada laikā man bijušas pāris pacientes, uzvilktas kā atsperes, ar kurām nesapratos. Jutu, ka varu vai izklāties viņu priekšā kā paklājs, bet viss būs velti. Tādos gadījumos atklāti pasaku, ka nespēju palīdzēt.

Kāpēc vairs neesat klīnikas EGV vadītājs?

Man šis darbs ļoti patika. Biju enerģijas un ambiciozu plānu pārpilns, taču, sākoties domstarpībām ar uzņēmuma īpašniekiem, nolēmu savu laiku un enerģiju veltīt kam citam. Taču šeit joprojām strādāju kā ārsts, un turpinās manis vadītais klīniskais pētījums par medicīniskās apaugļošanas procedūrām pacientēm ar samazinātām olnīcu rezervēm.

Galva joprojām pilna ar idejām. Man rūp, kas notiek klīnikā, jo tajā esmu izaudzis – sāku šeit strādāt kā tehniskais darbinieks, piegādāju šķidro slāpekli. Kopš bērnības esmu sabiedriski aktīvs, vadīju skolas radio, augstskolā darbojos pašvaldībā, taču pašlaik man harmonija dzīvē ir svarīgāka par amatu.

Sapņojat izveidot savu klīniku?

Tā ir! Tomēr, būdams vadītāja amatā, saskāros ar finanšu un juridiskajiem jautājumiem, tāpēc saprotu, ka tik drīz savu ieceri nevarēšu īstenot. Turklāt, kamēr no jauna daktera kļūšu par pazīstamu ārstu, jāpaiet laikam. Kamēr neesmu pierādījis, ko protu, domāt par privātu biznesu ir utopiski, tāpēc arī notiek manas viesizrādes Vidzemē un Kurzemē.

Kā darbu izdodas sabalansēt ar privāto dzīvi?

Strādājot privātajā medicīnā, nevar izslēgt telefonu piecos pēcpusdienā un deviņos no rīta ieslēgt, tomēr pēc astoņiem vakarā cenšos veltīt laiku tikai ģimenei. Ja vajag, ceļos piecos un, ko agrāk darīju četras stundas vakarā, tagad paveicu pāris stundās, bet eju gulēt jau deviņos, vienā laikā ar mazo meitiņu.

Neatliekamas procedūras gadās arī brīvdienās un svētkos. Ginekologi tad parasti atpūšas, bet embriologam, ja šūniņas iegūtas nedēļas nogalē, tās jāpabaro arī brīvdienās. Šajā ziņā mūsu ģimenē valda abpusēja sapratne.

Ķirurgam jābūt labā fiziskā formā. Kā to uzturat?

Agrāk man bija ļoti aktīvs dzīvesveids – nodarbojos ar riteņbraukšanu, slēpošanu, devos pārgājienos. Studiju laikā ar čaļiem rīkojām laivu braucienus pa Amatu, taču tagad esmu kļuvis mierīgāks un piesardzīgāks. Šķiet, man nekad nebūs motocikla, jo apzinos – ja, ar to braukdams, kritīšu un salauzīšu roku, nevarēšu strādāt vismaz mēnesi.

Saistītie raksti

Tagad brīvdienu plāni jāsaskaņo ar bērnu interesēm. Pēc Tīnas piedzimšanas man vislabāk patīk būt mājās, taču, tā kā intensīvi strādāju, domāju, ka apvelšanās man nedraud.

Vai vienmēr jūtat gandarījumu par izdevušos operāciju un veiksmīgu mākslīgo apaugļošanu?

Izjūtas ir tādas, ka aiz prieka gribas kliegt! Dažkārt atļaujos skaļi paust sajūsmu par labiem analīžu rezultātiem vai izdevušos procedūru. Brīžiem šķiet, ka priecājos pat vairāk par pacientiem, vismaz ārēji. Reizēm viņi nespēj noticēt, ka viss ir izdevies. Tad nostiprinās sajūta, ka esmu savā īstajā vietā.

LA.lv