Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
20. aprīlis, 2012
Drukāt

Šogad Latvijā atklās trīs jaunas glābējsilītes

glabejsilite1

Vēlmi izveidot glābējsilīti bērniem, kurus vecāki nevēlas audzināt, izteikusi arī Rēzeknes slimnīca, kas ir gatava nodrošināt nepieciešamo finansējumu un īstenot projektu jau šā gada augustā, šodien preses konferencē pastāstīja projekta vadītāja Latvijā Laura Zvirbule.

Jau vēstīts, ka 3.maijā jaunu glābējsilīti plānots atklāt Rēzeknē un patlaban jau vairāk nekā puse nepieciešamo līdzekļu ir savākta arī glābējsilītes atvēršanai Valmierā šā gada augustā.

Latvijā kopš 2009.gada jau darbojas četras glābējsilītes – pirmā atvērta Rīgā, un tā palīdzējusi glābt 11 mazuļu dzīvības, kopš 2010.gada vēl divi zīdaiņi atstāti glābējsilītē Liepājā, viens bērns pērn ievietots Daugavpils glābējsilītē, bet šogad atklātā Ventspils glābējsilīte vēl ir tukša.

12 no glābējsilītēs ievietotajiem bērniem jau ir adoptēti, bet vēl divi atrodas pirmsadopcijas aprūpē. Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle pastāstīja, ka divas māmiņas izteikušas vēlmi savus mazuļus atgūt, taču pārdomājušas. “Bioloģiskajiem vecākiem ir jābūt kādam pierādījumam, ka tas ir viņu bērns. Šajā gadījumā viens no pierādījumiem ir DNS analīzes. Viena sieviete vērsās bāriņtiesā, lai atgūtu bērnu, viņai tika sniegts atbalsts no sociālo dienestu un bāriņtiesas puses, tomēr viņa procesu pārtrauca un no bāriņtiesas redzesloka nozuda,” stāstīja Ērgle.

Zvirbule uzsvēra, ka projekts nemudina atstāt bērnus, bet gan palīdz glābt mazuļu dzīvības un rosina vecākus pārdomāt šo lēmumu un meklēt risinājumu. Tāpēc pie glābējsilītēm ir izvietota informācija par to, kur visu diennakti iespējams zvanīt, lai saņemtu praktisku palīdzību situācijas risināšanai. Šādi informatīvi plakāti tiks izvietoti arī patversmēs un policijas iecirkņos.

Glābējsilīte ir vieta bērna dzīvībai – tās ir īpaši izveidotas, triecienizturīgas durvis slimnīcas ēkā, kuras atverot, mazuli var ielikt zīdaiņu gultiņā ar augstām organiskā stikla malām. Pēc bērna ievietošanas glābējsilītē, aizverot durvis, tās no ārpuses vairs nevar atvērt, bet slimnīcas māsu diennakts postenī iedarbojas skaņas un gaismas signāls. Pāris minūšu laikā pie bērna gultiņas ierodas slimnīcas personāls, kas sniedz mazulim nepieciešamo palīdzību un ziņo par to bāriņtiesai un policijai. Ja persona, kas zīdaini ievietojusi glābējsilītē, pārdomā un vēlas mazuli atgūt, tai sešu mēnešu laikā jāvēršas bāriņtiesā neatkarīgi no tā, vai kopš bērna atstāšanas pagājušas pāris minūtes vai vairākas nedēļas.

Projekta gaitā tiek domāts arī par to, kā atbalstīt mazuļus turpmākajā dzīvē. Glābējsilītē atstātie mazuļi no slimnīcas saņems nelielu kasti ar drēbītēm un mantām, ko viņiem iedevuši bioloģiskie vecāki, “babybox” krekliņu un grupas “re:public” disku ar projekta himnu “Darīt šitā? Darīt tā!”. Tajā būs ievietota vēstule bērnam ar informāciju, kad un kur viņš ievietots glābējsilītē, kādi bijuši viņa auguma parametri, kas viņu tajā atradis un kad pēc viņa ieradusies jaunā ģimene.

Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas un katedras speciālisti izstrādājuši padomus vecākiem, kā runāt ar bērnu par viņa pieņemšanu ģimenē. Katedras vadītāja Gunta Ancāne uzsvēra, ka faktu par bērna atstāšanu glābējsilītē noteikti nevajadzētu noklusēt, jo bērns iekšēji, pat neapzināti to jutīs un tas traucēs veidot laimīgas attiecības. Vēlāk tās var izpausties kā uzvedības traucējumi, psiholoģiskas un fiziskas saslimšanas.

Kaut iekšēji jaunie vecāki varbūt vēlētos par glābējsilīti un bērna pieņemšanas faktu nekad nerunāt un ļaut bērnam domāt, ka viņš arī bioloģiski ir savu vecāku bērns, šo faktu tomēr nevajadzētu paturēt noslēpumā un labāk, lai šī lieta tiek izrunāta savā ģimenē, nevis tas vēlāk jāuzzina no kāda “labvēļa” skolā vai citur.

Ancāne norādīja, ka piemērotākais brīdis, kad bērnam šo faktu atklāt, ir piecu līdz septiņu gadu vecums. Kļūstot vecākam, bērnam varētu rasties detalizētāki jautājumi par saviem bioloģiskajiem vecākiem vai vēlme viņus satikt, tomēr tas ir normāls izziņas process, kuru nevajadzētu kavēt. Svarīgi ir bērnam pastāstīt pašu svarīgāko – ka bērns nācis pasaulē tieši tāpat kā visi pārējie, tikai sieviete, kas viņu dzemdējusi, nevarēja par mazuli pienācīgi rūpēties. Tāpēc viņa ievietojusi mazuli glābējsilītē, jo vēlējusies, lai tas dzīvotu ģimenē, kas par viņu rūpētos un mīlētu, un vecāki, kas viņu pieņēmuši, ir bērna visīstākā ģimene, kura viņu nevienam citam neatdos.

Ja vien vecākiem kādā brīdī būs nepieciešama papildu informācija vai padoms, viņi varēs vērsties pie RSU Psihosomatikas klīnikas ārstiem-psihoterapeitiem pēc palīdzības.

Grupa “re:public” savukārt sarakstījusi un iedziedājusi projekta himnu “Darīt šitā? Darīt tā!”, kuras vārdi aicina nevis jaundzimušo izmisuma brīdī kaut kur izmest, bet kaut anonīmi atstāt gādīgās rokās, lai dotu iespēju viņam augt labākos apstākļos. “re:public” solists Jānis Rībens atzina, ka ideja par šādu dziesmu viņam radusies jau pirms pāris gadiem, kad skaļi izskanējis gadījums par zīdaini, kas atrasts izgāztuvē, bet jau nākamajā dienā šis stāsts pazudis ziņu gūzmā par koalīcijas veidošanām un citām politikas un ekonomikas aktualitātēm. “Neviens nevar izprast tādu izmisuma soli, bet mani kā dziesmu autoru pārsteidza vienaldzība,” atzina Rībens.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+