Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. jūnijs, 2015
Drukāt

Spontanitāte – spēja ļauties dzīvei, kas padarīs brīvu un laimīgu

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Laimīgi cilvēki dzīvo ar interesi un aizrautību, biežāk nekā citi viņi izjūt prieku un apmierinājumu. Laimes izjūta un pozitīva attieksme pret dzīvi lielā mērā saistīta ar iekšējo brīvības izjūtu, kuru sniedz spontanitāte. Par to stāsta psiholoģe psihoterapeite AELITA BEITIKA.

– Spontanitāte ir tā, kas mūs virza, tā rodas no iekšējas nepieciešamības, kas cilvēkam parādās pēkšņi, pati no sevis, bez redzama iemesla un neizriet no apzinātas gribas. Tā ir pašizpausmes veids, kurā rodas jaunas domas, idejas, tēli. Cilvēkiem ir raksturīga vēlme pēc jaunā, pārmaiņām, visi izjūt prieku un pacilātību, īstenojot savus “projektus” – iekopjot dārzu, iekārtojot dzīves vidi, izmēģinot jaunas receptes, plānojot ceļojumu, organizējot Jāņu svinēšanu, būvējot, konstruējot, adot, šujot u. c. Iekšējas nepieciešamības aizsāktā procesā dzimst idejas, kuru īstenošanai parasti atrodas laiks, enerģija un arī nauda. Spontanitāte ir aizsākums vēlmei atklāt, radīt, domāt atšķirīgi, iztēloties, mēģināt jaunus risinājumus, iziet ārpus ierastā un zināmā, nebūt sasaistītam ar uzspiestu kārtību, noteikumiem. Spontanitāte ir ceļa sākums prieka un intereses pilnai dzīvei.

Negatīvai attieksmei pret spontanitāti gan ir savi iemesli, to nepamatoti jauc ar impulsivitāti. Impulsivitātei raksturīga darīšana bez domāšanas, nenosvērtība, strauja rīcība pēc acumirkļa ierosmes, kā sakāmvārdā “skrien kā vējš, kā miets atduras”. Savukārt patvaļīgums jeb spontanitāte “atslēdz” domāšanu, lai prāts nekoncentrētos uz droši zināmo un rastos kaut kas jauns (tēls, ideja).

Tieši patvaļīguma trūkums bieži liedz justies brīviem, atslābt, ļauties piedzīvojumiem. Spontāniem cilvēkiem grūtāk atpazīt savus iekšējos pamudinājumus kaut ko sākt darīt, grūtāk paļauties, ka tas, kas viņos radies, ir labs, vērtīgs, īpašs. Lielu daļu dzīves izvēļu nepieciešams loģiski, racionāli izsvērt, tomēr laimīgāki jūtas tie, kuri, saglabājot loģiku un racionalitāti, spēj operēt ar savu spontanitāti.

Lai spontanitāte attīstītos un nostiprinātos, nepieciešama labvēlīga psiholoģiskā vide. Emocionāli noraidošā, distancētā, kontrolējošā vai kritiskā atmosfērā tai grūti atraisīties. Spontanitātes attīstībai nepieciešama paļāvība, pieņemšana, uzticēšanās, atbalsts, iedrošinājums. Tā ir cieši saistīta ar radošumu, tādēļ daudzu veiksmīgu uzņēmumu vadītāji izmanto darbinieku spontanitāti un radošo domāšanu, lai ģenerētu idejas kādas problēmas risinājumam. Apgūstot radošas profesijas, spontanitāte tiek pastiprināti trenēta, jo bez šīs prasmes nav iespējams kvalitatīvs darba process.

Prasme būt kontaktā ar savu spontanitāti ir saistīta ar audzināšanas pieredzi bērnībā un, protams, arī skolā. Dažādās ģimenēs ir atšķirīga attieksme pret bērna spontanitāti, to var veicināt, slāpēt vai pat pilnīgi noliegt. Vecāki var arī nebūt bargi un skarbi, bet bērna dzīve, iespējams, ir pārāk saplānota un “pareiza”, līdz ar to zūd iespēja būt kontaktā pašam ar sevi. Šādus vecākus biedē bērnu neveiksmes un kļūdas, un stingri noteikta katra soļa pareizība apmierina vecāku, nevis bērna vajadzības. Spontanitāti visbiežāk noliedz cilvēki, kuriem nav attīstījusies spēja paļauties uz saviem iekšējiem resursiem.

CITĀTS

“Sievišķība ir ļoti intuitīvā, spontānā rīcībā. Un, kas interesanti, – galu galā parasti izrādās, ka tā spontanitāte ir bijusi pareiza.”

Elita Kļaviņa, aktrise

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+