Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. februāris, 2014
Drukāt

Termītu “sabiedrība”: noslēpumaini un akli kukaiņi, kas redz visu

termiits_path

Viena no noslēpumainākajām insektu un vispār visas dzīvās pasaules būtnēm ir termīti. Dažas to sugas būvē pat līdz trim metriem augstus mājokļus jocīgu pakalnu, torņu vai sēņu paskatā. Turklāt šīs būves ir tik izturīgas, ka tām kaut ko nodarīt spēj tikai smagie instrumenti vai pat spridzināšana, raksta žurnāls “Planētas Noslēpumi”.

Termīti dzīvo kopienās, tāpēc tos, tāpat kā skudras, lapsenes un bites, pieskaita sabiedriskajiem kukaiņiem. Taču termīti nav skudru radinieki. Tie ir tuvāki tarakāniem. Tiesa, pietiekami attīstītā sociālā dzīve termītus padarījusi ļoti atšķirīgus no tarakāniem – gan uzvedības, gan bioloģiskajā aspektā.

Termīti dzīvo visīstākajā valstī. Tiem ir savs valdnieks un valdniece ar padotajiem: kareivji, strādnieki un pat policisti. Valdnieku ģimeni sargā īpaša gvarde – augumā visraženāk padevušies kareivji, kas, ievērojot vienmērīgas atstarpes, stāv savdabīgā goda sardzē, pie saviem valdniekiem laižot tikai apkalpojošos strādniekus, kā arī policistus, kas uztur kārtību.

Valdnieks un valdniece mīt īpašā, no visdrošākā materiāla izgatavotā kāres nodalījumā. Valdniece – īstena briesmone – aizņem ¾ šā nodalījuma. Salīdzinājumā ar viņu valdnieks šķiet absolūts punduris – viņš lieluma ziņā ir 8–9 reizes mazāks par “kundzi”. Gandrīz visu aptuveni 10 centimetrus garo valdnieces ķermeni veido balts vēderiņš, un tikai viens centimetrs vajadzīgs galvai un krūtīm. Valdniece allaž atrodas liela strādnieku pulka ielenkumā, tie viņai nemitīgi pienes barību, “aplaiza” viņu un saņem no viņas olas. Proti, strādnieks ik pēc katrām divām sekundēm satver izdēto oliņu un cauri šaurai “durvju” atverei aiznes to uz vienu no izvadkamerām, kas no visām pusēm ieskauj attiecīgo nodalījumu.

Valdnieces mūžs ir aptuveni desmit gadi, un šajā laikā tā izdēj aptuveni 100 miljonus oliņu. Visi lielā termītu mājokļa iemītnieki ir viņas pēcnācēji. Paiet gadi, tūkstošiem kareivju iet bojā dažādos karos, bruņnesis ar savu nagu asajiem galiem saposta mitekļa sienas un apēd termītu pulkus, bet pati termītu valstība neiznīkst, jo valdniece allaž spēj ne tikai atjaunot zaudējumus, bet nemitīgi arī palielināt savu pavalstnieku skaitu.

Savukārt valdnieks it kā paliek maliņā. Allaž uz savām smalkajām, augstajām kājām stāv valdniecei līdzās, piespiedies viņas vēderiņam. Strādnieki apkalpo arī viņu, taču ir acīmredzami, ka krietni vien mazākā mērā. Un tad viņš regulāri tos piespiež izturēties pret sevi uzmanīgāk, pastumj tos ar galvu vai kā tamlīdzīgi, un acumirklī viņam palīgos tad atsteidzas policists. Raugi, kārtībai tomēr jābūt.

Strādniekiem ir mīksts, balts ķermenis un nav acu. Taču pienākumu nasta tiem ir vienkārši grandioza! Strādnieki būvē mitekli, gādā barību, ēdina un apkopj valdnieku ģimeni un arī kareivjus, audzina pēcnācējus, uztur kārtību un tīrību miteklī. Termītu strādniekiem pat ir specialitātes. Izmēros lielākie savus darbus veic mitekļa ārpusē, mazākie nodarbināti iekšdarbos. Un ielāgosim – to visu tie dara, kā mēdz teikt, “uz aklo”. Pētniekiem vēl joprojām nav saprotams, kā termīti orientējas telpā.

Termītiem ir arī sava armija. Jo nav iespējams kaut kā citādi nodēvēt tās kareivju apvienības, kas pilda gluži noteiktus militāros pienākumus. Un šeit patiešām ir visīstākie dienesti: aizsardzības karaspēki, masveida uzbrukumu veidošanas spēki, sardzes un brīdināšanas dienesti, tostarp arī tā dēvētais soda jeb celtniecības bataljons.

Atbilstoši savai uzbūvei atšķiras arī karavīri. Parastajiem ierindniekiem ir ļoti liela, bruņu klāta galva ar spēcīgi attīstītiem žokļiem. Tie izskatās gluži kā ietērpti ķiverēs, savukārt viss pārējais ķermenis ir mīksts. Ar savu lielo galvu karavīrs aizsedz teju vai visu eju termītu mītnē: pieliec galvu, izvērš žokļus un ir gatavs atvairīt pretinieka uzbrukumu. Savukārt uzbrūkot pats, tas it kā izvirza galvu uz priekšu un cieši sakniebj asos žokļus, ar tiem pārcērtot visu, kas patrāpās ceļā. Izrādās, tieši tāpēc skudras, ar kurām termīti bieži karo, lieliski zina šo karavīru aizsardzības jaudu, tāpēc allaž cenšas uzbrukt no aizmugures, lai skartu to ķermeņa mīksto daļu, kas nav tik labi aizsargāta.

Parastos termītu kareivjus vēl var iedalīt lielajos, vidējos un mazajos. Lielajiem karavīriem termītu mītne jāaizsargā no ārējiem ienaidniekiem, vidējie pilda aizmugures nodrošinājuma funkciju, savukārt mazie ir policija. Un šie policisti brīvi klaiņā strādnieku vidū, nodrošina kārtību, kā arī ar savas cietās galvas sitieniem soda gausākos strādniekus. Jāpiebilst – tā ir salīdzinoši bieži novērojama parādība.

Cita karavīru daļa ir tā dēvējamie degunaiņi. Tā tie nodēvēti saistībā ar savdabīgu durkli uz galvas jeb īpašu pieres izaugumu. Degunaiņi ir ļoti drošsirdīgi karotāji. Tie dodas masveida uzbrukumos, dažkārt striktā ierindā, izslējuši uz priekšu savus durkļus, bet citkārt izkliedējušies ielenc ienaidnieku un nevis to ievaino, bet gan savdabīgi kutina. Radītā nepatīkamā tirpoņa piespiež ienaidnieku bēgt prom. Degunainos termītu karavīrus faktiski var pieskaitīt ķīmiskajam karaspēkam, jo viņu durkli it kā ieeļļo pieres dziedzera sekrēts, kam piemīt ļoti jaudīgs kairinājuma spēks. Pat visdrosmīgākās skudras, ieraudzījušas, ka degunaiņi dodas uzbrukumā, allaž sāk atkāpties.

Tāpat termītu armijā ir ļoti efektīvi sakārtoti sardzes un signalizēšanas dienesti. Piemēram, regulāri mainās sargkareivji, kas nenogurstoši seko visam tuvākajā apkārtnē notiekošajam. Tiklīdz ierauga kaut ko aizdomīgu, acumirklī, klabinot savus masīvos žokļus, tie padod skaņas signālu, kam no termītu mītnes atsaucas skaļa šņākšana. Ja izceļas karš vai arī notiek uzbrukums termītu mītnei, signalizētāji pa gaiteņiem un istabām mītnē paziņo par radušos bīstamo situāciju un norāda notikuma vietu. Raugi, termītu mītne faktiski ir koka–kartona būve, un signalizētāji, ievērojot īpašu kodu, ar savdabīgu klabināšanu nodod un izplata tālāk trauksmes signālus. Sitienus pa sienām vai grīdu tie veic, izpildot svērteņveida kustības ar galvu.

Miera laikā arī termītu armija nedirn bezdarbībā. Lielgalvainie kareivji savos varenajos žokļos pārnēsā jaunuļus, savukārt degunaiņus piespiež strādāt par mīnētājiem, ar saviem galvas izaugumiem nojaukt vecās koksnes būves. Turklāt degunaiņiem piemīt inženierdotības – tie nosaka termītu būves attiecīgo daļu un galeriju formu.

Termītu būvē vēl mīt arī spārnoti īpatņi. Tie ir jaunuļi, kas vēlāk pārtaps valdniekos un valdniecēs. Sagaidot noteiktu mirkli, tie aizlido no dzimtā mitekļa, nomet spārnus un kaut kur sāk ierīkot paši savas valstības.

Termīti ir augēdāji, taču bez graudiem un zaļajiem augiem tie labprāt ēd arī koksnes būves, mēbeles, grāmatas, apģērbu, tādējādi nodarot lielu kaitējumu cilvēkiem. Ja cilvēks uz ilgāku laiku atstājis savu mītni, bet termīti uziet ceļu uz to, tad… Nē, viss it kā paliek savās vietās: galds, krēsli, gultas, arī gleznas karājas pie sienām, un grāmatas stāv plauktā. Bet, atgriezies no prombūtnes, cilvēks vēlas atpūsties, sēstas krēslā, taču tas zem viņa pēkšņi sašķīst. Cenšoties noturēties, cilvēks ķer ar roku pie galda, bet tas pēkšņi šķiet esam izgatavots no papīra. Proti – viss, kas mājās izgatavots no koka, tagad ir termītu sagrauzts. Tie šos priekšmetus sagrauzuši no iekšas, atstājot tikai pārsteidzoši plānu, patiešām gluži kā papīrs ārējo apvalku, kas pirmajā acumirklī..

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -0.4
Alūksne -3.3
Daugavpils -2.6
Saldus -2.4
Liepāja +0.6
Jelgava -1.7
Ventspils +1.9
Limbaži -3
Madona -2.5
Rēzekne -2.9
Kanādas latvieša dzimtenei veltīts atklājums – sudrabmāli (1)Oriģinālu pulvertehnoloģijas metodi izgudrojis latviešu izcelsmes kanādiešu arhitekts Roberts Dambergs
Draugiem Facebook Twitter Google+