Mobilā versija
+5.5°C
Līksma, Bārbala
Otrdiena, 25. aprīlis, 2017
3. decembris, 2016
Drukāt

Trauslā krāšņuma bohēma uz Dailes skatuves (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ceturtdien Dailes teātrī debitēja pēdējo divu gadu labāko lielās formas izrāžu režisors Vladislavs Nastavševs – viņa vadībā uz Lielās zāles skatuves turpinās dzīvot Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) iestudētā krievu rakstnieka Mihaila Kuzmina (1876-1936) romāna “Peldošie – ceļojošie” varoņi. Otrajā daļā Krievijas sudraba gadsimta beigu bohēma plosās Pēterburgas baltajās, nemierpilnajās naktīs un lauku muižas mānīgajā mierā. Šajā reizē Vladislava Nastavševa mūzikas un Monikas Pormales scenogrāfijas kopīgo sirreālo skatuves telpu papildinās starptautiski slavenākā latviešu modes zīmola – “Mareunrol’s” jeb Rolanda Pēterkopa un Mārītes Mastiņas – kostīmi.

Dailes slavenais zīmols atgriežas pēc desmit gadu prombūtnes – 2006. gadā mākslinieki saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu par kostīmiem izrādei “Naži vistās” (arī par kostīmiem izrādē “Mehāniskais apelsīns” Latvijas Nacionālajā teātrī). Starplaikā radīti skatuves tērpi vairākām operām – “Jevgeņijs Oņegins”, “Rienci. Triumfs un sakāve” un “Mihails un Mihails spēlē šahu” Latvijas Nacionālajā operā, kā arī operai “Jevgeņijs Oņegins” Mihaila teātrī Sanktpēterburgā, par ko dizaineru tandēms tika nominēts Krievijas galvenajai teātra balvai “Zelta maska”.

“Teātri uztveram kā piedzīvojumu ārpus modes industrijas,” pēdējo pirms pirmizrādes mēģinājumu saspringuma un satraukumu pilnajā gaisotnē sarunā ar “LA” teic dizainers Rolands Pēterkops. “Pirmā “Peldošo – ceļojošo” daļa Jaunajā Rīgas teātrī bija pati pilnība, tomēr Vlada vīzija turpināt tālāk un dziļāk deva telpu jaunām idejām.”

Izrādē “Peldošie-ceļojošie. II daļa” viņi visi atkal būs kopā – galēji bezprātīgā, katastrofas un skandālu alkstošā Poļina, kuras lomā nu iejūtas Ieva Segliņa. Turpat arī Ērikas Eglijas cildenā Iraīda ar apdullinošo temperamentu. Viņām līdzās amizantais zvēriņš Ļoļečka – aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Arī Ģirta Ķestera Orests kā mūžīgs sirdsapziņas pārmetums un mīlas nemiera mocītais Lavriks – aktieris Mārtiņš Upenieks ir vienīgais, kas spēlējis arī pirmās daļas iestudējumā JRT.

Rolands Pēterkops stāsta, ka, izstrādājot tērpus, Dailes teātra plašā skatuve pieprasījusi jaunu vērienu. Saskaņā ar scenogrāfijas ieceri uz tās vēl apjomīgākā skaitā gulstas melni flīģeļi kā laikmeta drupas, un smalkās jūtu nianses papildina izsmalcinātas detaļas kostīmos. Uz skaisto Dailes teātra aktrišu rokām un kakliem mirdz rotas un virpuļo aksesuāri. Galvas rotas ir vesels stāsts pats par sevi – te sastopam dažādas sudraba laikmeta “aspaziju” frizūras – no puritāniska matu sakārtojuma līdz pat putnu ligzdas kaislību ērkulim. Kostīmos nav žēlots samts, zīds un mežģīnes, un tas līdzšinējo, nereti visai lakonisko “Mareunrol’s” rokrakstu ļauj ieraudzīt gluži jaunā gaismā.

“Sudraba laikmeta iezīme bija samts, kas šodien šķiet pavisam nesimpātisks materiāls, arī mēs ar to nestrādājam. Tomēr reizēm nevis skaistajā, bet tieši neglītajā ir jāmeklē raksturīgais.” “Mareunrol’s” mākslinieku modes kolekcijām raksturīgajās pelēkās un melnās krāsas saspēlēs var saskatīt detalizētas variācijas par formastērpu un ierēdņa uzvalku – tās sastopam kungu garderobē. Rolands Pēterkops atzīst, ka darbs trīspadsmit aktieru vizuālā tēla radīšanai nav bijis viegls, tomēr teic, ka ar aktieru kaprīzēm nav nācies saskarties.

Lai arī iedvesmu kostīmiem dzīvesbiedri Rolands Pēterkops un Mārīte Mastiņa-Pēterkopa smēlušies Krievijas sudraba gadsimta bagātīgajā modē, tā dēvēto vēsturisko kostīmu izrādē nebūs. “Negribējām imitēt, bet radījām autentisku sajūtu, kāda varētu būt, raugoties mūsdienu acīm,” skaidro Rolands. “Mūsu radītie kostīmi drīzāk ir tēls, forma vai veidols, kods, kas pastāv līdzās kustībai, scenogrāfijai un gaismām. Vladam Nastavševam un Monikai Pormalei ir ļoti spēcīga vīzija, un mums ir svarīgi to papildināt ar savu vēstījumu.”

Gan režisora, gan modes mākslinieku izrādē uzburtās atmosfēras vadmotīvs ir leģendārās Atlantīdas krāšņums un izsmalcinātība pirms noslīkšanas – mirklis pirms boļševiku katastrofālā uznāciena. “Tā ir trausla, sastrēgusi vide ar tuvojošos nemieru sajūtu. Tāpēc mūsu stāsts nav tikai par drēbēm. Šobrīd krievi jau vairākās paaudzēs dzīvo totāli degradētā sabiedrībā un ir jāpaiet veselam laikmetam, lai varētu atkal atgriezties sudraba laikmetā.”

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Visi nevar būt veiksmes stāsti…tā gadijies arī ar šo izrādi.Cerības,ko liku uz otro cēlienu neattaisnojās.Nobeigums nebaudāmāks,kā pārējais..

  2. Diemžēl izrāde nebija baudāma. Iespējams, visu laiku sliktākā izrāde, ko pat tērpi nespēja glābt. Gan jau smalkie kritiki neuzdrošināsies pateikt, ka karalis pliks un slavēs, bet luga bezsakarīga, iestudējums garlaicīgs, režisors liek aktieriem spiegt un ākstīties. Aktieru žēl, bet režisoru ziepēs!

Liepājā būs divas unikālas ērģeles. Saruna ar akadēmiskās mūzikas "slikto zēnu"Trešdien, 26. aprīlī, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" pirmoreiz koncertēs virtuozais ērģelnieks un komponists Kamerons Kārpenters.
Draugiem Facebook Twitter Google+