Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. septembris, 2012
Drukāt

Vai ceļvedis var būt enciklopēdija?

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Latvijas Avīze” sāk diskusiju par to, kāda šobrīd ir situācija enciklopēdiju un enciklopēdiska rakstura darbu izdošanas jomā.

 

Šo viedokļu apmaiņu ierosināt mūs pamudināja apstāklis, par ko savās vēstulēs izteikušies arī vairāki mūsu lasītāji, – ka vairāk nekā divdesmit gadu pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas un sešus gadus pirms Latvijas simt gadu jubilejas, protams, novērtējot atsevišķas privātas iniciatīvas, vērstas šajā virzienā, mūsu valstij joprojām trūkst gan Nacionālās enciklopēdijas, gan latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas, gan vairāku citu līdzīgu vispārnacionālas nozīmes apkopojošu izdevumu. Kā pirmo publicējam Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Spārīša viedokli.

Enciklopēdijas ir nācijas dzīvotspējas, ilgtspējas un prāta spējas apliecinājums. Tās ir kolektīvās vēstures dokuments, summārās atmiņas krātuve, kas stiprina tautas pašcieņu. Mēs kā nācija šodien – 21 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – aizvien vairāk apzināmies un spējam definēt mūsu zemes industrijas un lauksaimniecības sagrāves cēloņus un minēt tās vaininiekus. Tāpat pēc tik daudzu gadu stagnācijas atzīstam zinātnes teorētisko un tehnoloģisko iestrāžu iznīcināšanu par kaitniecisku un mūsu zemes attīstību bremzējošu faktoru. Taču tad mums jābūt drosmīgiem līdz galam un jāatzīst par pašnāvniecisku arī Galvenās enciklopēdiju redakcijas kā faktu uzkrāšanas un zinātniskas apstrādes institūcijas likvidēšana. Bet tai sekojošā iestrāžu iznīcināšana un kvalificēta personāla atlaišana jāsauc par genocīdu pret savu intelektu, kas turklāt veikts pašu rokām.

 

Šajā visu veidu resursu nabadzības periodā par vienīgo bagātību ar nacionālas vērtības etalona mēru kļūst zinīgu entuziastu pašaizliedzīgā darbā organizēta un vākta materiāla apkopojums tematiski vienotos krājumos, kuros ievietotajai informācijai un tās kārtojumam ir izteikti enciklopēdisks raksturs, bet kuru vienīgais kvalitātes kritērijs ir pašu autoru, sastādītāju vai darba grupas atbildība par apgūto faktu apjomu un precizitāti.

 

Žanra apzīmējuma “enciklopēdija” vai “leksikons” pievienošanu izdevuma virsrakstam vairs nereglamentē neviena par zinātnisko kapacitāti valstiski atbildīga institūcija, tādēļ šis vārds gan pauž tradicionālo nozīmi, gan kļūst par mārketinga zīmi mūsdienu grāmatniecības biznesā.

 

Stilu nosaka komercija

Par LZA Galvenās enciklopēdiju redakcijas iestrāžu un kvalitātes gulbja dziesmu nosacīti uzskatāmas apjomā un informācijas bagātībā plašās tematiskās enciklopēdijas “Latvijas daba” (seši sējumi, 1994 – 1998), “Latvijas pilsētas” (1999) un “Latvijas pagasti” (divi sējumi, 2001 – 2002), kuru sagatavošanu un izdošanu nodrošināja apgāds “Preses nams” kopā ar sponsoriem – Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Pilsētu savienību. Šāds finansējuma modelis nevar būt sekmīgs, jo privātu sponsoru intereses vienmēr ir vērstas uz sevi un šaurākas par valstisko skatījumu uz lietām. Paralēli agrāko valstiski dotēto enciklopēdiju izdošanas apsīkumam pieņēmās spēkā ar komercinteresēm pamatota Latvijas Konversācijas vārdnīcas faksimilu un mūsdienīgas daudzsējumu “Latvijas enciklopēdijas” izdošana, ko veica SIA “Valērija Belokoņa izdevniecība”.

 

Hronisks dotāciju trūkums citkārt par valstiskiem definētiem projektiem ir motivējis ikvienu domāt par komerciju, kas iedzīvotāju skaita ziņā nelielajā Latvijā jebkuru domu par enciklopēdijas izdošanas ieceres atmaksāšanos nonāvē jau pašā saknē.

 

Domāju, ka izdevniecība “Jumava” ar 2011. gadā izdoto 1050 lappušu biezo “Larousse” izdevniecības nolīgto sešu autoru sagatavotās un ar Latvijas materiāliem papildinātās “Mākslas enciklopēdijas no viduslaikiem līdz mūsdienām” pārdošanu atrodas dziļos mīnusos pat tādā gadījumā, kad grāmatas tulkošanu un sagatavošanu atbalstījuši privātie sponsori un Valsts kultūrkapitāla fonds.

Bez KKF un “Sorosa fonda – Latvija” dotācijas nebūtu iespējama mūzikas vēsturnieces Ilonas Breģes sarakstītā nekomerciālā leksikona “Cittautu mūziķi Latvijā, 1401 – 1939” sagatavošana un iespiešana izdevniecībā “Zinātne” (2001). Bet tikai ar zinātnes un izglītības attīstīšanai paredzēto projektu līdzekļiem Latvijas Vēstures institūta apgādā bijis iespējams izdot tādus fundamentālus uz publicēto avotu un arhīvu materiālu studiju pamata sarakstītus enciklopēdiskos izdevumus kā, piemēram, Andra Caunes un Ievas Oses “Latvijas viduslaiku pilis. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons” (2004) un apakšvirsrakstā par enciklopēdiju nodēvētais “Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12. gs. beigas – 16. gs. sākums” (2010). Uz vāka minētie prominento speciālistu vārdi jau ir nopietns garants pētījuma augstajai kvalitātei. Taču arī plašam lasītāju lokam proponē izcilu autoritāšu subjektīvajā pieredzē balstītu skatījumu.

 

Subvencionētās enciklopēdijas jau no iznākšanas brīža ir lielā mērā sevi atpelnījušas, jo to izdošanas kvalitāte nav bijusi atkarīga tikai no izdevēja maka biezuma. Tādēļ katra izdevniecība tiecas iegūt mērķdotācijas vai līdzfinansējumu saviem grandiozajiem projektiem, kuru vidū neapšaubāmi atrodas enciklopēdiju radīšana.

 

Bet mūsdienu skarbās tirgus ekonomikas apstākļu komercializētā uztvere un izdevēja vēlēšanās ieguldītos līdzekļus arī atgūt neizbēgami ietekmē it visus enciklopēdiskā rakstura izdevumu parametrus – apjomu, izmantoto avotu daudzumu un to pieejamību, informācijas stilu.

 

Spilgti veikumi

Šādā enciklopēdiska tipa izdevumu sērijā (bez izdevēja pievienotā žanriskā apzīmējuma “enciklopēdija”) gribētos ierindot apgādu “Zinātne” un “Mantojums” 2007. gadā izdoto reprezentablo un lielā formātā iespiesto kapitāldarbu “Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla”. Tā sagatavošanā tikuši iesaistīti vairāki autori, par metodoloģisko un satura kvalitāti rūpējusies kvalificētu speciālistu redkolēģija. Tādēļ šis nebūt ne lētais izdevums izrādījies tik veiksmīgs, ka to kā biznesa projektu savā dažādu institūciju dotētajā sērijā “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums” iekļāvusi izdevniecība “Neputns”. Konsekventi īstenotā tematisko šķirkļu organizācijas principa, gaumīgi veidotā vāku noformējuma dēļ ar autoru zināšanām atbilstošu objektīvi un precīzi izklāstītu saturu šīs sērijas grāmatām ar Daugavpils (2006), Valmieras (2010), Rēzeknes (2011) rajonu sakrālās kultūras pieminekļu fiksāciju būtu pilnā mērā piemērojams enciklopēdijas žanra apzīmējums, pat ja tas apzināti nav ticis darīts. Šajā pašā klasifikācijas kategorijā, taču zināmā mērā kā unikāls un izaicinošs autsaidera veikums, iekļaujama arī viena autora – fotogrāfa un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ilggadējā darbinieka Vitolda Mašnovska – sarakstītā un ilustrētā četru sējumu enciklopēdija “Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra” (apgāds DUE, 2005 – 2007).

 

Vai ceļvedis var būt enciklopēdija?

Jautāju sev arī otrādi – vai enciklopēdija var kalpot par ceļvedi? Kurā ISO (Starptautiskā standartizācijas organizācija) normatīvā definēts enciklopēdiskās informācijas ietilpības ekvivalents un mērs? Uz ilggadēju pētījumu pamata sarakstīto vēsturisku uzziņu un biogrāfisku šķirkļu krājumu “Senās Rīgas aptiekas” (apgāds “Nordik”, 2005) tā autore, farmācijas zinātņu doktore Venta Šidlovska ļāvusi ierindot “tikai grāmatu” kategorijā.

 

Bet vai pētījums par 20 Rīgas aptiekām, kurā izzināti Latvijas Valsts vēstures arhīva avoti no 14. līdz 20. gadsimtam, savākti un apkopoti biogrāfiskie fakti par vairāk nekā 200 aptiekāriem, nav enciklopēdiskas dabas darbs? Tā noteikti ir enciklopēdija.

 

Tieši tāpat – arī žurnālistes Ilzes Būmanes-Grasmanes saistoši uzrakstītais ceļvedis “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā” (AS “Lauku Avīze”, 2010), kas emocionāli un saturiski rada Imanta Ziedoņa “Kurzemītei”, bet žanriski un stilistiski – ceļvedim, tātad arī enciklopēdijai.

Vēlos arī izteikt pārdomas par dažiem unikāliem izdevumiem, kas ir neparasti ambiciozi savā vēlmē aptvert neaptveramo. Par tādiem šīs grāmatas dara viena autora apsēstība, uzjundot un savā projektā uz brīvprātības principiem iesaistot neskaitāmus līdzstrādnieku pulkus. Es runāju par ārstu un politiķi Pēteri Apini kā autoru un SIA “Nacionālais medicīnas apgāds” kā izdevēju diviem, manuprāt, ļoti enciklopēdiskiem izdevumiem pēc satura un būtības, bet subjektīviem pēc formas. Pirmā grāmata, ar kuru apgāds pārsteidza un šokēja sabiedrību, bija 2000. gadā izdotā “Latvija. Zeme. Tauta. Valsts”, kas jaunā intonācijā, kodolīgi un moderni runāja par valstiskumu, valsts cēlājiem un nācijas svētumiem, bet ar savu simtos un tūkstošos mērāmo attēlu klāstu atgādināja pastmarku albumu.

Pēc kāda laika nemierpilnā un izdomas bagātā Pētera Apiņa galvā radās nākamā ideja – līdzīgā režijā, bet ar citiem akcentiem 2008. gadā veltīt savai valstij nākamo subjektīvo enciklopēdiju – “Latvijas valsts 90 gadu”.

 

Ar P. Apiņa sarakstītu versiju par Latvijas 90 gadu vēsturi, kā arī ar krietnu entuziastu un personīgo fotokolekciju īpašnieku līdzdalību tika radīts makets latviešu tautas dzīves, darba, ciešanu, panākumu un svētku ilustrētajai enciklopēdijai, kuras kultūrvēsturiskā un socioloģiskā nozīme nav līdz šim tikusi nedz pavirši, nedz padziļināti vērtēta.

 

Arī konkurenti – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – jubilejas gadā piedāvāja šīs pašas koncepcijas nedaudz akadēmiskāku versiju.

 

“LA” ieguldījums – vērtīgs

Šādu izdevumu mērķis visos laikos bijis sabiedrību izglītot, audzināt un iepriecināt, apelējot pie tautas spēka avotiem un sasniegumiem, stiprināt pašapziņu. Ar laikraksta “Latvijas Avīze” starpniecību valsts mērogā šo izjūtu savos lasītājos tiecas kultivēt akciju sabiedrība “Lauku Avīze”. Gatavojoties Latvijas iestājai Eiropas Savienībā un paužot sabiedrības visai nedalīto lepnumu par prezidentālās institūcijas un prezidentu personību ieguldījumu savas valsts pamatvērtību stiprināšanā, apgāda “Lauku Avīze” radošais kolektīvs 2003. gadā piedāvāja izglītojošu grāmatu ar ietilpīgu nosaukumu “Latvijas prezidenti. Dzīves un vēstures mirkļi”.

Daudz tuvāk enciklopēdiska rakstura izdevumam ir īpaši atlasītas redakcijas padomes kūrētais un apgāda “Lauku Avīze” un SIA “Nacionālais apgāds” kopīgi sagatavotais izdevums “100 Latvijas personību” (2006). No 375 dažādu nozaru speciālistu nominētām izcilām Latvijas personībām ar tautas balsojuma starpniecību tika iegūts vērtējums no Ādolfa Alunāna līdz Imantam Ziedonim. Tā noteikti nebija zinātniska, nedz arī ar statistiskās analīzes metodi pamatota atlase šā vārda tiešākajā nozīmē, bet gan šā brīža Latvijas garīgi aktīvās sabiedrības vēsturiskās un sociālās atmiņas tests. Šajā grāmatā reģistrēto personību uzskaitījums paceļ ikviena ievērojamā mūža cildinājumu Latvijai simbolisku vērtību augstumā. Ar to katra personība kļūst par hrestomātisku – arī par enciklopēdisku vērtību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+