Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. marts, 2013
Drukāt

Vai ģimenē runājat ar jaunajiem par dzimtas likteņiem saistībā ar Latvijas vēstures notikumiem?



Anna Ancāne Preiļos: 
”Vecākais mazdēls Nils mācās devītajā klasē, ir nacionāli noskaņots, ļoti interesējas par vēsturi, un man ir daudz ko viņam stāstīt. Atceros sava tēva atmiņas – viņš jaunībā bija dienējis Latvijas armijā, tāpēc es vidusskolā, mācoties vēsturi, zināju arī ko citu, ne tikai grāmatās rakstīto.

Kara laikā tēvs tika pret savu gribu iesaukts krievu armijā. Vēl pieminu vecmāmiņu, kas bija kalpojusi pie barona. Divi tēva radinieki vēl piecdesmito gadu sākumā bija mežabrāļi, tēvs tika vests uz čeku un taujāts par mežabrāļu atbalstīšanu, bet, protams, pratinātāji neko no viņa neuzzināja. Mūsu tuvākajā ģimenes lokā, paldies Dievam, no deportācijām neviens necieta. Tēva brālēns gan tika represēts.”

 

Dedzis Andrejs Broders Rīgā:
 “Dēlam un meitai esmu diezgan daudz stāstījis par vēsturi un par Sibīrijas izsūtījumā pavadīto laiku. No četriem mazbērniem par vēsturi visvairāk interesējas Edvards, kurš mācās 12. klasē. Savu daļēji uzrakstīto autobiogrāfiju esmu izdrukājis un iedevis viņam lasīšanai. Dzīvesstāstu izlēmu uzrakstīt tāpēc, lai daļēji aizpildītu arī to, ko mani senči nav izdarījuši. Pagaidām sevi aizbildinu, ka maz laika, jo vēl turpinu strādāt; ceru šo atmiņu rakstīšanu pabeigt, kad aiziešu pensijā.”

 

Egons Grietiņš Jaunjelgavā: 
”Manā dzimtā ir daudz interesantu dzīvesstāstu, jo gan sievastēvs, gan mans tēvs ir bijuši latviešu strēlnieki. Tēvs Latvijā atgriezies 1920. gadā, tad nodibināja ģimeni. Viņš spēlēja trompeti un vēlāk bija mūziķis Latvijas armijā. Es tagad rakstu savu paplašinātu biogrāfiju.”

 

Dainis Dandēns Rīgā: 
”Jaunā paaudze uzskata – tā ir vēsture, tagad tā vairs nebūs un ir jādzīvo šodienai. Ļoti maz atradīsit tos, kuri dzīvo ar vectēvu domāšanu.”

 

Mārtiņš Marģers Jūrmalā:
 “Esmu pētījis dzimtas vēsturi, kur ir varonīgs zars – mana vecmāmiņa Zuzanna bija Jukuma Vācieša māsīca. Esmu runājis par vēsturi ar bērniem un mazbērniem, bet meitas ģimenē to darīt ir sarežģīti, jo znotam par Latvijas vēsturi ir citi uzskati nekā man un meitai. Mana tēvamāte ir mirusi izsūtījumā un atdusas Tigdas kapos. Māsīca Skaidrīte jo-projām dzīvo tur, Tālajos Austrumos, un viņas bērnu dzimtene ir tur.”

 

Inga Mazure Rīgā:
 “Mana mamma bija lieciniece Novika tiesā. Bet jaunajiem, kas nav piedzīvojuši smagos vēstures notikumus, stāstītais par tiem daļēji aiziet gar ausīm… Taču ir jārunā par vēsturi ne vien ar tuviniekiem, bet arī kaimiņiem, lai viņi saprastu, kā tad bija patiesībā. Mana kaimiņiene, kura jaunībā atprecēta šurp, atceras, ka viņai skolā mācīts – 1940. gadā cilvēki Latvijā esot cietuši badu un no Krievijas sūtīta pārtika…”

 

Ausma Radziņa Pārgaujas novadā:
 “Mēs ar dēlu šogad brauksim uz Likteņdārzu, aizvedīsim akmeni, cerams, iestādīsim arī kociņu, pieminot manu vīratēvu, kurš savulaik bija godājams agronoms Jēkabpilī. Viņš cieta represijās un atdusas nezināmā vietā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+