Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
31. jūlijs, 2013
Drukāt

Vai mācību grāmatu autorus terorizē? 


Foto-LETAFoto-LETA

Mācību grāmatu autors un galvenais redaktors Vilnis Purēns “Latvijas Avīzei” ir atsūtījis apjomīgu vēstuli, kurā pauda savu profesionālo sāpi. Viņš uzskata, ka mācību grāmatu autori nav pienācīgi novērtēti un viņu radītās mācību grāmatas Valsts izglītības un satura centrā (VISC) ne vienmēr tiek izvērtētas godīgi un profesionāli.

 

Komentēt V. Purēna vēstuli lūdzām arī VISC speciālistiem, un atbildi sagatavoja VISC Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja vietniece Ineta Upeniece.

Publicējam V. Purēna vēstules un VISC skaidrojuma fragmentus.

Nacionālā bagātība?

V. Purēns: “Mācību grāmatu autors grib, lai viņam būtu iespējas netraucēti radoši strādāt un par savu darbu saņemt atbilstošu atlīdzību. Ideāli būtu, ja valsts atbalstītu mācību grāmatu autorus, piešķirot stipendijas studijām dažādos zinātnes centros, konferenču apmeklējumiem un līdzīgiem braucieniem, kur varētu pilnveidot zināšanas. Paradoksāli, ka skolotājiem tādas iespējas kaut nedaudz ir, bet mācību grāmatu autoriem tādu nav. (..) Mācību grāmatu autori nevienu nespiež pirkt savas grāmatas. Viņi tās rada tāpēc, lai skolotājiem un skolēniem būtu vieglāk strādāt.

Ja skolotājs vēlas, viņš pats var vākt informāciju un veidot mācību materiālus, kā arī izdomāt skolēniem uzdevumus. Tāpat vecāki var paši sastādīt saviem skolēniem darba burtnīcas.

Tikai abiem vajadzētu rīkoties godīgi – nevis kopēt fragmentus no citu autoru darbiem, bet lasīt zinātnisko un pedagoģisko literatūru un veidot visu no nulles. Bet, ja jau reiz tiek izmantots mācību grāmatu autora pakalpojums, par to būtu atbilstoši jāmaksā.

Mācību materiālu un grāmatu veidošana ir smalks darbs, prasa lielu pieredzi un arī talantu. Labi autori ir reti un par tādiem veidojas gadiem. Tāpat kā jebkurš labs sava amata pratējs, arī talantīgs mācību grāmatu autors ir nacionāla bagātība, kas būtu jāsaudzē un kam būtu jārada pēc iespējas labāki apstākļi.”

VISC vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja vietniece Ineta Upeniece teic, ka attiecībā uz pēdējo teikumu vēstules autoram pilnībā piekrīt un piebilst, ka viena no mācību literatūras kvalitātes problēmām varētu būt “profesionālu mācību literatūras redaktoru un autoru trūkums”.

 

Bažas par 
interešu konfliktu

“Mācību grāmatu jomā kā autors strādāju jau 15 gadus. Tagad esmu arī redaktors un vēroju citu autoru problēmas. Visu šo laiku lielākā problēma mācību grāmatu autoriem ir bijusi attiecības ar Izglītības un zinātnes ministriju. Vismaz četras reizes ir mainīta mācību grāmatu apstiprināšanas sistēma, bet problēmas palikušas vecās. (..) Ministru kabineta noteikumos paredzētā procedūra mācību grāmatu apstiprināšanai no likuma viedokļa ir vienkārša. Izdevēji iesniedz grāmatu VISC, tas salīdzina grāmatu ar mācību priekšmeta standartu un dod savu slēdzienu. Problēmas sākas tad, kad šī “vienkāršā” procedūra tiek īstenota mūsu ierēdņu gaumē. Pirmā problēma ir saistīta ar to, ka VISC sistēmā katrs mācību priekšmets faktiski pieder vienam speciālistam. Tikai no šā viena cilvēka godaprāta ir atkarīgs, kas šajā mācību priekšmetā notiks. (..) Īpaši smagi ir gadījumi, kad šādi cilvēki paši ir mācību grāmatu autori kādā konkurējošā izdevniecībā. Tad viņu “veikalu” kādā mācību priekšmetā nekas neierobežo. Kad VISC vadībai norāda uz šo faktu, atbilde parasti seko: grāmatas taču tiek dotas recenzentiem. Bet VISC speciālists parasti ir tas, kas recenzentus izvēlas un autoram norāda, kuri recenzentu ieteikumi ir jāņem vērā.

Otrā problēma ir prasību skaidrība. Loģiski būtu, ka ikviens autors, kas var parādīt, kā viņa darbā īstenotas mācību priekšmeta standarta prasības, var justies mierīgs, jo viņa grāmata tiks apstiprināta. Dzīvē tā nav,” turpina V. Purēns.

I. Upeniece norāda, ka “izvērtēšanā iesaistītais centra speciālists nedrīkst būt izvērtēšanai iesniegtās mācību literatūras vai alternatīvas (mācību procesā savstarpēji aizstājamas) mācību literatūras autors”. Līdz ar to acīmredzot jāsaprot, ka interešu konflikts nevar iestāties, kaut arī, piemēram, vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente Velga Kakse, kas atbild par dabaszinātnēm un vides izglītību, ir viena no autoriem, piemēram, mācību grāmatai ķīmijā 11. klasei.

Mācību literatūras recenzenti saskaņā ar I. Upenieces pausto “tiek izvēlēti atbilstoši Publisko iepirkumu likuma prasībām”.

Proti, tiek izvēlēts tas recenzents, kas uzņemas veikt darbu par zemāko samaksu, ja vien viņš ir atbilstoši kvalificēts – apguvis pedagogu profesionālās kvalifikācijas programmu par mācību literatūras atbilstību standartam izvērtēšanu. VISC ir apmācījis 155 mācību literatūras recenzentus.

“Esmu novērojusi, ka gadījumos, kad ceļā no grāmatas līdz lasītājam iztrūkst kāds posms, piemēram, mācību literatūras izdevuma autors vienlaikus ir arī šā izdevuma redaktors, izdevuma kvalitātes nodrošināšanai nav piesaistīts profesionāls korektors vai izdevuma izstrāde notikusi ļoti īsā laikā, rodas vairāk ieteikumu no grāmatas izvērtētāja un neapmierinātības no izdevēja puses. Centra kompetencē ir darbs ar recenzentu un sadarbība ar izdevēju (visbiežāk tas ir atbildīgais redaktors). Izdevniecības darbs būtu izveidot profesionālu darbinieku komandu un tostarp veicināt viņu un arī piesaistīto autoru profesionālo attīstību,” teikts I. Upenieces atbildē.

Savukārt V. Purēns uzskata, ka autoram no VISC atbildes saistībā ar grāmatas apstiprināšanu bieži netop skaidrs, “ko autoram vajadzētu pilnveidot un kāpēc”. “Tiek izsniegta paliela papīru kaudzīte, kurā grūti pat orientēties. Bieži vien prasības ir aprakstītas tik vispārīgi un haotiski, ka autoram nav skaidrs, ko no viņa grib. Bet pats galvenais – nav skaidrs, uz kāda pamata autoram tiek izvirzīta tā vai cita prasība. Dažkārt prasības nonāk pat līdz absurdam.

Piemēram, matemātikas grāmatu autore tiek pasludināta par dzimumu diskriminācijas atbalstītāju, jo zēni viņas grāmatās iepērkas par lielāku naudu nekā meitenes. (..) Īpašs stāsts ir VISC izvēlētie mācību grāmatu recenzenti. (..) VISC rīkoja recenzentu kursus, bet baidos, ka tie vairāk mācīja ienīst autorus, nevis vērtēt.”

I. Upeniece toties norāda: par VISC piedāvātajiem kursiem saņemtas tikai pozitīvas atsauksmes. “Pēc V. Purēna kunga ierosinājuma viņam bija iespēja piedalīties 16 stundu pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveides programmā šā gada pavasarī. Purēna kungs pēc divām stundām starpbrīdī nodarbības atstāja. VISC uzskata, ka rakstā paustie V. Purēna kunga apgalvojumi par rīkotajiem kursiem nav patiesi,” teikts viņas atbildē.

I. Upeniece arī raksta: “Visbiežākie ieteikumi mācību literatūras pilnveidei izvērtēšanas procesā attiecas nevis uz autoru, bet gan ir redakcionāli un ir zinātniskas un didaktiskas vai literāras un gramatiskas nepilnības, kas VISC un izdevēja savstarpējā sadarbībā un argumentācijā ātri tiek novērstas.”

“Liela nelaime autoram ir tad, ja par recenzentu kļūst augstskolas pasniedzējs. Mūsu zinātnieki ir pārāk tālu no skolas,” raksta V. Purēns. I. Upeniece toties teic, ka tas ir tikai subjektīvs viedoklis, kam viņa nepiekrīt.

 

Apstiprināšana 
nav obligāta

Mācību grāmatu cenzūra dažkārt esot briesmīgāka nekā cariskajā Krievijā, cita starpā bilst V. Purēns.

VISC toties atbild, ka “ikviena fiziska vai juridiska persona Latvijā uzņēmējdarbības ietvaros var izdot un brīvajā tirgū pārdot mācību literatūru. Izglītības procesā šādu mācību literatūru var izmantot. Atbildību par šīs mācību literatūras izmantošanu mācību procesā uzņemas pedagogs”. Par valsts vai pašvaldību līdzekļiem gan ļauts iepirkt tikai tās mācību grāmatas, kuras atbilst noteiktiem mūsdienīgas mācīšanas un mācīšanās procesu veicinošiem kvalitātes kritērijiem, piemēram, tai jābūt izstrādātai, ievērojot ētikas, morāles, tiesību, didaktikas un gramatikas aspektus un kuru atbilstību šiem principiem apstiprinājis VISC.

I. Upeniece arī norāda, ka “VISC jau vairāk nekā desmit gadu sadarbojas ar Mācību literatūras izdevēju konsultatīvo padomi kas risina dažādus ar mācību literatūras izstrādi, iegādi un vērtēšanu saistītus jautājumus”. VISC pārstāve atzīst, ka jebkurš process ir uzlabojams. Tātad jāsaprot, ka arī, viņasprāt, grāmatu izvērtēšanas process būtu jāpadara skaidrāks un kvalitatīvāks.

LA jautā

Vai arī jūs esat saskārušies ar problēmām, sadarbojoties ar VISC?

Ilze Stikāne, mācību grāmatu autore literatūrā, Latvijas Universitātes profesore: “Pagājušajā gadā bija lielas problēmas ar vienas manas un līdzautoru sarakstītās grāmatas apstiprināšanu. Viena no recenzentēm iebilda pret grāmatā izmantotajiem literārajiem darbiem. Piemēram, pret to, ka mācību grāmatā 9. klasei bija Aleksandra Čaka dzejolis, kurā pieminēts vīns. Manuprāt, grāmatu bija recenzējuši neprofesionāli recenzenti, bet visi mūsu iebildumi atdūrās kā pret sienu. Visi ieteiktie labojumi bija jāievieš, citādi grāmatu nevarēja apstiprināt. Par atbildīgo VISC speciālisti gan nevar teikt, ka viņa būtu iesaistījusies grāmatas kritizēšanā, taču arī nekā mūs kā autorus neaizstāvēja. Atalgojums, ko saņem mācību grāmatu autori, lielā mērā atkarīgs no izdevniecības. Protams, ka lielākoties tas nav atbilstošs ieguldītajam darbam un ir arī krietni mazāks nekā kaimiņvalstī Igaunijā, kur, uzrakstot vienu mācību grāmatu, pēc tam var nopirkt mājiņu. Tomēr jāsaka, ka mācību grāmatu rakstīšana man un kolēģēm ir sirdsdarbs, nevis peļņas darbs.”

Vija Kilbloka, Mācību līdzekļu izdevēju konsultatīvās padomes priekšsēdētāja, izdevniecības “Zvaigzne ABC” vadītāja: “Izdevēji vairākkārt ir jautājuši, kāpēc Latvijā nevar ieviest tādu sistēmu kā Igaunijā, kur mācību grāmatu apstiprināšana faktiski ir atcelta. Tām gan ir jāatbilst noteiktiem standartiem, taču recenzentus izdevējs izvēlas pats un recenzē grāmatas pirms galīgās darba pabeigšanas, kamēr Latvijā recenzē tikai jau pabeigtu darbu. Igaunijā Izglītības un zinātnes ministrijai ir tikai tiesības neiekļaut mācību grāmatu sarakstā grāmatu, kas neatbilst standartiem, bet kopumā ir lielāka uzticēšanās skolām.”

Vilnis Klišāns, mācību grāmatu autors: “Pamatjautājums ir, vai mācību literatūras recenzēšana un apstiprināšana VISC uzlabo to saturisko kvalitāti? Domāju, ka kopumā uzlabo, jo pat visģeniālākais autors vai autoru kolektīvs parasti nepamana savas kļūdas. Otrs un ne mazāk būtisks faktors, kas veicina mācību līdzekļa kvalitātes uzlabošanu VISC veiktajā apstiprināšanas procedūrā, ir autora (izdevēja) tiesības noraidīt recenzentu priekšlikumus, tiesības nepiekrist diskutabliem apgalvojumiem un recenzentu koncepcijām. Kā autors un projektu vadītājs varu piekrist vairākiem V. Purēna rakstā izteiktajiem apgalvojumiem. Sarežģījumi rodas tad, kad akadēmiskie spēki – augstskolu mācībspēki vai zinātnisko institūtu pētnieki – recenzē pamatskolai domātos materiālus.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+