Piesātināti 20 gadi 0
Starp abām minētajām jubilejām ir 20 gadu laika posms, kurā ir notikušas būtiskas izmaiņas Rietumu un Krievijas attiecībās. 2005. gads bija Krievijas ārpolitikas izmaiņu gads. Ja 2001. gadā Putins vēl meklēja ceļu uz Džordža V. Buša sirdi, lai Krievija varētu iestāties NATO, tad pēc krāsainajām revolūcijām 2003. un 2004. gadā Krievijas kaimiņvalstīs Putina sirds pret Rietumiem stipri atsala (ja vispār bija uzsilusi).
Krievijas varasvīri meklēja sabiedrību mobilizējošas idejas, politisko pārmaiņu nepieļaušanai Krievijā. Specifisks skatījums uz vēsturi te kalpoja kā varas saglabāšanas rīks.
Tāpēc Putina teiktais par PSRS sabrukumu kā “lielāko ģeopolitisko katastrofu” tieši 2005. gadā bija nevis nejaušība, bet vēstures politizācijas strauja uzsākšana, baidoties no “krāsainās” revolūcijas Krievijā.
2004. gadā Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas vadījās Konstantīns Kosačevs izteica savu neapmierinātību par to, ka, lai gan Krievijas kaimiņvalstis baudot ekonomisko izdevīgumu attiecībās ar Krieviju, tomēr tās vēlas integrēties Eiropā. Pēc viņa domām, Krievijas politika ciešot no ideoloģiskā tukšuma.
Priekšplānā iznāca trīs mobilzējoši vēstījumi: 1) Krievijas/PSRS pienesums nacisma sagrāvē bija izšķirošs. Mūsdienu Krievija kā PSRS pēctece ir tā pati, kas sagrāva nacismu, tāpēc visiem ir jāizrāda pateicība; 2) Antiamerikānisms kā nāciju vienojošs elements. Krievijai ir jālīdzsvaro pasaule pret “atlantistiem” – ASV un NATO; 3) Krievija ir tradicionālo vērtību un garīguma aizstāve.
Kopš 2005. gada visi trīs naratīvi ir tikuši aktīvi kultivēti Krievijas publiskajā diplomātijā. Pēc Donalda Trampa atgriešanās pie varas ASV tiek nedaudz saudzēta, un Eiropa ir nozīmēta par ļaunumu Nr. 1.
2008. gadā, kad Krievija karoja ar Gruziju, Rietumu līderi pārsvarā tikai nožāvājās. 2014. gadā, kad Krievijas agresija panāca ģeogrāfiski tuvāk Berlīnei un Briselei, Eiropas politiķi sarosījās, bet ne pietiekami.
Krievijas militārās darbības Sīrijā diktators Vladimirs Putins ciniski nosauca par lētiem treniņiem, kur Krievijas bruņotie spēki atbrīvojās no vecas munīcijas. Jau drīz kļuva skaidrs, ka tie tiešām bija treniņi pirms lielā kara Ukrainā.
2022. gada plašais iebrukums eiropiešiem parādīja, ka gulēts ir par ilgu un nu jāsteidz kaut ko darīt savu militāro spēju stiprināšanā. Lieki piebilst, ka mēs, baltieši, visus šos gadus kopš Putina 2005. gada “atklāsmes” par PSRS sabrukumu kā ļaunumu esam cēluši trauksmi Rietumos, bet mūsos īpaši neklausījās; miegs bija salds, dabasgāze – relatīvi lēta, turklāt Putins smaidīja un runāja vāciski…
