Jevgenijs Isajevs: “Lai arī aizritējis daudz gadu un it kā vairs nav no kā baidīties, joprojām var skaidri sajust, ka bijušie ziņotāji ļoti kontrolē visu, ko runā.”
Jevgenijs Isajevs: “Lai arī aizritējis daudz gadu un it kā vairs nav no kā baidīties, joprojām var skaidri sajust, ka bijušie ziņotāji ļoti kontrolē visu, ko runā.”
Foto: Anda Krauze

“Apvainojas, iet un nostučī.” Saruna ar JRT aktieri Jevgeniju Isajevu par čekas maisiem un izrādi “Vēstures izpētes komisija” 0

Režisora Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieru veidotās izrādes “Vēstures izpētes komisija” centrā ir cilvēku stāsti par sevi un čeku – visā to sāpīgajā, traģiski komiskajā un vienlaikus atbaidošajā īstenībā. Uz skatuves ir čekas kuratori, ziņotāji un – gan daudz mazāk – viņu upuri, reizēm pat divi vienā, kā arī neiztrūkstošais lielums – līķis. Viens no stāstu paudējiem ir briljantais raksturlomu tēlotājs, JRT aktieris JEVGENIJS ISAJEVS.

Reklāma
Reklāma
Mājas
Kādas ir tavas kulinārijas prasmes – vai māki pagatavot šos 10 ēdienus, kuri jāprot katram latvietim?
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Lasīt citas ziņas

Viens no viņa atveidotajiem tēliem ir tā sauktais mazais padomju laika daudzstāvu nama iemītnieks, kurš, uztverdams informāciju no kosmosa, staigā ar caurduri galvā – savā esībā un, iespējams, arī psihē apmaldījies, stukačotalkstošs, bezgala smieklīgs un traģisks reizē.

Jums šī nav pirmā reize, kad darbojaties kā izrādes līdzautors – vēl pašā savas karjeras sākumā piedalījāties ikoniskajos JRT “Latviešu stāstos” (pirmizrāde 2004. gadā), kur aktieris vienlaikus bija kā foklorists, sociologs, psihologs, antropologs, bet tagad šim visam vēl var pievienot vēsturnieka statusu. Vai arī jūsu traģikomiskā personāža pamatā ir reāls stāsts?

CITI ŠOBRĪD LASA

J. Isajevs: Līdzīgus cilvēkus esmu arī reāli sastapis dzīvē – un šeit nerunāju par čekistiem. Tādus, kuri tic, ka viņu dzīvi ietekmē kosmoss, kādi augi vai vēl kaut kas tikpat savāds. Pats gan nekad neko tādu neesmu sajutis, bet arī man daži cilvēki reiz ir teikuši: Žeņa, tu esi cilvēks no kosmosa. Nekad neesmu jautājis un pat nezinu, ar ko tas saistīts, iespējams, tādēļ, ka pēc dabas esmu ļoti pozitīvs.

Pats padomju laikā paspēju nodzīvot, līdz iekārtas nomainījās, kādus trīs gadus. Runājot par čekistiem un manis atveidoto varoni, kurš pats dodas uz čeku ziņot par savu kaimiņu un dara pat vairāk, nekā no viņa prasa, man nav paša pieredzes, lai varētu pateikt, vai starp kuratoriem bija tik cilvēciski kā mūsu izrādē atveidotie vai arī ziņotāji bija tik naivi.

Tomēr zinu, ka arī mūsdienās ir gadījumi, kad kaimiņam kaut kas nepatīk un viņš iet ziņot, jo tu esi ne tā uzbūvējis māju vai tavs suns rej, un tu arī nevarēsi uzzināt, kas to izdarīja. Par to laiku, man liekas, nevar teikt, ka šie cilvēki viennozīmīgi būtu bijuši ļaundari, piemēram, par savu varoni uzskatu – viņš savā ziņā ir pozitīvs cilvēks, bet viņam kaut kas nepatīk sava kaimiņa darbībā un viņš noziņo. Viņš vairāk ir nevis ļaundaris, bet gan mazs bērns, kurš apvainojas un nostučī.

Kas bija galvenais, ko atklājāt pats sev, kopā ar režisoru un kolēģiem veidojot šo izrādi?

No cilvēku stāstiem ļoti daudz uzzināju par padomju laiku, tāpat – runājot arī ar manas dzīvesbiedres mammu.

Sapratu, ka arī padomju laikā bija kā labi cilvēki, tā ļaundari, arī to, ka neko nebija iespējams noslēpt no varas.

Man bija zināms pārsteigums uzzināt par vēl senākiem, Staļina, laikiem, par to nežēlību, kāda valdīja toreiz – sākot ar nagu maukšanu un beidzot ar cilvēku šaušanu un citām briesmīgām lietām. Mūsu izrādē atveidotais posms jau ir nosacīti “solīdāks”.

Teicāt, cilvēki nāca pie jums. Kas viņi bija – aģenti, kuratori vai upuri?

Tie bijām mēs, aktieri, kas, Alvja Hermaņa ierosināti, viņus vispirms meklējām – sociālajos tīklos, pie paziņām u. tml. Un tad šie cilvēki – galvenokārt bijušie kuratori, ziņotāji, lielākā daļa jau pensionāri – nāca pie mums uz teātri.

Reklāma
Reklāma

Protams, netrūka arī tādu, kam bija bail atklāties pilnībā, lai gan teicām, ka izrādē nebūs ne īsto vārdu, ne uzvārdu. Tomēr, lai arī kopš tiem notikumiem aizritējis daudz gadu, laikmeti mainījušies un it kā vairs nav no kā baidīties, joprojām var skaidri sajust, ka viņi ļoti kontrolē visu, ko runā, un cenšas būt ļoti uzmanīgi.

Un, jā, no ārpuses šķiet, ka daudzi ir tādi pozitīvi cilvēki, un nemaz nepateiksi, ka viņi to visu ir darījuši, ziņojuši par saviem kaimiņiem, draugiem. Viņi nāca pie mums arī ar savu humoru, stāstiem.

Un kā radās stāsts par jūsu stukačotkāro varoni?

Bija tā, ka uz teātri atnāca kāds cilvēks un pastāstīja par savu kaimiņu, kurš bija ziņojis čekai. Viņš bija dzirdējis par to savstarpējo stukačošanu, ka notiek noklausīšanās caur visiem tiem traukiem, vannasistabu. Varu iedomāties, kāds bija tas kaimiņš – tāds naivs, labsirdīgs, dzīvo savā kosmosā, uzskata, ka ir gudrs, jo caur visām savām ierīcēm un savu psihisko īpatnību dēļ dzird to, kas citiem nav iespējams. Cilvēks stāstīja, ka tas noticis pa īstam – kaimiņš nosēdies vannā, uzlicis caurduri, lai uztvertu informāciju, un, izgājis ārā, tam vēl uzlicis pižiku, lai informācija netiktu nolasīta. Šobrīd jau, iespējams, tas cilvēks vairs nav starp mums.

Viss, ko mēs šajā izrādē rādām, balstīts reālos stāstos, jo mēs, pat gribēdami, nebūtu varējuši tos izdomāt.

Sākumā baidījāmies, ka mūsu aicinājumam nebūs atsaucības, tomēr tā nebija. Zinu, ka mani kolēģi arī brauca pie stāstītājiem uz mājām, jo bija tādi, kas negribēja paši nākt uz teātri. Stāsti bija tik dažādi – skumji, jautri, komiski –, bet tie visi ir reāli.

Kāda jums, aktieriem, bija sajūta pirmizrādē un tagad arī izrādēs, zinot, ka zālē sēž gan bijušie ziņotāji, gan kuratori, gan upuri?

Man bija radies priekšstats, ka šie cilvēki ir ļoti emocionāli, un bija tikai vienas bailes – ja kaut kas ne tā, tad kāds no viņiem zālē var piecelties kājās un pateikt, ka tas, ko atveidoju uz skatuves, nav patiesība. Jo, klausoties stāstus, kļūst skaidrs, ka reāli viņu pārdzīvotā spektrs bija ļoti plašs. Runājot par aģentiem, skaidrs, ka daudzi negribēja par tādiem kļūt, tomēr čeka prata uzspiest uz vājajiem punktiem. Taču gadījās arī tā kā manam varonim, kurš visu laiku ir vēlējies kļūt par ziņotāju, bet čeka negrib viņu pieņemt, jo domā, ka viņš ir ku-kū, jo staigā ar duršlaku galvā.

Daudzi no šiem cilvēkiem vēlāk saskārās ar psihiskām problēmām vai pat sajuka prātā. Reizēm, klausoties stāstos, domāju, kā šis cilvēks, ziņotājs, izgājis cauri kaut kam tādam, ir spējis psiholoģiski izdzīvot.

Šeit likumsakarīgi var jautāt – un kā ar viņu upuriem? Un tomēr, vai jums radās iespaids, ka bijušie stukači nožēlo padarīto?

Ir, kas to uztver mierīgi, un ir tādi, kas pārdzīvo – kā, piemēram, Andra Keiša atveidotais varonis, fabrikas VEF strādnieks, kurš, sirdsapziņas mocīts, vecumdienās ierodas pie sava kolēģa, lai pavēstītu, ka ir ziņojis par viņu.

Cilvēks jaunībā var būt ļaundaris, bet ar gadiem viņā kaut kas noklikšķ un viņš nožēlo padarīto.

Patiesībā Andra Keiša varoņa gadījumā tas ir skumjš stāsts – viņš mocījās visu dzīvi, jo bija stučījis par savu sievu, radiniekiem, draugiem, darbabiedriem. Tikpat traģiska, bet reāla epizode, kur Viļa Daudziņa varonis – ziņotājs – apēd savu kartīti. Izskatās it kā smieklīgi, bet patiesībā traģiski, jo cilvēks pat neaizdomājas, ka līdz ar to var nodarīt pāri savai veselībai.

Alvis Hermanis, runājot par šo izrādi, ir teicis, ka viņa kā režisora pienākums ir bijis liet benzīnu ugunskurā. Kā bija ar jums, aktieriem, vai bija jāpārvar kādi personiskie tabu, kā runāt par šīm smagajām tēmām?

Manā gadījumā bija bažas par to, ka šie cilvēki varēja pārdomāt par pastāstīto – ak, Dievs, ko es pateicu, un tagad tas viss ir uz skatuves! Kā tās dzejnieces gadījumā izrādē (atveido Guna Zariņa. – A. B.), kura jau nodevusi izdevniecībai savu manuskriptu un tas nosūtīts uz druku, bet tad pēkšņi viņā ierunājas cenzūra un viņa trako.

Reālā Vēstures izpētes komisija izrādē tiek parādīta diezgan kariķētā formā. Vai jums bija sajūta, ka varbūt tomēr konkurējat ar vēsturniekiem; ka jūsu atveidotā vēsture, kur kuratori tādi solīdi un inteliģenti un ziņotāji – nedaudz dīvaini, var tikt uztverta kā vienīgā iespējamā? Mūsu saruna tieši sakrīt ar laiku, kad no 1. maija tiks publiskotas arī čekas operatīvās lietas.

Esmu dzirdējis par šādu viedokli, tomēr pats nejutu tādu konkurenci. Man, ņemot vērā, ka izrādē atveidoti tik daudzi un atšķirīgi tēli un raksturi, piedalīties tajā bija interesanti. Sāku arī meklēt līdz šim publiskotajās čekas kartītēs, vai tur nav kādi man pazīstami cilvēki vai tuvinieki. Neatradu ne vienus, ne otrus.

Vai ir atšķirība, kā veidojāt savu tēlu “Latviešu stāstos” pirms 14 gadiem, kad vēl JRT bijāt tīrradnis (Jevgenijs savu karjeru JRT sāka kā skatuves strādnieks) un tagad, kad jau esat iesakņojies šajā teātrī?

Protams, izrādes ir ļoti dažādas un arī pats tagad uz skatuves jūtos daudz drošāk. Sākumā, kad Alvis Hermanis man iedeva lomu “Latviešu stāstos” (pirmā Jevgenija loma JRT bija izrādē “Tālāk” 2004. gadā), biju uztraucies, it kā gribējās, bet bailes. Tagad gan kopumā ir daudz mierīgāka, brīvāka sajūta.

Ir jau vēl arī “Soņa” – izcilā JRT izrāde, kur spēlējat kopā ar Gundaru Āboliņu –, kas no 2006. gada rādīta neskaitāmas reizes. “Isajevs uz skatuves dara grandiozas lietas,” lasīju kādā atsauksmē. Bet kāda bija jūsu pirmā saskare ar teātri?

Jau bērnībā fanoju par teātri un gribēju kļūt par aktieri, lai gan likās, ka tas paliks tikai sapnis, jo vajag speciālu izglītību. Kāda paziņa man teica: “Žeņa, tev viss izdosies, ja tu nepadosies un tiešām to vēlēsies.”

Jau pabeidzis Rīgas 2. internātskolu, uzzināju, ka JRT vajag skatuves strādnieku, un man tika teikts – ņem dokumentus un skrien, vienīgi nevienam nesaki, ka gribi būt aktieris. 2020. gadā būs jau 20. sezona, kopš strādāju šajā teātrī.

Reiz parādīju Alvim Hermanim ierakstu no kāda iestudējuma, ko bijām iestudējuši skolā, un viņš man iedeva pirmo lomu.

Kādā citā reizē gribēju Alvim parādīt, kā māku parodēt teātra aktierus – aizslēdzu grimētavas durvis, un, pieļauju, viņš pat varēja nobīties, domājot, ka lietošu fizisku spēku, lai tikai dod man lomu (smejas).

Es vispār ļoti priecājos par to, ka šajā laikā man ir bijis daudz mazu lomiņu, bet tās visas ir tādas spilgtas (Jevgenijs saka – spīdīgas), un es jūtu, ka skatītājiem tas patīk. Jau tādēļ esmu ļoti priecīgs.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.