Zbigņevs Stankevičs
Zbigņevs Stankevičs
Foto – Timurs Subhankulovs

“Es sapņoju par to, lai mums būtu nākamā atmoda.” Intervija ar arhibīskapu Z. Stankeviču 17

“Mūsu kultūrā māksliniekiem izaicinājums ir pārstāt izdabāt, spēlēt tikai uz cilvēku zemākajiem instinktiem. Esmu par tādu mākslu, kurā galvenā ir gara dimensija,” teic Romas katoļu baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Viņš diezgan bieži apmeklē izstādes, izrādes, koncertus, konferences. Tā kā pērn sastapu arhibīskapu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Jaņa Rozentāla izstādē, sarunu par viņa iespaidiem Latvijas kultūras norisēs sākām ar gada virsotnēm kultūrā, kuru vidū bija Rozentāla jubilejas izstāde.

Reklāma
Reklāma
Mājas
Kādas ir tavas kulinārijas prasmes – vai māki pagatavot šos 10 ēdienus, kuri jāprot katram latvietim?
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Kokteilis
Vampīrs, donors vai mags – kāds ir tavs enerģētiskais tips?
Lasīt citas ziņas

Zbigņevs Stankevičs: Janis Rozentāls ir ļoti latvisks un arī ļoti daudzpusīgs mākslinieks. Izstādē bija redzamas gan ainaviskas pērles – Itālijas Kapri ainavas –, gan izcili sieviešu un vīriešu portreti. Rozentāls, portretējot sievietes, pratis dziļi ielūkoties viņu dvēselē. Muzejā bagātīgi bija pārstāvēta arī mitoloģiskā līnija, piemēram, glezna “Melna čūska miltus mala”.

Interesants ir Rozentāla izteikums par baznīcas mākslu. Raksturojot situāciju sava laikmeta dievnamos, viņš bijis ļoti kritisks: “Aiz smieklīgām bailēm piedāvāt cilvēkiem kaut ko nepierastu, bet labāku, pamazām pieradināt viņus pie tā, izkopjot viņu gaumi, arvien tiek mēģināts iztapt viņu bērnišķīgajām prasībām, nevis apmācīt un audzināt viņus. Tālab arī gleznas ir kļuvušas tik nenozīmīgas un neinteresantas, ka tām vairs nav galīgi nekādas nozīmes dievkalpojuma noskaņas bagātināšanā, un neviens tās neņem vērā. Tāpēc tās ir pavisam liekas, ja ne pat kaitīgas, jo cilvēka gaumi nevis pacilā, bet velk lejup, sabojā.” Teiktais lielā mērā ir aktuāls arī šodien attiecībā uz mākslu, kas ir mūsu dievnamos, un arī uz mūsu mākslu un kultūru vispār. Saskatu šādu problēmu glezniecībā, teātra mākslā un, protams, izklaides žanrā. Esmu saskāries teātrī, operā, arī izstādēs ar to, ka notiek izdabāšana skatītājam un tiek mēģināts spēlēt uz viņa jutekļiem, instinktiem, bet netiek strādāts pie tā, lai ar mākslu cilvēku paceltu augšup, modinātu viņa garu.

Minēsit konkrētus piemērus?

CITI ŠOBRĪD LASA

Noskatoties lugas “Astoņas mīlošas sievietes” pirmizrādi Dailes teātrī, biju ļoti vīlies. Aktieru spēle bija laba, bet nesaskatīju jēgu kopējā iestudējuma koncepcijā. Tā noskaņa, manā ieskatā, ir stipri pārsālīta, jo skatītājs ierauga tikai negatīvo, viņam rodas iespaids, ka tad jau visas sievietes ir tādas kā izrādē atainotās.

Redzēju, kā savulaik daudzi cilvēki gāja prom no izrādes par latviešiem ārzemēs “Izraidītie”. Arī es biju sašutis – iepriekš tik daudz lamu vārdu nevienā teātra izrādē nebiju dzirdējis un arī tik piesmēķētā zālē man reti iznācis būt. Saprotu, ka notiek cilvēku degradācija un tas jāparāda arī mākslā, ka aizbraukšana prom ir milzīgs risks un ka cilvēki tur var vilties un degradēties. Bet, kad ir pārsālīts, ir tikai parādīts tas melnais, negatīvais, tad māksla nevis ceļ uz augšu, bet sāk gremdēt. Cilvēki tajā brīdī reaģē, viņos rodas emocijas, taču pēc izrādes ir citas sajūtas, ko var salīdzināt ar alkohola vai narkotiku lietošanu – vispirms bauda, pēc tam paģiras. Protams, par gaumi nestrīdas, bet mani tāda veida izrādes neiedvesmo.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.