Ineta Lipša: “Emīlija Benjamiņa tiešām gribēja būt tāda latviešu aristokrātijas pilsoniskā madāma, kas iesaistās sociālajā darbā un sniedz pareizus vēstījumus strādnieku sievietēm.”
Ineta Lipša: “Emīlija Benjamiņa tiešām gribēja būt tāda latviešu aristokrātijas pilsoniskā madāma, kas iesaistās sociālajā darbā un sniedz pareizus vēstījumus strādnieku sievietēm.”
Foto: Karīna Miezāja

“Benjamiņa nav ne revolucionāre, ne radikāle. Viņa gribēja sniegt pareizus vēstījumus strādnieku sievietēm,” atklāj sociālās dzīves nianšu zinātāja Ineta Lipša 6

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Tie Latvijas valstspiederīgie, kas izšķirsies pieņemt Krievijas pilsonību pēc Kremļa aicinājuma, tiks izraidīti
“Ukraiņu ģenerālštābs par to klusē, bet tas ir apzināti!” Slaidiņš komentē pēdējās 24 stundās notikušo 18
VIDEO. Kas notiks, ja Tavos jaunajos saules paneļos iespers zibens? 4
Lasīt citas ziņas

 

Šonedēļ pirmizrādi piedzīvoja sešu sēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Kā jau liecina nosaukums, tas būs stāsts par leģendāro pirmskara Latvijas “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu – par personībām, laiku un pagājušā gadsimta 20.–30. gadu preses specifiku.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šī seriāla vēstures konsultantes pienākumi tika uzticēti mūsu laikraksta agrākajai kolēģei, tagad LU Latvijas Vēstures institūta vadošajai pētniecei, 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijas sociālās dzīves nianšu zinātājai INETAI LIPŠAI.

Kad runājam, viņa neslēpj sajūsmu: “Tas bija ļoti interesanti! Ir četri scenāristi, viņiem ir neskaitāmi jautājumi. Jautājumi bija tik dažādi, un tas nebija tā, ka atbildi var paskatīties tajā un tajā grāmatā. Lai atbildētu, bija jāpieslēdz radošā iztēle.” Vēsturniece arī piebilst, ka šajā darbā nācies nodarboties arī ar “atmaskojumiem” – laikabiedri savos memuāros mēdz sarakstīt aplamības. Ieskatoties dokumentos, redzi pavisam citu ainu.

 

Seriāla producents Gints Grūbe intervijā LTV raidījumam “Kultūrdeva” reiz pajokoja: “Protams, ka lielākā daļa Latvijas vēsturnieku pēc šī seriāla parādīšanās izdarīs pašnāvību.” Ar to domājot, ka spēlfilmās ne vienmēr viss tiek atainots vēsturiski precīzi. Ceru, tava klātbūtne to aiztaupīs?

I. Lipša: Skatīsimies, kas tur iznāks finālā. (Mūsu saruna notika pirms pirmizrādes. – V. S.) Jautājumi, ko man uzdeva, bija ļoti konkrēti un ļoti atšķirīgi – no “Vai Vilis Lācis pīpēja?” līdz “Kā tolaik bija ar sieviešu tiesībām?”. Man bija interesanti, jo pirmkārt tas parādīja, ko zina, sauksim scenāristus tā, interpretējošā elite, kādas ir viņu zināšanas par to laiku, kas viņus interesē no tā laika. Viņi taču strādā kinoskatītājam un kino viņiem jātaisa tāds, lai cilvēki skatītos. Viņi jau nenāk ar mācību: lūk, mēs jums tagad parādīsim, kā tajā vēsturē notika!

Filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” kadri

Tad Vilis Lācis pīpēja?

Lai atbildētu, bija jāpurina viss kultūrslānis. Jāmeklē bilde, kur viņam cigarete rokā. Taču, kad esi atbildējis, jājautā, kas notiek tālāk. Teiksim, Mariss Vētra atmiņās raksta, kādi milzīgi avīžu virsraksti bijuši par to, kad viņš iepļaukājis “Jaunāko Ziņu” mūzikas kritiķi Ernestu Brusubārdu.

Man prasa, vai var atrast tos skaļos virsrakstus, lai attiecīgajā epizodē varētu kadrā parādīt. Sameklēju. Izrādās, kaut kur piektajā slejā sīkiem burtiņiem pa vidu desmit rindas. Saku, re, īstenība bija šitāda! Bet man atbild: kinematogrāfiski tas īsti neizskatīsies. Un līdzīgi teica arī pie daudzām citām epizodēm. Taču es to pieņēmu, un man pat nebija ar sevi iekšēji jācīnās, jo pēc labākās sirdsapziņas darīju savu darbu un atbildēju uz scenāristu jautājumiem. Savukārt viņi pieņēma savus lēmumus informēti, zinot, kā bija.

Vēsturnieka stāsts par pagātni un kinematogrāfiskais vēstījums tomēr ir atšķirīgas lietas. Kinoļaudīm svarīgākais ir tieši vēstījums, un tad jau vairs nav tik svarīgi, vai kaut kas notika pirms vai pēc. Tā es to sev formulēju.

Kad lasīju scenāriju, man lūdza komentēt vietas, kur kaut kas bija greizi. Es visur uzrakstīju, kā tas būtu pēc vēstures avotiem. Tomēr scenārijā ir pagrieziena punkti, kur svarīgi, lai būtu drāma.

 

Māksliniece Kristīne Jurjāne medijos sūrojās, ka nav bijis viegli rekonstruēt tā laika interjeru, atrast oriģinālus priekšmetus. Kaut vai – kā toreiz izskatījās Benjamiņu nama, agrākā Pfābu nama, iekšpusē.

Man vaicāja arī par interjeru – kādas gleznas viņiem varēja būt pie sienām un tamlīdzīgi. Bet tas nekur nav rakstīts! Skatījos cauri periodiku un atradu, ka, ja nemaldos, 40. gados Vācijā trimda rīkoja izstādi, kur bija arī Emīlijas un Antona audžudēla Jura Benjamiņa izvestās gleznas no Benjamiņu krājumiem.

Es domāju, filmu un seriālu veidotājiem tāpēc arī ir ļoti grūti strādāt, ka mums Latvijā šādu ikdienas vēstures, dizaina vēstures, sociālās vēstures pētījumu nemaz nav. Tikai politiskā vēsture. Tāpēc kaut kādā ziņā reālais stāvoklis Latvijas vēstures izpētē nosaka arī to, ko izdara scenārists. Lai uztaisītu savu sižetu, viņš jau vispirms skatās viegli pieejamajā literatūrā.

 

Vai vajadzēja piedalīties arī vēsturisko personību tēlu rekonstrukcijā?

Jā, filmas veidotājus interesēja, kā varēja rīkoties viens vai otrs tēls. Piemēram, vai “Jaunāko Ziņu” literārās nodaļas vadītājs Kārlis Skalbe varēja sēdēt, kājas uz galda uzlicis.

 

Varēja?

Nē! Es domāju, ne. Cik esmu par viņu lasījusi, viņš bija ļoti izturēts. Žurnālistes Arvīdas Muhkas atmiņās teikts, ka 20. gadu sākumā redaktori Jānis Benjamiņš, Ernests Arnis un vēl daži redakcijā ļoti lamājušies un lietojuši rupjus vārdus. Muhka 1924. gadā dēļ šīs neizturamās atmosfēras arī no darba aizgāja. Viņi bija ļoti prasti, bet par inteliģento Skalbi tā nevarēja domāt. Avīze iznāca aptuveni no plkst. 12 līdz plkst. 14. Ap to laiku Skalbe vienmēr gājis dzert kafiju uz Reinera kafejnīcu. Jānis Benjamiņš savukārt bijis tāds, kas saka, ko domā, īpaši vārdus neizvēloties.

 

Kādi bija Emīlija un Antons Benjamiņi? Lasīts gan, ka Emīlija bez Antona nebūtu nekas, gan arī otrādi.

Tik konkrēti pateikt nespēšu. Antons scenārijā parādās, tomēr galvenā varone ir sieviete – veiksmīga uzņēmēja, sabiedrības dāma. Pēc scenārija Emīlija ir tā, kas diezgan spēj grozīt Antonu, un viņš padodas. Reālajā dzīvē viņiem viss bija diezgan nodalīti – Antons atbildēja par saturu, Emīlija vairāk par reklāmu, turpinājuma romāniem, kultūru.

Tas, ko es būtu gribējusi, bet kas saprotamu iemeslu dēļ tur neparādās, ir stāsts par starpkaru žurnālistiku. Nav jau tādu pētījumu, kur būtu salīdzināti piecu sešu avīžu tā laika žurnālisti, kā viņi raksta, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, kā tas korelē ar politiskajiem notikumiem valstī. Par to neko nevar pateikt, jo tam nepieciešams pamatīgs pētījums. Man šķiet, interesanti būtu bijis paraudzīties uz Emīlijas Benjamiņas dzīvi brīvās preses un cenzūras kontekstā.

 

Cenzūra toreiz pastāvēja?

To man vaicāja. “Jaunākās Ziņas” parasti slavē gandrīz vai kā starpkaru preses paraugu. Taču, kolīdz sāc iedziļināties, tā šis tas parādās. Kā lasām sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa atmiņās, divus mēnešus pirms Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma ar Jāni Benjamiņu tika panākta vienošanās, ka “Jaunākās Ziņas” nerakstīs neko sliktu par Ulmaņa valdību.

Pretī solīja atcelt tā saukto “Jaunāko Ziņu” likumu, kas noteica, ka avīzēm, kas iznāk lielākā tirāžā par 50 tūkstošiem, jāmaksā paaugstināts nodoklis. Latvijā jau toreiz bija tikai viena avīze, kas iznāca lielākā tirāžā par 50 tūkstošiem. Gadā šis nodoklis Benjamiņiem radīja zaudējumus 70 tūkstošu latu apmērā! Un vēl pirms apvērsuma, parlamentārajā demokrātijā tika panākta vienošanās, ka “Jaunākās Ziņas” turēs muti. Un turēja! Dažus mēnešus pēc apvērsuma Ulmanis to likumu tiešām atcēla. Tā ka nemaz tik rožaini tur nebija.

Parlamentārās demokrātijas laikā žurnālisti, kas rakstīja par politiku, ļoti bieži sēdēja cietumā “par goda un cieņas aizskaršanu” – Pāvils Rozītis, Arvīds Avots, Oļģerts Liepiņš –, katrs gadā nopelnīja septiņas, desmit apsūdzības. Protams, lielākajā daļā tika panākta samierināšanas, bet vispār tā bija norma. Vai mums tagad kāds žurnālists vispār ir cietumā sēdējis?

Ja runājam par to pašu labticīgo Skalbi – 1940. gada maija sākumā Ģimenes dienā viņš uzrakstīja avīzē ievadrakstu, kur rakstīja apmēram tā: bērni mums ir svarīgi, un parasti bērni mācās no vecākiem, taču vēsturē ir situācijas, kad vecākiem jāskatās uz bērniem, un tā bija 1905. gadā, kad bērni labāk zināja, ko darīt. Un Skalbem Ulmaņa režīms par to īsi pirms okupācijas aizliedza publicēties seāus mēnešus!

Līdz ar to kļūst saprotams, kāpēc pie padomju atbalstītās marionešu valdības, kurā ir viņa draugs Augusts Kirhenšteins, Jūlijs Lācis un Vilis Lācis, kurus Skalbe pazīst, skaitās, ka viņš “cietis no Ulmaņa režīma”. Un kāpēc viņu uzņēma Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. Tā ka kontekstuālā formā tā cenzūra seriālā parādīsies. Kā viens no redakcijas pārstāvjiem iet uz Sabiedrisko lietu ministriju un gaida, kāds būs lēmums.

 

Scenāriste Baņuta Rubess uzskata, ka Emīliju Benjamiņu mūsdienās droši vien sauktu par influenceri.

Ja mēs viņu sauktu par influenceri… Domāju, nebija viņas raksturā būt par ceļa rādītāju modē vai tamlīdzīgi. Kā ģērbties? Tik primitīvi ne. Viņu interesēja nopietnākas lietas. Viņa vēlējās ietekmēt ja ne politiku, tad sabiedriskās aktivitātes. Viņa bija goda biedrene Latvju sieviešu nacionālajā līgā 1932. gadā, uzņemta kopā ar Aspaziju starp citu. Rīgas pilsētas valdē viņa ir sociālās palīdzības līdzekļu vākšanas komitejā. Viņai ir svarīgi, ka viņu atzīst šādās patriarhālās lomās.

Viņai tas patika. Benjamiņa nav ne revolucionāre, ne radikāle. Viņa tiešām grib būt tāda latviešu aristokrātijas pilsoniskā madāma, kas iesaistās sociālajā darbā un sniedz pareizus vēstījumus strādnieku sievietēm. Ja analizējam “Jaunākās Ziņas” no viedokļa, kā tiek atspoguļotas ar sieviešu biedrībām un politiskām aktivitātēm saistītas lietas, tad redzams, ka avīze parāda gan sociāldemokrātu, gan citu politisko virzienu sieviešu apvienību aktualitātes. To nodrošināja tieši Emīlija. Tādā veidā viņa kļuva par figūru sieviešu kustībā, kaut gan pati tajā aktīvi nepiedalījās.

 

Tas arī pārsteidz, ka pilsoniskās “Jaunākās Ziņas” diezgan cītīgi atspoguļoja to, ko darīja tie paši sociāldemokrāti. Citas avīzes tā nerīkojās.

Tāpēc jau “Jaunākās Ziņas” uzskatīja par sava laika moderno avīzi, kas cenšas nebūt partijiska. Kā saka, no sienas līdz sienai – ja politiskajā spektrā bija kādi notikumi, viņi tos tomēr atspoguļoja. Bet otra lieta, kas noteikti bija no svara, bet par ko mēs nezinām, jo neesam atraduši tādus avotus, – jā, “Jaunākās Ziņas” atbalstīja centra partijas, “Demokrātisko centru”, taču tajā pašā laikā viņiem bija jārēķinās ar sociāldemokrātiem un Latviešu zemnieku savienību.

Redz, kad pieņēma to “Jaunāko Ziņu” likumu par paaugstināto nodokli, pilsoniskās partijas Benjamiņus neaizstāvēja. Likumu pieņēma ar abu minēto partiju atbalstu. Līdz ar to “Jaunākās Ziņas” zināmā mērā kā aktīvs aģents piedalījās politikā. Tie raksti par citu partiju pārstāvētu organizāciju pasākumiem, ja mēs tos analizētu visā “Jaunāko Ziņu” iznākšanas periodā, tur noteikti varētu saskatīt posmus, kas atrodas kontekstā ar politiskajiem notikumiem. Ar kādu likumu apspriešanu vai lobēšanu. Par to esmu pārliecināta. Diemžēl neviens to nav pētījis.

Neviens jau arī nav skatījis, kā šīs dažādu laikrakstu personības savstarpēji slēdzās kopā – “Brīvās Zemes” galvenajam redaktoram Jūlijam Druvam taču ļoti kremta, ka viņš nevarēja sasniegt “Jaunāko Ziņu” tirāžu. Viņš gribēja tās novākt no skatuves, un nācās teikt, lai Druva piebremzē. Un Jānis Benjamiņš atkal kārtoja savas lietas pa taisno ar ministru Alfrēdu Bērziņu, ar kuru viņš bija draugos. Ja to visu varētu parādīt! Tur gāja karsti! Mūsdienas nobāl! Bet mums jau nav tādu pētījumu, lai šādu scenāriju varētu uzrakstīt.

 

Par Benjamiņu fenomenu. Visi slavēja un apskauda viņu turību, taču viņi tolaik nemaz nebija bagātākie cilvēki Latvijā. Ja vērtētu pēc nomaksāto nodokļu apjoma, tad, ja nemaldos, bagātākais bija kāds koktirgotājs.

Daudzi žurnālisti, ministri trimdā ir rakstījuši par Benjamiņiem atmiņās. Ja viņi būtu kokrūpnieki, par viņiem neviens nerakstītu. Un, ja runā par tā laika politiku, tad viens no centrālajiem orgāniem jau bija “Jaunākās Ziņas”. To nevar apiet. Cilvēki atceras avīžu virsrakstus, ko par Benjamiņiem rakstīja “Pēdējā Brīdī”, “Aizkulises”, arī pašas “Jaunākās Ziņas”, “Atpūta”. Un Benjamiņi jau tomēr arī bija bagāti cilvēki, miljonāri. Viņiem Rīgā piederēja seši īres nami, nams Jūrmalā.

 

Emīlijai bija konts Šveices bankā?

Bija. Ja nemaldos, 60. gados, kad tiesājās Benjamiņu mantinieki, parādījās, ka viņiem bankās bijuši noguldīti 1,5 miljoni ārvalstu valūtās. Bet viņi pat īsi pirms okupācijas negrasījās aizbraukt no valsts. Bija tāda lieta, ka 20. gados latviešu prese Emīlijai un Antonam pastāvīgi uzbruka par to, ka viņi Pirmā pasaules karā 1917. gadā vācu okupācijas laikā bija aizmukuši no Rīgas. To viņiem pieminēja, tā teikt, līdz kapa malai. Domāju, ka 1939./1940. gadā tas lielā mērā bija iemesls, kādēļ viņi nepareizi izlēma nemukt. Viņiem noteikti bija iespējas, kaut arī vienkārši aizbēkt vairs nevarēja.

 

Varbūt Emīlija cerēja, ka palīdzēs viņas redakcijas cilvēki, kas nu bija Kirhenšteina valdībā?

Iespējams. Tātad jaunajā valdībā no “Jaunākajām Ziņām” ir Augusts Kirhenšteins, Jūlijs Lācis, Vilis Lācis, Pēteris Blaus, kuru Benjamiņiem pieņemt darbā 1937. gadā pēc ilggadējā redaktora Jāņa Kārkliņa aiziešanas bija piespiedusi Sabiedrisko lietu ministrija. Blaus jau bija Alfrēda Bērziņa ieliktenis. Bet kāda nu tur Benjamiņai varēja būt cerēšana! Arvīda Muhka atmiņās min, ka 30. gadu beigās no darba redakcijā atlaists diezgan daudz cilvēku.

Viens no tiem, kuru gribēja atlaist, bija Augusts Kirhenšteins. Viņam pat pateica, ka atlaidīs. Galu galā fabula bija tāda, ka Kirhenšteins gāja lūgties Antonu Benjamiņu. Pamatīgi! Un viņu atstāja. Bet es domāju, ka šo Kirhenšteins noteikti neaizmirsa. Tā doma par “saviem cilvēkiem” – mēs taču nezinām, kādas bija viņu attiecības.

Protams, gan Jānis Benjamiņš, gan Emīlija gāja pie Viļa Lāča, taču viņi tālāk par sekretāru netika. Viņa bija gribējusi Lācim lūgt, lai nekonfiscē Benjamiņu nama mēbeles. Acīmredzot, viņa labticīgi uzskatīja, ka tur var vēl kaut ko sarunāt, var regulēt. Bet 1940. gada decembrī viņu namā jau iekārtojās Rīgas pilsētas izpildkomiteja Arnolda Deglava vadībā.

Un arī Jānis Benjamiņš netika tālāk par Lāča sekretāru. Viņš bija prasījis, viņam solīja nama pārvaldnieka darbu viņa paša namā uz Brīvības un Miera ielas stūra (ēka gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. – V. S.) Tajā brīdī, kad Benjamiņi pie viņa nāk, Pfābu namā, kur Benjamiņu dzīvoklim bija 17 istabas un kur dzīvoja tikai Emīlija ar audžudēlu, audžudēla sievu un divas kalpotājas, jau iemitināts viens padomju kara jurists. Es nezinu, ar ko viņš nodarbojās, bet arī pārējos dzīvokļos 1940. gada oktobrī jau “iedēti” šie kara juristi. Un Emīlija ir viņus pieņēmusi kā īrniekus. Viņas paraksts ir uz dokumentiem. Bet novembrī Benjamiņai pašai piesūta rēķinu, ka par dzīvokļa īri jāmaksā 300 latu mēnesī.

1941. gada janvārī arestē Jāni Benjamiņu. Jānis bija Antona dēls no pirmās laulības, un starp Antona bērniem un Emīliju attiecības nekad nebija bijušas maigas. Tas laikam bija žurnālista Kārļa Krūklīša atmiņās, ka 1940. gadā, īsi pirms okupācijas, pēc Antona Benjamiņa nāves, kurš nomirst 1939. gadā, attiecības starp Emīliju un Jāni ir saspīlētas. Gaidīja tiesas prāvu, jo Jānis iesūdzējis savu audžumāti Emīliju tiesā, prasot lielāku algu nekā 3000 latu mēnesī, brīvu dzīvokli Rīgā, brīvu vasarnīcu Lielupē, brīvu automašīnas izmantošanu un vēl nezin ko. Tur tās attiecības jau bija savērpušās. Emīlijai Benjamiņa pašai bērnu nebija.

 

Un tad nāk slavenais Eižena Finka pareģojums un traģiskais fināls.

Vismaz tajos jautājumos, kurus man sūtīja scenāristi, Finka bija ļoti daudz. Viņš ir tāds, kaut kur esošs tēls. No tā jau ir atvasināts fināls: “Tu nomirsi badā un aukstumā, bet es atgriezīšos, kad ābeles ziedēs.” Viņš, protams, neatgriezās, kad ziedēja ābeles. Viņu atbrīvoja 1954. gada novembrī. Taču stāsts ir skaists, un kāda starpība, kad viņš atgriezās, ja tas ir tikai tēlains vēstījums. Bet nu kāds vēsturnieks tamdēļ var arī nošauties (smejas).

 

SAISTĪTIE RAKSTI

Emīlijas Benjamiņas kapavieta taču nav zināma?

Domāju, ka nav. Viņa nomira 1941. gada 22. septembrī, un Emīliju apraka kaut kur Ussoļlaga nometnē. Par viņu ir arheologa, izsūtītā Vladislava Urtāna atmiņās. Principā tas stāsts jau ir skaidrs, bet, ko no tā parādīs, nezinu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Tie Latvijas valstspiederīgie, kas izšķirsies pieņemt Krievijas pilsonību pēc Kremļa aicinājuma, tiks izraidīti
“Ukraiņu ģenerālštābs par to klusē, bet tas ir apzināti!” Slaidiņš komentē pēdējās 24 stundās notikušo 18
VIDEO. Kas notiks, ja Tavos jaunajos saules paneļos iespers zibens? 4
VIDEO. Ukraina palaiž raķešu “viesuļvētru” pret Krievijas spēkiem
FOTO. Ap māju iestādīti košumkrūmi, arī augļu kociņi! Kā Iveta piecos mēnešos uzcēla savu sapņu māju
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
Saeima pieņem atbalsta paketi apkures izmaksu pieauguma segšanai iedzīvotājiem
VIDEO. Baltkrievijas robežsargi mudina migrantus šķērsot Baltkrievijas-Polijas robežu
Nākamnedēļ laikapstākļi būtiski mainīsies. Ko sinoptiķi prognozē?
“Jūsu nesavtīgais atbalsts dod spēku nesabrukt zem traģisko notikumu sloga.” Ukrainas ārsti strādā Rīgas slimnīcā
Vimbas jau vairāk kā 12 gadus bija pilnīgi nozudušas. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem
21:03
“Tas ir pats briesmīgākais ierocis, ko šobrīd Krievija ir pielietojusi.” Slaidiņš par notikumiem Ukrainā
20:25
“Jūsu nesavtīgais atbalsts dod spēku nesabrukt zem traģisko notikumu sloga.” Ukrainas ārsti strādā Rīgas slimnīcā
20:07
Suns ir priecīgs, ka atradis cilvēku. Saruna ar cilvēku meklētāju biedrības “Helper Latvia” dibinātājiem
Latvijas Saeima Krieviju atzīst par terorismu atbalstošu valsti, aicina citas valstis rīkoties tāpat 132
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā
Pret Latvijas Saeimas resursiem norit apjomīgs Krievijas agresiju atbalstošu kiberaktīvistu uzbrukums
VIDEO. Pasaulslavenā grupa “Coldplay” koncertā Briselē vienojas kopīgā dziesmā ar ukraiņu rokgrupas solistu
Baltkrievijā līdz 13 000 karavīru ir parakstījuši vienošanos par dalību karā pret Ukrainu 19
Tie Latvijas valstspiederīgie, kas izšķirsies pieņemt Krievijas pilsonību pēc Kremļa aicinājuma, tiks izraidīti
Sarkandaugavā aizdegušies divi mikroautobusi, atkritumi un piebūve
Juris Lorencs: Nevis Putins ir izveidojis agresīvo Krieviju, bet gan pati krievu tauta ir radījusi Putinu
VIDEO. Maza, spoža pērlīte! Kuru apdzīvotu vietu Latvijā noteikti jāapskata vēl šajā vasarā?
VIDEO. Ukrainas karavīri, kas tur līniju starp Siverskas un Soledaras pilsētām Donbasā, saskaras ar nepārtrauktām apšaudēm
FOTO. Ar stāvovācijām un varenu līdzdziedāšanu Dzintaros izskanējis Igo jubilejas koncerts 2
VIDEO. Kas notiks, ja Tavos jaunajos saules paneļos iespers zibens? 4
Piektdien kļūs vēl mazliet tveicīgāks
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs