Evija Veide: Bērnu literatūras mānīgais vieglums 0
Evija Veide, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tā nu sanācis, ka bērnu grāmatu lielā diena iekritusi pašā vasaras vidū, līdz ar Baltvilka balvu un likumsakarīgu publicitāti. Tas dod ierosmi padomāt arī par to, kas pašlaik notiek un ko vēl varētu darīt, lai bērniem domātās grāmatas būtu līdzvērtīgas ar visu citu, kas tīko pēc bērna uzmanības.
Un te nu var atrast iemeslus, kādēļ bilžu grāmatām kopumā klājas labāk nekā pusaudžu literatūrai. Grāmata veido vēl vienu saikni starp paaudzēm, jo pieaugušais un bērns sadarbojas. Reizēm – jau no grāmatas iegādes brīža, kad bērns vairāk vērtē ilustrāciju, bet pieaugušais – grāmatas saturu. Līdz brīdim, kad grāmata top kopīgi lasīta un pārrunāta. Tas ir kopā pavadītais laiks, kopīgi iespaidi, tēmas, kas satuvina. Un pēc gadiem reizēm ir grūti atšķetināt, kas bērnam bijis galvenais – stāsts vai tā lasītājs. Labi, ja abi. Vēlāk jau nāk paša izvēles un arī atziņa, ka grāmata nespēj aizraut, vai arī vēlāka grāmatu pasaules atklāšana jau ar citu vēlmi.
Kāpēc bērnu grāmatas īpašas? Jo no tām reizēm netiekam vaļā dzīves garumā – pašu bērnībā lasītās, bērniem un vēlāk mazbērniem izvēlētās. Un te var sākt garumgaro diskusiju par to, ko katrs izvēlas un atzīst par labu. Mans viedoklis šajā jautājumā ir samērā vienkāršots – laba ir grāmata, kura nenoslāpē vēlmi lasīt nākamo, laba ir grāmata, kuras saturs nav pretrunā ar vispārcilvēciskām vērtībām un morāli, laba ir ikviena, kurā valoda ir labskanīga, gramatiski pareiza un atbilstoša lasītāja vecumam.
Stāsta dinamika, asprātība, spēja aizraut un negarlaikot, dziļākā ideja – tas pieder pie pirmā baušļa, jo tikai tad lasītājs paliek stāstā. Labs ir jautājums par grāmatas un lasītāja vecuma attiecībām. Protams, ka ir jāapzinās trīs un četrus gadus veca lasītāja intereses un septiņgadnieka uztvere, taču sava daļa patiesības ir abos apgalvojumos – gan tajā, ka stāstam īsti nedrīkst uzlikt precīzus lasītāja vecuma rāmjus, gan tajā, ka ir vispārzināmas aksiomas, kas jārespektē, piemēram, ja stāsts domāts priekšā lasīšanai, tad jārēķinās ar tā apjomu, un, jo jaunāks lasītājs, jo lielāka ir ilustrācijas aizņemtā telpa grāmatā.
Ilustrācijai un tekstam labā bērnu grāmatā ir jābūt vienotā veselumā. Ilustrācija nedrīkstētu ilustrēt šā vārda vienkāršotākajā nozīmē. Autoram un ilustratoram jāatrod kopīga vēsts un jāsadarbojas, lai ilustrācija iedotu papildu vērtību tekstam un otrādi. Kā saistelements te būtu arī izdevējs, kurš ir neatņemama grāmatas daļa (manuprāt), jo reizēm autoram vai ilustratoram tā ir pirmā pieredze un izdevējs var palīdzēt izvairīties no kļūdām, kuras sabojā labi iecerētu darbu. Protams, bez savstarpējas uzticēšanās tas neizdosies – visiem ir jāsaprot, ka komandā visiem ir vienots mērķis – lai grāmata patiktu lasītājam.
Grāmatnīcu plauktos ikviena latviešu bērnu grāmata nostājas blakus tulkojumiem. Kā rāda grāmatnīcu topi, tad kopumā latviešu autoriem īsti nav par ko sūdzēties – pēdējos gados pircējs mīl Latvijā tapušās grāmatas ne vien ar sirdi, bet arī ar maku. Mazliet cita aina paveras Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas rezultātos – te tomēr bieži vien tulkojumi lasītājiem patikuši labāk. Ko no tā secināt?
Bērniem un pusaudžiem domātu grāmatu veidotājiem mācīties no labākajiem un arvien eksperimentēt. Izdevniecības “Latvijas Mediji” pērn izsludinātajā manuskriptu konkursā bija liela atsaucība – saņēmām gan manuskriptus, gan ilustrācijas un izvēlējāmies autorus, kuru grāmatas gatavosim izdošanai. Pamatkritērijs bija viens – žūrijai bija jānotic piedāvātajam stāstam. Tālāk jau seko sadarbība, izvēloties ilustratoru, veidojot grāmatas struktūru un strādājot ar tekstu.
Cerēsim, ka jau drīz iznāks pirmās konkursa uzvarētāju grāmatas, bet līdz tam ikviens liels un mazs lasītājs ir aicināts piedalīties mūsu izdevniecības lasīšanas veicināšanas aktivitātē “Grāmatons”. Lasīt grāmatas, pastāstīt, kas tajās patika vai nepatika, un zīmēt, fotografēt vai kā citādi radoši atrādīt savu lasīšanas prieku. “Grāmatona” piedāvājumā ir arī grāmatas, ko var lasīt šāgada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas dalībnieki, tā ka – lai vasarīga grāmatošanās un vairāki zaķi vienam lasītājam!
