“Bibliotekāri paši no savas kabatas nopērk puķes un šokolādi!” Kādas bibliotekāres stāsts liek aizdomāties par šīs profesijas lomu mūsdienās 0
Bibliotēka daudziem asociējas ar klusumu, grāmatu plauktiem un mierīgu darbu pie datora. Taču aiz šā priekšstata slēpjas fiziski smags, emocionāli prasīgs un bieži nepietiekami novērtēts darbs. Kāda bibliotekāre vēstulē LA.LV atklāj savas profesijas ikdienu.
Turpinājumā mūsu lasītājas – bibliotekāres – pārdomas. Nolēmām tās publicēt, jo tās liek aizdomāties, cik nozīmīgs ir katra cilvēka devums sabiedrībai. Ne vienmēr to ikdienā novērtējam emocionāli un finansiāli. Lauku reģionos vispār bibliotekāri ir kā brīnumdari, ap kuriem pulcējas ļaudis.
Reiz ārsts, uzzinājis, ka strādāju bibliotēkā, noteica: man esot mazkustīgs darbs. Tolaik man vēl nebija pulksteņa, kas skaita soļus, taču bibliotēka atradās divos stāvos un jaunumu dienās pa kāpnēm augšup un lejup nācās skriet tik bieži, ka reizes vairs nevarēja saskaitīt.
Tagad man šāds pulkstenis ir. Tas maksāja 35 eiro, tam nav daudz smalku funkciju, un ar to nevar norēķināties veikalā. Taču man bija svarīgi noskaidrot, cik “mazkustīgas” patiesībā ir manas darba dienas.
Izrādījās, ka trīs stundu dežūras laikā savākt 10 000 soļu nav nekas neparasts.
Bibliotēkā ne vienmēr valda klusums
Cilvēkiem bieži šķiet, ka bibliotekārs mierīgi sēž pie datora starp grāmatām un bauda mūžīgu klusumu. Tas ir viens no noturīgākajiem stereotipiem par mierīgu un nesteidzīgu darbu. Realitāte ir sarežģītāka.
Bibliotekāra diena paiet starp grāmatu plauktiem, putekļiem, smagumu cilāšanu, locīšanos, stiepšanos un kāpšanu pa trepēm. Grāmata, kuru vēlas lasītājs, ļoti bieži atrodas vai nu pašā augstākajā, vai pašā zemākajā plauktā. Pietupties, piecelties, izstiepties pirkstgalos, aizsniegt augšējo plauktu un atkal nest grāmatu pāri zālei — tās ir kustības, kas atkārtojas desmitiem reižu dienā.
Vecas grāmatas skaisti smaržo filmās. Dzīvē tās mēdz būt smagas, putekļainas un netīras. Cilvēki tās aplej ar kafiju, starp lapām ielīmē košļājamo gumiju, aizkrāso vārdus, kas viņiem nav patikuši, vai saliek tekstā savus komatus. Pēc tam lasītāji brīnās, kāpēc grāmata no bibliotēkas plaukta ir pazudusi.
Bojāta grāmata var apdraudēt arī citas. Grāmatu pelējums un sēnīte no viena sējuma var izplatīties tālāk, bet līdzekļu profesionālai restaurācijai bieži nav.
Reizēm grāmatas mūžu pagarina ar līmlenti, lai gan tā patiesībā ir viens no sliktākajiem materiāliem, ko izmantot labošanai.
Nav patīkami arī norakstīt grāmatas, kuras gadiem neviens nav lasījis, bet kuru vietu plauktā jau gaida jaunāki izdevumi. Nav patīkami tās saiņot makulatūras kaudzēs. Grāmatas ir smagas, papīra malas sagriež rokas, bet veco kartotēku šķirstīšana atstāja spurainas un asiņainas kutikulas.
Labi, ka mūsdienās vismaz formulāru un kartīšu katalogu ir kļuvis mazāk.
Ne tikai grāmatu izsniegšana
Bibliotekāra darbs nav tikai krājuma kārtošana un grāmatu izsniegšana. Tas ir darbs ar cilvēkiem. Lasītāji dusmojas, ja nevar atrast vajadzīgo. Kāds sadusmojas par saplīsušu liftu, nestrādājošu printeri vai vietas trūkumu autostāvvietā. Bieži šķiet, ka pie visa vainīgs ir bibliotekārs, kurš nav pietiekami rūpīgi pildījis savus pienākumus. Tomēr bibliotekārs lielākoties cenšas palīdzēt arī tad, ja pašam sāp galva vai ir iesnas.
Slimības lapa nozīmē mazākus ienākumus. Cilvēkam ar nelielu algu tas var nozīmēt atteikšanos no kaut kā būtiska nākamā mēneša budžetā. Turklāt ne vienmēr ir kolēģis, kurš pēdējā brīdī var pārņemt maiņu. Viena darbinieka neierašanās rada pārplānošanu un var atņemt brīvdienu citam. Tāpēc mēs nākam uz darbu. Mēs esam šeit, lai palīdzētu.
Un ir skaisti redzēt cilvēka apmierināto seju, kad izdevies atrisināt šķietami neatrisināmu informācijas mīklu, palīdzēt samaksāt rēķinu internetbankā vai parādīt, kā atvērt ziņu portālu.
Mūsdienu bibliotekārs vairs nav tikai cilvēks, kurš izsniedz grāmatas. Viņš palīdz orientēties digitālajā vidē, raksta ierakstus sociālajos tīklos, veido videoklipus un stāsta sabiedrībai, ko bibliotēkā iespējams saņemt. Viņš organizē pasākumus, meklē sponsorus un sadarbības partnerus, raksta projektus, fotografē norises un gatavo atskaites.
Bieži vien nav pat neliela budžeta, lai samaksātu honorāru uzaicinātajam autoram vai ekspertam. Tad bibliotekāri paši no savas kabatas nopērk puķes un šokolādi cilvēkam, kurš piekritis atnākt un dalīties zināšanās.
Mēs domājam, kā piesaistīt vairāk apmeklētāju un kā pierādīt, ka bibliotēka joprojām ir vajadzīga. Ka apmeklējums nesamazinās. Ka mūs nevajag slēgt.
Kad bibliotēkas slēgšana nav tikai skaitļi
Varbūt dažas bibliotēkas reizēm patiešām ir jāslēdz. Taču lēmumu tabulās ne vienmēr redz tanti Dzidru, kura regulāri nāca uz tuvējo bibliotēku, bet līdz tālākajai aiziet vairs nespēj.
Tur varbūt ir lielāks grāmatu krājums un iespaidīgāki pasākumi, taču viņai šī bibliotēka ir nesasniedzama.
Bibliotēka nav tikai vieta, kur saņemt grāmatu. Tā daudziem ir viena no retajām publiskajām telpām, kur cilvēku uzklausa, palīdz viņam un neko neprasa pretī.
Tā ir vieta, kur var piekļūt internetam, izdrukāt dokumentu, samaksāt rēķinus, satikt citus cilvēkus vai vienkārši kādu brīdi nejusties vienam.
Bibliotekārs reizēm kļūst arī par apsargu
Kad bibliotekārs beidz pildīt sabiedrisko attiecību speciālista, mārketinga darbinieka, projektu vadītāja un fotogrāfa pienākumus, viņš reizēm kļūst par apsargu un kārtības uzraugu.
Bibliotēkā mēdz nozagt datoru. Kāds pārāk rūpīgi iztaujā par telpās esošās tehnikas vērtību. Kāds atsakās doties prom pēc darba laika beigām. Gadās arī redzēt, kā apmeklētājs bibliotekāra acu priekšā plēš no grāmatas lapas.
Apsardze ierodas pēc 15 minūtēm vai vēl vēlāk. Policija arī nevar būt klāt tajā pašā brīdī. Bibliotekārs paliek viens un viņam pašam jāizlemj, kā rīkoties, neapdraudot sevi un citus.
Šajā darbā jāspēj vienlaikus būt laipnam un uzmanīgam. Ir jāpazīst cilvēki, jānovērtē situācija un dažu sekunžu laikā jāpieņem lēmums.
Darba laiks beidzas, bet darbs vēl ne
Lasītāji vēlētos, lai bibliotēka būtu atvērta visu diennakti un bez brīvdienām. Taču bibliotekārs dažreiz vienkārši grib paspēt uz autobusu.
Ja maiņa beidzas pulksten 20.00, tas nenozīmē, ka tieši tajā brīdī iespējams aizslēgt durvis un doties prom. Pēc pēdējā lasītāja aiziešanas vēl jāizstaigā telpas, jāpārliecinās, vai izslēgtas gaismas, jānoņem kase, jāsaskaita dienas ieņēmumi — pat ja tie ir tikai 1,50 eiro —, jāsakārto telpas un jānoliek grāmatas tā, lai nākamā maiņa zinātu, kur tās atrast.
Autobuss pulksten 20.10 parasti paliek tikai sapnis. Nākamais ir 20.50.
Kājas pēc garās dienas smeldz. Autobusā sēdvietas jau ieņēmuši citi noguruši cilvēki. Vēl stunda kājās. Daļu ceļa gan var iet, un iet reizēm ir vieglāk nekā stāvēt.
Mājās gaida ģimene, bērni un mājdzīvnieki. Jābūt smaidīgam un ieinteresētam, jāpalīdz pildīt mājasdarbus. Dzīvi ārpus darba neviens nav atcēlis.
Kultūras darbinieks, kurš kultūru bauda ekrānā
Bibliotekāri bieži strādā bez sava personīgā galda un datora. Viņi priecājas, ja darbavietā ir virtuve un tīra tualete, pat ja remonts tur pēdējo reizi veikts deviņdesmitajos gados.
Savu pirmo un pagaidām vienīgo lidojumu ar lidmašīnu piedzīvoju pirms četrpadsmit gadiem. Es joprojām atceros šīs emocijas un vēlētos tās piedzīvot vēlreiz. Taču man ir jāsamaksā rēķini un jāpaēd.
Tāpēc jau gadiem ceļoju ar “Google Street View”, bet teātri skatos televīzijā. Tajā ir zināma ironija — cilvēks, kurš strādā kultūras vidē, pats kultūru bieži var baudīt tikai caur ekrānu.
Reizēm es nogurstu, tomēr nezinu, vai vēlētos darīt ko citu. Šajā profesijā aizvadīti tik daudzi gadi, ka reizēm sev jautāju: vai es vispār vēl iederētos citā darbavietā? Vai prastu strādāt modernā birojā ar bezmaksas kafiju, augļu groziem, spēļu istabām un masāžas krēsliem?
Darbs uz izdegšanas robežas
Šogad manas bibliotēkas algu fonds tika iesaldēts, jo, kā izrādās, mēs saņemot pārāk lielas algas. Kaut kas līdzīgs noticis arī iepriekšējos gados, un nekas neliecina, ka nākamais gads būs citāds. Tomēr bibliotekāri turpina nākt uz darbu.
Varbūt bibliotekāra lielākā problēma ir tā, ka viņš nespēj pamest savus cilvēkus bez grāmatām, informācijas un vides, kas daudziem joprojām ir viena no retajām vietām, kur sastapt kultūru, klusumu un cilvēcīgu palīdzību.
Bibliotekāra darbs ir skaists darbs ar misijas apziņu. Taču tas ir arī grūts darbs, kas bieži balansē uz izdegšanas robežas.
Bibliotēkas klusums, telpas, grāmatas, datubāzes un datori nav pašsaprotami. Aiz visa tā stāv dzīvi cilvēki ar saviem sapņiem, nogurumu, sāpīgām dienām un vēlmi palīdzēt.
Lasītājs viņus bieži pamana tikai tad, kad kaut kas nestrādā.
Bibliotēka nekad nav bijusi tikai par grāmatām. Tā vienmēr ir bijusi arī par cilvēkiem — gan tiem, kuri tajā strādā, gan tiem, kurus negribas atstāt vienus.
