Māris Zanders: Ceri uz labāko, gatavojies sliktākajam 1
Ministru kabineta 28. janvāra sēdē ministrs Juris Pūce, iepazīstinot klātesošos ar Latvijas stratēģiju klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam, ironiski piezīmēja, ka stratēģijas izstrādes periodā iesaistītajiem bijušas problēmas saprast, kādai politikas plānošanas dokumentu kategorijai stratēģija pieder, jo tik attāla nākotne kā atskaites punkts ir kaut kas nepierasts.
Tajā pašā valdības sēdē tika skatīts arī Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam, tomēr, šķiet, prognozes un plānošana desmit gadu perspektīvā vismaz psiholoģiski ir pierastākas. Savukārt trīsdesmit gadi… nu, jā.
Nav grūti iedomāties iemeslus, kādēļ sabiedrība šādus “papīrus” vērtē skeptiski. Piemēram, ir diezgan bieži pieredzēts, ka to vai citu iemeslu dēļ netiek īstenoti plāni ar krietni īsāku laika tvērumu.
Galu galā, kā saka ikdienā nereti lietota atziņa, mēs nevaram zināt, kas notiks rīts, kur nu vēl pēc divdesmit gadiem. Jautājums: tātad šādiem “papīriem” ir jēga vai nav? Gan jā, gan nē.
Manuprāt, vienmēr labāk ir apzināties iespējamos riskus, un skaidru skatu uz potenciālajām nepatikšanām nevajadzētu jaukt ar čīkstēšanu un žēlošanos. Tuvākajos gadu desmitos iespējamie riski kopumā ir zināmi. Protams, ir neprognozējami, piemēram, tādi Saules koronālo masu izvirdumi, kas, sasniedzot Zemi, izraisa tādu ģeomagnētisko vētru, ka “nobrūk” radio sakari, elektrolīnijas.
Tomēr, atkārtošos, principā “saskaitāmie” ir vismaz nojaušami, un arī valdībā pieņemtajā stratēģijā tie ir korekti un vispusīgi minēti – sākot ar kaitēkļu un patogēnu savairošanos, beidzot ar klimata izmaiņu radītiem bojājumiem ceļu sistēmā (13. un 16. lappuse).
Risku apraksta sadaļa stratēģijā, īsi sakot, ir laba. Atšķirīgi viedokļi parādās, kad jāsaprot, kas no šīs sadaļas izriet. Ir divi (vispārinu, protams) rīcības modeļi.
Pirmais paredz, ka riski īstenosies jebkurā gadījumā, tādēļ tālredzīgāk ir sākt tiem pielāgoties. Sauksim šo par pesimistisko skatījumu. Otrais paredz, ka ir iespējams īstenot noteiktu darbību kopumu, kuru iespaidā no nepatikšanām izdosies izvairīties.
Un skaidrs, ka no politiķu un biznesa līderu – turklāt ne jau tikai Latvijā – viedokļa komfortablāk sev un publikai ir runāt par šo otro, optimistisko, modeli. Rakstu to bez ironijas, jo pielāgošanās modelis viegli interpretējams kā sakāves atzīšana. Tomēr es subjektīvi iestājos par pesimistisko modeli. Vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, vides un klimata eksperti atzīst, ka pat tad, ja cilvēce pārtrauktu cūkoties tā, kā ieradusi, rīt no rīta, procesiem, kas iesākušies, ir liela inerce un mūsu mazticamā saprātīguma pozitīvās sekas tāpat tuvākajos gadu desmitos jūtamas nebūs. Citiem vārdiem sakot, jābeidz cūkoties ir nākamo paaudžu vārdā, bet pašiem jārēķinās ar krietni sarežģītākiem tuvākajiem gadu desmitiem.
Otrkārt, plašajā pētniecības projektu klāstā, kas vērsti uz patiešām reāliem jauniem risinājumiem, diemžēl maz ir tādu, kas sasniegs tehnoloģisku un finansiālu izmantojamības līmeni tuvākā gadu desmita ietvaros (tipisks piemērs – ogļskābas gāzes noglabāšana zem zemes).
Jāatzīst, ka pesimistiskais modelis ietver risku “paraut vaļā” nihilistisku attieksmi – tā teikt, ja grimt, tad ar mūziku. Iespējamais pretarguments – kopumā cilvēki nevēl sliktu nākotni saviem bērniem un mazbērniem.
Rezumējot: būtu labi, ja stratēģijas būtu vairāk orientētos uz soļiem, kas sperami, lai tuvākie gadu desmiti būtu vieglāk pārdzīvojami, nelolojot ilūzijas par no kalna ripojošā akmens apturēšanu.
Stratēģijas, ar kurām strādā vara, paredz ievērojamu naudas summu ieguldīšanu. Piekrītu Pūcem, ka, ņemot vērā perioda ilgumu (trīs gadu desmitus), nav jēgas šausmināties par summu lielumu, vienīgi būtu, manuprāt, labāk šo naudu tērēt, lai nosargātu vēl saglabājušos vidi, nevis lai mēs labi izskatītos starptautiskās daiļrunāšanas sacensībās.
Kā savulaik rakstīja klasiķis, “Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko es spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.”
