“Daudzi Latvijas cilvēki vairs nedzīvo, viņi vienkārši iztur” – piecu bērnu mamma vairs nespēj izturēt situāciju darba tirgū un ekonomikā
0
LA.LV redakcijā saņēmām vēstuli no kādas piecu bērnu mammas Anitas, kas dzīvo Saldus pusē. Viņa jau vēstules sākumā norāda, ka viņu neatstāj doma, ka mūsu valstī kaut kas ir “salūzis”. Ko viņa ar to domā? Anita apraksta savus novērojumus un pieredzi, kas ataino situāciju.
Anita skatījusies darba sludinājumus.
“Pilna laika darbs ražošanā – 850 eiro bruto. Pārdevēja darbs – 830 eiro bruto. Tas nozīmē aptuveni 600-700 eiro pēc nodokļiem. Par pilnu slodzi. Par cilvēka dzīves laiku. Par cilvēka veselību, spēku, nerviem un nogurumu.
man gribas skaļi pajautāt: vai kāds no tiem, kuri lemj par nodokļiem, cenām un algām, pats ir mēģinājis izdzīvot ar šādu algu? Nevis teorētiski. Nevis Excel tabulā. Bet reālajā dzīvē.
Ar bērniem. Ar elektrības rēķiniem. Ar pārtikas cenām. Ar zobārstu. Ar skolas lietām. Ar ziemas zābakiem pieciem bērniem. Ar degvielu. Ar zālēm. Ar dzīvi, kur katra neparedzēta situācija var kļūt par katastrofu,” retoriski vaicā piecu bērnu mamma.
Viņa labi zina, ka šobrīd pārtikas cenas paaugstinās gandrīz katru mēnesi – pamazām pat vienkāršs pārtikas grozs ģimenei kļūst par luksusu.
Sieviete novērojusi, ka arvien vairāk cilvēku veikalos skatās, lai nevis nopirktu to, ko viņiem vajag, bet to, ko var atļauties.
Par piedāvātajām algām nevarot nodrošināt pat elementārās vajadzības.
“Es gribu pateikt kaut ko ļoti svarīgu: tas nav normāli. Nav normāli, ka cilvēks strādā pilnu slodzi un dzīvo pastāvīgā stresā.
Nav normāli, ka mātes naktīs neguļ, domājot, kā samaksāt rēķinus. Nav normāli, ka cilvēki strādā līdz izsīkumam un vienalga dzīvo uz nabadzības robežas.
Nav normāli, ka daudzi Latvijas cilvēki vairs nedzīvo – viņi vienkārši iztur,” tieša izteikumos ir Anita.
Viņa piesauc arī Satversmes 109. pantu, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes 1. pants runā par Latviju kā sociāli atbildīgu valsti. Bet ko praksē nozīmē sociāli atbildīga valsts, ja cilvēks, kurš godīgi strādā pilnu darba dienu, nespēj nodrošināt cienīgu dzīvi sev un saviem bērniem?
Anita turpina: “Cieņpilnai dzīvei nevajadzētu būt pieejamai tikai tiem, kuri dzimuši bagātībā vai dzīvo galvaspilsētā. Mēs ļoti bieži runājam par patriotismu. Par dzimstības krīzi. Par ģimeņu vērtībām. Par to, ka cilvēki aizbrauc. Bet vai mēs godīgi runājam par iemesliem? Jo cilvēki neaizbrauc tikai naudas dēļ. Cilvēki aizbrauc sajūtas dēļ, ka viņu darbs un dzīve šeit netiek cienīta. Cilvēks nevar ilgstoši dzīvot tikai izdzīvošanas režīmā. Tas salauž nervu sistēmu, attiecības, veselību un cerību. Tas rada depresiju, izdegšanu un bezspēcību. Un vistraģiskākais ir tas, ka mēs to sākam uztvert kā normu. Taču tā nav norma. Tā ir sociāla problēma.”
Anita saprot, ka arī uzņēmējiem nav viegli, ka arī viņiem ir jāmaksā nodokļi, jārēķinās ar augstām izmaksām, taču, viņasprāt, sistēmā pazūd cilvēks – parasts, strādājošs cilvēks.
“Un man šķiet, ka Latvijā ir pienācis laiks daudz skaļāk runāt par vienu ļoti neērtu jautājumu: kādu dzīvi mūsu valstī šobrīd spēj nodrošināt pilna laika darbs?
Jo, ja cilvēks, kurš strādā katru dienu, joprojām dzīvo bailēs un trūkumā, tad tā vairs nav tikai ekonomika. Tas ir jautājums par taisnīgumu. Par cilvēka cieņu. Par valsts attieksmi pret saviem cilvēkiem. Es esmu tikai mamma no Latvijas laukiem. Bet es zinu, ka šobrīd ļoti daudzi klusībā jūtas tieši tāpat. Noguruši. Nobijušies. Un reizē dusmīgi par to, ka godīgs darbs vairs negarantē cienīgu dzīvi,” nokaitināta ir Anita.
Ja arī Tevi satrauc ekonomiskā situācija un esi gatavs padalīties ar to, kā ikdienā “savelc kopā galus”, priecāšos, ja padalīsies! Droši raksti arī tad, ja sasāpējusi ir kāda cita tēma. [email protected]!
