Latvijā
Vēsture

Tagad jau viegli runāt, bet toreiz VDK tiešām visam sekoja. Saruna ar Arnoldu Klotiņu1


Arnolds Klotiņš
Arnolds Klotiņš
Foto: Karīna Miezāja

Šajās dienās aprit 30 gadi, kopš nodibināts viens no institucionāli nozīmīgākajiem Latvijas valstiskuma atgūšanas procesa dzinējspēkiem – Latvijas Tautas fronte (LTF). LTF kongress sākās 1988. gada 8. oktobrī, bet dienu pirms tam – 7. oktobrī – Mežaparka Lielajā estrādē notika manifestācijas jeb koncertmītiņš “Par tiesisku valsti Latvijā”.

Starp šā pasākuma organizētājiem bija vēlākais LTF valdes loceklis, muzikologs ARNOLDS KLOTIŅŠ. Viņa tēvu Ernestu Klotiņu (1905 – 1995), adventistu mācītāju, padomju režīma represīvie orgāni mēģināja savervēt par ziņotāju, bet, kad tas neizdevās, represēja. Par LTF kustības sākumiem un saskarsmi ar PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) ļaudīm šajā sarunā.

Kad 1988. gadā iesaistījāties LTF veidošanā, bijāt LPSR Komponistu savienības valdes sekretārs. Vai pievienošanās LTF notika gluži automātiski vai arī jūs kāds uzaicināja?

Vispirms, 1988. gada jūnijā, notika Latvijas PSR Radošo savienību plēnums. Es tajā piedalījos, ne Komponistu savienības deleģēts. Pēc kāda seansa vecajā kino “Blāzma” man “aiz pogas” paņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienības pirmais sekretārs Jānis Peters un teica apmēram tā: mums kaut kas jādara, lai atbalstītu Mihailu Gorbačovu un “pārbūves” garu, jo staļinisti gatavojot revanšu. Tad sarīkoja Radošo savienību plēnumu.

Jānis Peters jau nekādus norādījumus tur nedeva. Viņš dažas reizes pie sevis sasauca kādus desmit, piecpadsmit dažādu jomu ļaudis – tur bija arī vides speciālisti, ekonomisti, demogrāfi. Kad nodibināja LTF organizācijas grupu, sniedzām visādas rezolūcijas, gatavojām LTF dokumentus. Sanācām agrākajā Andreja Upīša kabinetā, Benjamiņu mājā (toreiz LPSR Rakstnieku savienības mājvieta) vai pie Džemmas Skulmes Mākslinieku savienībā.

Kad sāka gatavot 7. oktobra manifestāciju Mežaparkā, viens no organizatoriem, agrākais nacionālkomunists un Latvijas kompartijas Centrālkomitejas 2. sekretārs Vilis Krūmiņš man teica: “Tu esi Konservatoriju beidzis, tev jāsastāda krājums ar dziesmām, ko visi kopā dziedāsim.” Krūmiņš bija liels dziesmu mīļotājs.

Bet ko es, padomju Konservatoriju beidzis, tolaik zināju no latviešu patriotiskajām dziesmām? Par laimi, mājās bija šādi tādi veci izdevumi ar tēva aresta un kratīšanu dēļ izplēstām Latvijas valsts himnas lapām. Labi, ka iesaistījās arī dramaturgs Pēteris Pētersons.

Viņš bija dažus gadus vecāks un atcerējās daudz vairāk nekā es.

Tā mēs, Rakstnieku savienības gaiteņos prātodami, to dziesmu krājumu kopīgai dziedāšanai sastādījām. To nodrukāja Preses nama tipogrāfijā – ļoti vienkāršu, 100 tūkstošos eksemplāru.

Tur bija “Svēts mantojums”, “Nevis slinkojot un pūstot”, “Latvieti, mosties!”, “Manai dzimtenei” un tā tālāk – tāds zināms “kokteilis”, kas tomēr piestāvēja attiecīgajam momentam. Nebrīnieties, ka tur ir arī 1905. gada revolūcijas dziesmas, jo 1905. gads jau arī nebija ar pliku roku ņemams.

Par izdevumu atbildīgais Jānis Danoss vēlāk stāstīja, ka tad, kad grāmatiņu ķīpas vestas no Preses nama ārā, apsardze prasījusi, kas tajās ir. Viņš atbildējis: “Programmiņa bēru ceremonijai”…

Nu, bet, kad nodibināja LTF, tad jau gāja dažādi. Kontaktpersona starp mums un kompartijas Centrālkomiteju lielākoties bija Jānis Škapars. Viņš tomēr bija agrākais kompartijas instruktors.

Protams, kontaktpersona bija arī LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Viņa situācija bija ļoti divdomīga, jo Alfrēds Rubiks ar saviem piekritējiem kompartijas sēdēs lēca gaisā ikreiz, kad LTF bija izsludinājusi kādu jaunu rezolūciju. Arī Gorbunovs mēdza pakritizēt LTF valdi. Taču bija gadījumi, kad viņš mums nākamajā dienā zvanīja un atvainojās. Situācija bija ļoti nedroša.

Nav noslēpums, ka LTF un “frontes” citās republikās sākotnēji tika organizētas “no augšas”, lai atbalstītu Gorbačova pārbūvi. Maskavā tikai nevarēja iedomāties, ka tik ātri zaudēs kontroli. Kuri par LTF Latvijā ierunājās pirmie?

Akcepts LTF veidošanai Maskavā bija, tikai nezinu, cik stiprs. Pirmais tūlīt pēc Radošo savienību plēnuma izveidot LTF esot rosinājis Viktors Avotiņš. Jānis Peters arī, kaut pēc plēnuma viņš it kā pagāja malā.

Ļoti svarīgs procesā bija TV raidījums “Labvakar!”. Tolaik Radio un televīzijas komitejas priekšsēdis bija Jānis Leja. Viņš bija devis nerakstītu akceptu dažādām “Labvakar!” aktivitātēm. Un, pēc manām domām, šie raidījumi bija ļoti svarīgi, jo iedrošināja cilvēkus nākt un pievienoties LTF veidošanai. Benjamiņu nama kāpnes uz LTF koordinācijas centra 3. stāvu čīkstēja nepārtraukti.

Sava loma organizēšanās procesā bija dedzīgajam Valdim Šteinam, apdomīgajam Ilmāram Bišeram un citiem, bet LTF dibināšanas sagatavošanu lietpratīgi vadīja Jānis Škapars. Es gan vairs neatceros, kas mani uzaicināja piedalīties LTF organizēšanas grupā.

Daudziem aizmirsies, ka ticība neatkarības atjaunošanai toreiz nāca pakāpeniski.

Ja paskatīsities pirmo LTF programmu, tur būs ekonomiska patstāvība, arī sava nauda, valodas jautājums, demogrāfija, bet viss it kā Gorbačova politikas atbalstam. Pirmajā programmā neatkarību iekļaut nemaz nevarēja. Nu, tagad jau viegli runāt, bet toreiz VDK tiešām visam sekoja.

Dzirdēti apgalvojumi, ka LTF vispār esot bijusi “kompartijas un VDK” organizēta, ka tur komunisti vien bijuši…

Komunisti? Jā, viņi tur bija, bet ir vēsturnieki, kas aizrāda, ka ne katra kolaborācija ir tikai kolaborācija. Ir arī tāda kolaborācija, kas faktiski ir pretošanās. Turklāt cilvēks var mainīties. LKP CK sekretārs Ivars Ķezbers iestājās LTF kā privātpersona. Nav dzirdēts, ka viņš būtu tur kaut kā kaitējis. Diemžēl viņš agri nomira un mēs tur vairs neko neuzzināsim.

Ka centrālkomiteja būtu mums ko diktējusi? Absolūti izslēgts! Jā, saziņa ar kompartiju bija, jo bez tās kādu laiku jau nekas nevarēja notikt. Kaut kādi plāni, kā kontrolēt LTF, laikam pastāvēja.

Piemēram, kad sākās pieteikšanās, no Rīgas ostas, kur tolaik strādāja gandrīz tikai krievvalodīgie, atnāca viens cilvēks ar kādiem 200 – 300 parakstiem – šie cilvēki esot jāuzņem LTF! Ojārs Rubenis man stāstīja, ka tas, kurš sarakstu gribējis iesniegt, vēlāk stāstījis, ka viņam tas bijis jādara ar pavēli, citādi atlaidīšot no darba. Nu, tādi bija jāatšuj!

Lūzums iestājās 1989. gada 31. maijā, kad LTF valde aicināja LTF grupām apspriest cīņu par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. Pirms tam, 1989. gada maija vidū, mēs, grupa tautfrontiešu, bijām latviešu kultūras centrā Abrenes muižā Francijā. Tā bija pirmā LTF tikšanās ar trimdas organizācijām.

Tur bija arī Eduards Berklavs no LNNK. Mums kā lielākais teorētiķis līdzi bija sociologs Pēteris Laķis. Viņš tad bija LTF valdes priekšsēdētājs, un viņam bija jāiztur liels trimdas organizāciju spiediens: “Kāpēc neprasāt neatkarību uzreiz? Kāpēc laipojat?” Atpakaļ braucām ar vilcienu caur Parīzi un Varšavu. Varšavā naktī uz perona bija jāgaida nākamais vilciens, kas brauca uz Ļeņingradu caur Daugavpili.

Tad ķīmiķis Jānis Freimanis vēl naktī vilcienā mēģināja uzmest ko līdzīgu rezolūcijai.

Škapars gan apstrīd, ka Freimanis būtu pirmais sagatavojis uzmetumu 31. maija rezolūcijai, bet zinu, ka vilcienā viņš ko tādu rakstīja. Un Rīgu mēs toreiz sasniedzām faktiski jau kā Latvijas neatkarības idejas aizstāvji.

Laķis bija pirmais, no kura dzirdēju, ka LTF ir jāpieprasa pilna Latvijas neatkarība, “citādi mēs nekur tālu netiksim”. Tas notika vēl pirms Abrenes, ja nemaldos, aprīlī, LTF valdes izbraukuma sēdē Limbažu rajonā. Tur mums bija draudzīgs kolhoza priekšsēdētājs Jānis Lucāns, vēlāk viņš Augstākajā padomē balsoja par Latvijas neatkarību, kļuva par Saeimas deputātu.

Protams, visi par neatkarības ideju nemaz nebija tik drosmīgi noskaņoti. Piemēram, 1989. gada jūnijā Stokholmā, kur vienā sarīkojumā uzstājos ar referātu kā muzikologs, mani gaitenī viens pazīstams kriminālromānu rakstnieks paņēma aiz svārku stērbelēm: “Jūs esat traki! Jūs pazudināsiet visu mūsu lietu ar to neatkarību!”

Vai čekas ziņotāju vārdi – “čekas maisi” – būtu jāpublisko?

Atvērt vajag, bet tikai ar izpēti. Jānis Stradiņš ir skaidri un gaiši pateicis, ka tad, kad braucis uz ārzemēm, viņam prasīts rakstīt atskaites. Un viņš kā zinātnieks kaut ko arī rakstījis. Ja tādēļ tur ir viņa vārds, tad, domāju, tas nav vienlīdzīgi vērtējams ar daudziem citiem vārdiem tajos “maisos”. Tāpēc jau vajadzīga dokumentu izpēte.

Kad strādāju LZA Valodas un literatūras institūtā, man reiz pateica: “Jums jānoiet uz 1. daļu.” Nemaz nezināju, kas tā par daļu! Man pateica istabas numuru. Tur sēž viens no čekas. Jautā, ko mūziķi runājot un ko Uldis Stabulnieks stāstījis par braucienu uz Zviedriju.

Es neko no tā, kas viņus interesēja, protams, neteicu, bet, ja viņš tāpēc mani ielika kaut kādā sarakstā vai uzrakstīja, ka bijis ar mani kontaktā, tad arī mans vārds var izrādīties iekšā… Bet mana vārda tur acīmredzot nav, jo balotējos taču vēlēšanām Rīgas domē un pirms tam kandidātus pārbauda.

Tolaik, 80. gadu beigās, tautfrontiešu grupas diezgan bieži sāka braukt uz ārzemēm. Bija sajūta, ka kāds jūs novēro?

Nē. Kad biju Komponistu savienības valdes sekretārs, vēl pirms Radošo savienību plēnuma, varbūt 1988. gada sākumā, tad gan vienreiz zvanīja sekretāre un sacīja, ka mani meklē no VDK.

Priekšā bija tāds jauns cilvēks. Tā un tā – ziniet, jūs diezgan daudz sarakstāties ar ārzemēm, bet mēs nekādi nevaram uzzināt, kad viņiem tur sāksies un kur notiks ārzemju latviešu jauniešu kongress… Es tiešām daudz sarakstījos ar mūziķiem ārzemēs, jo interesējos par mūzikas vēsturi.

Saskarsmē ar VDK man bija maza, tomēr pieredze. Tēvu arestēja 1949. gadā, un arī man vairākas reizes bija jāiet uz “stūra māju”. Zināju, ka bez prokurora sankcijas viņi neko nevar pieprasīt. Pateicu, ka nesniegšu ziņas, nezinot, kā tās tiks izmantotas. Nu, ja jūs pārdomājat, viņš teica, tad kādreiz piezvaniet. Bet tā tas palika un vairāk man ar viņiem darīšanu nebija.

Jūsu tēvam viss bija daudz nopietnāk?

Viņu notiesāja uz desmit gadiem. Viņš bija garīdznieks, bet garīdzniekiem jau cilvēki mēdz uzticēt visādas lietas, tādēļ viņu gribēja padarīt par ziņotāju. Viņš atteicās, un viņam atrada ko “piesiet”.

Un tas apzīmogoja arī jūsu mūžu?

Tā tas bija. Par laimi, mani neaicināja stāties ne komjaunatnē, ne kompartijā. Domāju, tāpēc. Man vienīgās nepatikšanas bija, beidzot Konservatoriju, kad vajadzēja aizstāvēt diplomdarbu par Alfrēda Kalniņa klavierdarbiem. Vienkāršs temats, katedrā apstiprināts.

Pēc aizstāvēšanas sēžu vestibilā, gaidu rezultātus. Paiet stunda, divas. No kabineta neviens ārā nenāk. Beigās iznāk komponists Jānis Ivanovs galīgi sarkans un saka: “Nu, Klotiņ, tu esi izgāzts, bet priekš lielām būvēm tas ir sīkums!”

Otrajā dienā mani izsauca pie Konservatorijas kompartijas sekretāres, tāda Gintere bija – īsts plintnieces tips, no Krievijas latvietēm. “Ziniet, kas jums jādara,” viņa saka, “jums jāpārliecina tēvs, lai viņš atmet reliģiju, un jāstājas partijā.”

Nekas no tā neiznāca. Divus gadus vēlāk es Konservatoriju beidzu neklātienē ar to pašu diplomdarbu. Tēvs nomira, gandrīz sasniedzis 90 gadus. Viņš bija sirds cilvēks un no ticības neatstājās.

Atmodas laikā liela nozīme bija mūzikai un dziesmai. Kāpēc?

Dziesmām pārvērtību laikos vienmēr ir liela nozīme. Tādos brīžos cilvēkiem patīk dziedāt par dumpīgām tēmām. Dziesma pastarpināti izsaka emocijas, bet emocijām ir tendence pārsviesties tālāk. Pat padomju laikā pieprasīja vokālo mūziku. Kāpēc tad tai bija priekšroka? Tāpēc, ka tur ir vārdi. Instrumentālā mūzikā jau neko nevar parādīt.

Daudzi cilvēki dziedāja koros un piedalījās dziesmu svētkos. No vienas puses, protams, tur bija lozungi un kompartijas vadoņu portreti un arī par Staļinu bija jāpadzied. Bet no otras, ja cilvēks gāja uz kori, tad tur viņam mēģinājumos bija latviska vide, tur nebija mūžīgās politiskās strostēšanas, tur varēja dziedāt Jāzepa Vītola “Gaismas pili” un Emīlu Dārziņu.

“Lauztās priedes” 1948. gadā trimdas latviešu kori pirmoreiz dziedāja Bavārijas apgabala dziesmu dienā, bet 1950. gada dziesmu svētkos tās dziedāja šeit, Rīgā. Manuprāt, tie cilvēki dziedot domāja apmēram vienu un to pašu. Pulcēšanās koros bija vienīgā iespēja tajos ap­stākļos oficiāli apliecināt savus nacionālos centienus un vienotību.

Vēl bija tāda lieta kā folkloras kustība, kas visvairāk sākās ap 1981. gadu.

Zinātņu akadēmija ik gadu rīkoja folkloras ekspedīcijas, un tās krātuve bija faktiski vienīgā vieta, kur folklora eksistēja autentiskā veidā. Tā, dekoratīvi saskaistinātā, jau notika zem lozungiem; folkloras būtība tur bija noplicināta.

Režīms gribēja arī folkloru pataisīt par apliecinājumu “jaukai dzīvei”. Komisiju protokolos teikts, ka dejotājiem jālec “augstāk un enerģiskāk”. Tāpēc jau radās kustība, kas ņēma folkloru no avotiem, neapdarinātu. “Skandinieki” ļoti ātri kļuva par vadošo ansambli.

Saistītie raksti

Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs viņus visādi “šimpēja” un vajāja – neļāva braukt uz ārzemēm un tā. Tas iepriekš pieminētais čekas cilvēks, kurš mani izsauca 1988. gadā, tajā pašā reizē man teica: “Ja jūs mums pastāstīsiet, tad “Skandinieki” varēs braukt uz ārzemēm…” Viņš taču zināja, ka es ar “Skandiniekiem” draudzējos un viņus atbalstu!

Un atcerēsimies, ka 1988. gada jūnijā/jūlijā Latvijā notika starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atklāšanas ceremonijā baltiešu delegācijas taču bija slepeni ienesušas savus nacionālos karogus! “Skandinieki” Rubikam pāri pār galvu vicināja Latvijas karogu! Beigās Rubiks aizgāja prom.

LA.lv