Dmitrijs Skačkovs: Spiediens uz tiesnešiem apdraud demokrātijas pamatus 27
Autors: Dmitrijs Skačkovs
Pagājušais gads ir iezīmējis pretrunas tiesu sistēmas attīstībā, kas jau pēc noklusējuma pieprasa konkrētu rīcību, tomēr pašlaik vien diskusiju līmenī tiek aktualizēti problēmjautājumi, kuri skar ikviena Latvijas iedzīvotāja pamattiesības – tiesības uz taisnīgu tiesu. Viens no tiem ir par amatpersonu ietekmi uz tiesnešiem un apsūdzēto tiesībām uz objektīvu tiesas procesu.
Nav šaubu par to, ka atsevišķu politiķu ietekme uz tiesvedībām ar mērķi būvēt publiskas paraugprāvas apdraud tiesiskumu. Tomēr svarīgāk ir saprast, cik ilgs laiks paies, līdz tiesnešu vadzis lūzīs un kā tieši tas notiks.
Pērn pēc Tieslietu padomes iniciatīvas Latvijas Universitātes antropoloģijas studiju pētnieki veica Latvijas tiesnešu aptauju par Latvijas tiesu sistēmas un tiesnešu neatkarību. Aptaujā piedalījās 335 no 549 Latvijā strādājošajiem tiesnešiem, un pētījums uzrādīja salīdzinoši augstu politiskās ietekmes klātbūtni, kura visbiežāk izpaudusies tieši tieslietu ministra un/vai Tieslietu ministrijas izdarītajā spiedienā. Novērtējot tiesu sistēmas neatkarību kopumā, 70,7% tiesnešu atzinuši, ka to negatīvi ietekmē Tieslietu ministrija, un tikai 6,9% aptaujāto tiesnešu Tieslietu ministrijas ietekmi uz tiesu sistēmas neatkarību vērtēja pozitīvi .
Šīs aptaujas rezultāti lielā mērā sakrīt ar Eiropas Padomes Komisijas Tiesu efektivitātei (CEPEJ) Latvijas tiesu sistēmas novērtējumu, kas veikts 2018.gada martā . Kā izriet no novērtējuma ziņojuma, Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīkls (ENCJ) ir veicis Eiropas tiesnešu aptauju saistībā ar viņu izpratni par savu un kolēģu neatkarību. ENCJ aptauja rāda, ka Latvija ir viena no piecām valstīm, kurās tiesneši savu neatkarību vērtē viszemāk (no 6,5 līdz 7 punktiem pēc 10 punktu skalas). 11% Latvijas tiesnešu, kas piedalījās aptaujā, apgalvoja, ka ir pakļauti nepamatotam spiedienam – pirmkārt, “mediju spiedienam”, otrkārt, “pušu un to advokātu” un, treškārt, – “tiesas vadības (tai skaitā tiesas priekšsēdētāja), valdības spiedienam”.
Lai arī ir jāatzīst, ka politiķu neuzmanīgi izteikumi par tiesu nolēmumiem, īpaši pirms ir pieejams pilns tiesas nolēmums, nesekmē tiesu neatkarību, ar trīs gadu atstarpi veikto aptauju rezultāti (viena pirms 13.Saeimas vēlēšanām, otrā pēc) kopsakarā parāda, ka problēma ir sistēmiska un ka situācija nemainās, mainoties politiķiem, kuriem valdības veidošanas gaitā tiek uzticēta tieslietu nozares vadība.
Pagājušā gadā Latvijas Tieslietu padome pieņēma rezolūciju, aicinot valsts amatpersonas nekritizēt tiesas spriedumus pirms tie pieejami pilnā argumentācijā, kā arī respektēt Satversmē un likumos noteiktos tiesas darbības principus un tiesnešu neatkarību. Rezolūcija pieņemta pērnā gada janvārī, tomēr pagājušā gada notikumi neliecina par to, ka Tieslietu padome tika sadzirdēta pat tiesu varas ietvaros.
2021. gada 12. jūlijā Rīgas apgabaltiesa ir attaisnojusi visus apsūdzētos tā sauktajā ‘’digitālās televīzijas krimināllietā’’, un spriedumu tūlīt komentēja arī ģenerālprokurors Juris Stukāns, saskatot krīzi tiesu sistēmā un būtībā pasakot priekšā, kā tiesai būtu bijis jāvērtē pierādījumi .
Vislielāko interesi šajā viedoklī raisa apstāklis, ka atbildību par tiesu sistēmas krīzi (ja tāda patiešām ir) J. Stukāna kungam vajadzētu uzņemties vispirms jau pašam kā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas vadītājam pirms iecelšanas ģenerālprokurora amatā, kā tiesnesim, kurš ir skatījis vienu no skaļajām krimināllietām un vienmēr ir aktīvi piedalījies dažādu likumprojektu izstrādes darba grupās, maksimāli paplašinot tiesnešu pilnvaras. Vai ir pamats dot tiesnešiem tik milzīgu varu un tik plašas pilnvaras (piemēram, ierobežot tiesu debašu ilgumu, apcietināt personu uz vairākiem mēnešiem bez motivētā nolēmuma utt.), ja tiesu sistēmā patiesi ir krīze? Vai krīze radās vienīgi tad, kad daži tiesneši ir palikuši pārāk drosmīgi un sākuši attaisnot personas, kurām ir izvirzītas nepamatotas apsūdzības?
Šī gada janvāra sākumā ģenerālprokurors Juris Stukāns paudis , ka nav jau starpības, ko un kurš runā, jo jautājums jau esot par to, cik ļoti no šādiem apgalvojumiem indivīdi ietekmējas. Domājams, ka ietekmējas gan, un ar šādiem izteikumiem tiek radīts priekšstats, ka kvalificēts un neietekmējams tiesnesis šajā konkrētajā kriminālprocesā var un drīkst pieņemt vienīgi notiesājošu spriedumu.
Lai nepieļautu šādu ietekmi uz tiesu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta direktīva, kas ir iestrādāta Latvijas likumos, aizliedz amatpersonām šādi izteikties, iejaukties tiesvedībā, radot mājienus vai apgalvojot, ka kāds ir vainīgs vēl pirms spēkā stājies spriedums. Iederīgs šīs tēmas kontekstā ir jautājumus par to, cik lielā mērā Eiropas direktīva tiek piemērota praksē Latvijā?
Otrs no tēmas neatraujams aspekts ir prokuratūras darba kvalitāte, uz kuras problēmām tāpat norādīja ģenerālprokurors J. Stukāns šī gada sākumā, kā arī šis aspekts ir uzsvērts Valsts kontroles aizpagājušā gada revīzijas apkopojumā.
“Lietderības revīzijas “Noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte” ziņojumā analizēts jautājums par apsūdzību kvalitāti, uz ko kā būtisku iztiesāšanas ilgumu un rezultātu ietekmējošu faktoru intervijās uzmanību vērsuši tiesneši. Tiesneši norāda, ka būtiska nozīme ir kvalitatīvi sastādītai apsūdzībai, kurā ir izvērsta analīze par pierādījumu pietiekamību visiem pierādāmajiem aspektiem, pēc kā tiesa vadās savā izvērtējumā un kas ir par pamatu lietas izspriešanai un taisnīga, pareiza krimināltiesisko attiecību noregulējuma panākšanai.”
Neskatoties uz prokuratūras izziņoto stratēģiju izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanai tuvāko sešu gadu laikā, kuru sarunās ar žurnālistiem šad tad min ģenerālprokurors, kopaina izmeklēšanā, tās uzraudzībā, izmeklēšanas, citu izpildvaras iestāžu un prokuratūrās attiecībās ar tiesu joprojām rada iespaidu par vairāku būtisku problēmu pastāvēšanu:
1. Uz sūdzībām par izmeklētāja rīcību un lēmumiem prokurori ārkārtīgi reti sniedz atbildi pēc būtības, un bieži rodas iespaids, ka tiek meklēta iespēja ‘’piesegt’’ pārkāpumus izmeklēšanā, nevis pienācīgi īstenot uzraudzību. Mainīt šo situāciju var šodien vai rīt, negaidot sešus gadus. Tas ir gribas un apņēmības, nevis stratēģijas apstiprināšanas jautājums.
2. Prokuroru un izmeklētāju vidū dominē uzskats, ka labvēlīgs nolēmums tiesā viņiem ‘’pienākas’’, un diemžēl samērā bieži šis uzskats tiek akceptēts no tiesnešu puses (iespējams, tāpēc, ka viņi nejūtas neatkarīgi arī šajā ziņā). Piemēram, praktiski vienmēr tiesneši apstiprina izmeklētāju lēmumus par mantas arestu, praktiski nekad neatsaka pagarināt izmeklēšanas termiņus, pat ja procesa novilcināšana no izmeklētāja puses ir acīmredzama.
3. Īpaši spilgti šīs tendences izpaužas procesos par noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu un izdalītajos procesos par noziedzīgi iegūtu mantu. Parasti šie kriminālprocesi aizsākas ar Finanšu izlūkošanas dienesta rīkojumu par naudas iesaldēšanu un ziņojumu izmeklēšanas iestādei (visbiežāk Valsts policijai), un FID ziņojumi izmeklēšanā un tiesā tiek pasniegti kā ‘’neapgāžāmi pierādījumi’’ (kaut gan patiesībā pārsvarā gadījumu sastāv no baisiem un pārspīlētiem pieņēmumiem, ka aiz parastās un atļautās naudas kustības slēpjas kaut kas cits). Tiesu sasniedz procesi, kuros tiek arestēta un konfiscēta nevis narkobaroniem, bet gan parastajiem komersantiem piederošā nauda. Nauda, kura varētu dot stimulu Latvijas tautsaimniecības attīstībai.
Rodas sajūta, ka ne katrs tiesnesis riskē stāties šo negatīvu procesu ceļā, pildot savus amata pienākumus drosmīgi, neatkarīgi un pieņemot nolēmumus, kuri neapmierinās FID, prokuratūru vai politiķus. Kur virzīsimies tālāk un cik demokrātisks būs tiesu process pēc gada, pieciem vai desmit – tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti respektēsim tiesu varu šodien.
