Elīna Pinto: Pietiek slēpties aiz citu valstu mugurām! Mums pašiem jāizrāda iniciatīva tik principiāli svarīgās lietās, kā Krievijas graudu importa aizliegums 67
“Mana starptautiskā pieredze un tas, ka stāvu droši pati uz savām kājām, dod man lielāku brīvību un arī atbildību nest jaunas idejas Latvijai. Mani nevar paraustīt aiz kādas aukliņas, piedraudot ar karjeras iespēju zaudēšanu, jo esmu brīva no Latvijas specifiskajiem interešu spēlētājiem un ietekmes svirām,” saka Elīna Pinto, kuru pagājušā gada pavasarī iepazinām kā Progresīvo Valsts prezidenta kandidāti.
Tagad Elīna Pinto ar pirmo kārtas numuru ir šīs partijas kandidāte uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tomēr sarunā ar LA.LV vairāk pieskaramies “zemes lietām”, arī tik smagām tēmām kā drošības apdraudējumi, migrācija un nabadzība.
– Latvijas iedzīvotāju vēsturiski zemā aktivitāte Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās apliecina, ka cilvēkiem tā arī nav saprotams, ko īsti mūsu deviņi (iepriekš – astoņi) deputāti šajā milzīgajā Eiropas “skudru pūznī” varēs ietekmēt, jo īpaši ņemot vērā, ka jaunajā EP sasaukumā kopumā būs jau 720 deputāti.
– Jāņem vērā, ka vairāk kā puse no Latvijas likumiem balstās uz Eiropas līmenī pieņemtiem lēmumiem. Ja politiski strādāsim tikai tepat uz vietas, tad daļa iespēju iestāties par mūsu cilvēku vajadzībām būs nokavēta. Tādēļ jau laicīgi jāstrādā pie tā, lai Eiropas kopējie lēmumi atspoguļotu arī Latvijas cilvēku vajadzības.
Protams, deviņi Latvijas pārstāvji Eiropas Parlamentā skaitliskā ziņā nav daudz, taču līdzīgi kā Saeimā, arī EP darbs notiek tādās kā politiskajās ģimenēs. Piemēram, Progresīvie pieder vienai no ietekmīgākajām politiskajām grupām – Eiropas Zaļās partijas saimei, bez kuras viedokļa EP nevar pieņemt nevienu nopietnu lēmumu. Tas nozīmē, ka Latvijas pārstāvjiem ne tikai jāstrādā ar citiem Latvijas deputātiem, bet jāprot skaidri, prasmīgi un ietekmīgi izskaidrot kolēģiem no visas Eiropas, kāpēc kāds konkrēts lēmums ir jāpieņem.
Es pati jau pārdesmit gadus strādāju ar Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanas procesiem un ļoti labi redzu, ka tā vietā, lai jau darba gaiteņos apspriestos ar kolēģiem, veidotu alianses un apvienotu spēkus ar deputātiem no citām valstīm, Latvijas pārstāvji bieži vien klusi sēž stūrītī un izsakās tikai sapulcē, kad balsojums jau notiek. Taču mums ir daudz kopīgu mērķu un izaicinājumu ar, piemēram, Igaunijas, Lietuvas un Polijas deputātiem. Tāpat ir arī citas valstis, kas atrodas tālāk no Latvijas, bet kam ir ārējā robeža ar Eiropas Savienību. Tas nozīmē, ka mūsu spēkos ir gudri izveidot šādas te alianses, lai sekmīgi pārstāvētu Latviju mums svarīgos jautājumos.
Pati jau tagad esmu viena no četriem politiķiem Eiropā – un pirmā no Baltijas –, kas ar vairāku valstu atbalstu izvirzīti kā kandidāti uz līderpozīcijām Eiropas Zaļās partijas vēlēšanu kampaņai. Tas man devis iespēju Latvijai nozīmīgus jautājumus t.sk. par drošību izvirzīt mūsu politiskās grupas uzmanības priekšplānā, par tiem runāt ar Eiropas medijiem. Mūsos ieklausās. Šādi arī varēšu pēc ievēlēšanas Eiropas Parlamentā bez iesildīšanās perioda pārliecinoši pārstāvēt Latvijas vēlētājus.
– Šobrīd viens no tādiem jautājumiem ir Krievijas graudu importa aizliegums, par kuru Latvija runā un turpinās runāt ar kolēģiem pārējās Baltijas valstīs. Vai ar to vien pietiks, lai panāktu šādu aizliegumu jau visas Eiropas Savienības līmenī?
– Lai tādiem lēmumiem būtu svars, tiem tiešām ir jābūt visas Eiropas kopīgiem lēmumiem. Tomēr apsveicami, ka šī jautājuma iniciēšanā uzņēmāmies līderību, jo pārāk jau bieži būtisku jautājumu ierosināšanā esam slēpušies aiz citu valstu pārstāvju mugurām. Ir laiks arī mums nākt ar drosmīgiem piedāvājumiem principiāli svarīgās lietās, kāds ir šīs Krievijas graudu importa jautājums.
Uzskatu, ka Latvija Krievijas graudu importu var aizliegt arī vienpusējā kārtā, jo līderība nav tikai runāšana, tas nozīmē arī darīt un uzņemties atbildību.
– Tomēr dzirdētas bažas, ka šāda rīcība varēti nepatikt Pasaules Tirdzniecības Organizācijai, jo būtu starptautiskās tirdzniecības noteikumu pārkāpums.
– Situācijā, kad Krievija, uzsākot neģēlīgu un neattaisnotu karu Ukrainā, pati ir pārkāpusi visus iespējamos noteikumus, mēs nevaram baidīties no tā, ka attiecībā uz starptautisko tirdzniecību pārkāpsim kādu miera laiku noteikumu. Miera laikā ir vieni noteikumi, kara laikā – citi. Tādēļ neredzu, ka tas varētu mūs kaut kādā veidā kavēt.
– Bet kā tad paliek ar Eiropas Savienības apņemšanos palīdzēt bada cietējiem trešajās pasaules valstīs? Krievijas graudi šai kontekstā tiek pozicionēti kā ļoti nozīmīgs pārtikas produkcijas segments.
– Atbalsts šīm valstīm nenoliedzami ir arī Eiropas interesēs kaut tādēļ vien, ka no tām uz Eiropu nāk daļa no migrācijas plūsmām. Tomēr Krievijas graudu tranzīts ne tuvu nav vienīgais palīdzības veids. Šeit vienkārši ir jāatrod gudru risinājumu, lai mēs varētu pastāvēt uz saviem principiem, tā sekmējot arī uzvaru pār Krieviju šajā karā, un vienlaikus izvairītos no tām sekām citiem kontinentiem.
Savulaik esmu piedalījusies Eiropas Savienības misijās vēlēšanu novērošanai arī dažās Āfrikas valstīs, kā, piemēram, Kenijā, Ruandā, Nigērijā un Togo. Pēc tur redzētā varu teikt, ka būtiski ir palīdzēt turienes jauniešiem iegūt izglītību. Tieši zināšanas viņiem ļaus izmantot iespējas labākas dzīves veidošanai savā valstī.
– Līdztekus citiem amatiem Eiropas Savienības struktūrās esat bijusi arī Eiropas Komisijas ģenerālsekretāra vietnieka padomniece starptautisko krīžu risināšanas, NATO un drošības politikas jautājumos. Tas jums bija tāds “papīru darbs”, vai arī esat bijusi reālās misijās?
– Eiropas ārlietu dienestā mans darbs bija saistīts ar krīžu risināšanu un drošības politiku. Esmu piedalījusies darbā pie Eiropas militārā komandcentra veidošanas. Palīdzēju arī risināt miera sarunas Kosovā un Serbijā, kur pastāvēja nopietna etniskā spriedze. Tāpat biju reaģēšanas centrā, kad Krievija iebruka Gruzijā. Uzraudzīju Eiropas Savienības misiju Afganistānā. Tā nu esmu bijusi vietās, kur ļoti spilgti var redzēt, kā Eiropas Savienība un NATO strādā praktiski un viena otru papildina.
– Drošības jautājumi šobrīd ir visas pasaules uzmanības centrā. Kas, jūsuprāt, būtu galvenais mūsu drošības nosargāšanai?
– Pirmām kārtām Latvijai ir vajadzīgi spēcīgi sabiedrotie, un pirmie mūsu sabiedrotie ir NATO. Šīs starptautiskās alianses loma Baltijā nav apstrīdama, taču NATO arī uzsver, cik svarīga ir spēcīga Eiropa, kura vajadzības gadījumā spēj rīkoties arī pati. Tas nozīmē, ka Eiropai jāstiprina savas drošības un aizsardzības spējas. Mums nepieciešama, piemēram, ātrās reaģēšanas vienība, kura krīzes gadījumā var tepat no Eiropas zibenīgi ierasties Latvijā. Mums jābūt izciliem kiberdrošības jomā, jo liela daļa uzbrukumu šobrīd notiek tieši digitālajā telpā. Mums vajadzīgi arī savietojami spēki Eiropā. Nevar pieļaut, ka katra valsts militārajā jomā pērk to, kas tai liekas vai nu lētāks, vai izdevīgāks, bet tas, kādi ieroči vai tehnika mums katram ir, nav savā starpā saskaņots. Eiropiešiem jābūt pietiekami gudriem, lai ar mazākiem resursiem būtu daudz mērķētāki un rīcības spējīgāki. Mēs nevaram būt kā “krievu lācis”, mums jābūt ar asām adatām kā ezim, lai vajadzības gadījumā spētu šim “lācim” pretstāvēt.
Esmu redzējusi cilvēkus, kur ir cietuši no tās nežēlības, kāda pastāv karā. Esmu redzējusi sakropļotus bērnus, kuri paši savā pagalmā kļuvuši par upuriem kājnieku mīnu sprādzieniem tādēļ, ka plūdi šīs mīnas tur ieskalojuši. Esmu redzējusi, cik ilgi pēc kara beigām tiek atveseļotas cilvēku dvēseles. Sagrautos tiltus un ēkas pēc kara beigām var atjaunot vai uzbūvēt no jauna, taču cilvēku sirdis un prātus tik vienkārši atjaunot nevar, tie cieš vēl gadiem ilgi. Pie tā būs nopietni jāstrādā arī pēc kara Ukrainā. Tas man liek ar vēl lielāku atbildības sajūtu domāt par ar drošību saistīto lēmumu cenu un nozīmīgumu.
Mani ļoti iedvesmo Olena Zelenska, kura sākusi starptautisku iniciatīvu, lai izceltu to, ka katras veselas un drošas valsts pamatā ir cilvēki, kuru sirdis un dvēseles arī ir veselas. Mums jādomā, kā atbalstīt gan kara situācijā, gan ārpus frontes esošās sievietes, bērnus un ģimenes, lai mēs būtu saliedēti un garā stipri. Mēs ļoti daudz šobrīd runājam par kara spēku, bet pārāk maz par gara spēku.
– Vēl viena liela problēma, ar kuru arī Latvijai, visticamāk, nāksies saskarties, ir migrācija. Vairākas Rietumeiropas valstis, kas saskaras ar arvien pieaugošu iebraucēju skaitu, jau brīdinājušas, ka Eiropai draud 2015.gada migrācijas krīzes atkārtošanās. Tikmēr Progresīvo politiskā ģimene – Eiropas Zaļā partija allaž iestājusies par to, ka Eiropai imigranti ir jāpieņem.
– Eiropā migrācija ir liels izaicinājums. Taču vienlaikus mums jāapzinās, ka četras piektdaļas no cilvēkiem, kuri pamet savu valsti, tomēr paliek savā reģionā un tikai neliela daļa tiešām dodas uz Eiropu. Es pati esmu bijusi šādās nometnēs, tāpat esmu runājusi arī ar ukraiņiem, kuri šobrīd raduši patvērumu Eiropā. Cilvēki tomēr ilgojas būt savā zemē, vietā, kur viņi ir auguši un visbiežāk arī meklē ceļu atpakaļ. Bet, protams, pat tā nelielā daļa, kas dodas uz Eiropu, ir pietiekami daudzskaitlīga.
Tādēļ ir ļoti svarīgi nošķirt, kuri no šiem cilvēkiem patiesi ir patvēruma meklētāji, jo viņu dzīvība ir briesmās dēļ viņu politiskajiem uzskatiem vai reliģiskās pārliecības. Tiesības uz patvērumu ir cilvēktiesības, un mēs redzam, ka šie bēgļi tiešām ar lielāko cieņu un respektu attiecas pret valsti, kurā viņiem dota iespēja izdzīvot.
Savukārt attiecībā uz nelikumīgo migrāciju mums jāpārliecinās par to, lai mūsu robežas būtu drošībā un cilvēki, kuri iekļūst mūsu valstī, neradītu drošības draudus.
– Kā jūs to domājat? Stingrāk šos cilvēkus uzraudzīt vai vienkārši nelaist pāri robežai?
– Mūsu robežām jābūt labi pārvaldītām, bet jāspēj arī izvērtēt katru konkrēto cilvēku, kurš vēlas iekļūt Latvijā.
Neaizmirsīsim, ka ir vēl arī trešā grupa – ārvalstu studenti, jauni pētnieki vai prasmīgi profesionāļi, kas varētu dot Latvijai pienesumu ar savām zināšanām un prasmēm. Mums jāspēj atšķirt, kurā no minētajām trim kategorijām katrs cilvēks ietilpst.
– Tātad Progresīvie, jūsuprāt, neietilpst velcomistu pulciņā?
– Noteikti nē. Latvija ir mūsu valsts un to definē arī mūsu robežas. Robežas drošība ir daļa arī no valsts drošības, tas ir arī visas Eiropas kopīgs jautājums. Mēs nevaram būt šajā ķēdē tas vājākais posms. Vienlaikus ir arī svarīgi ievērot elementāras cilvēktiesības. Nevar kaut kur pie robežas atstāt bērnus sniegā, lai viņi pēc tam zaudē pirkstus. Tāpat, kamēr mūsu robežsardze izvērtē, vai attiecīgajam cilvēkam ir vai nav tiesības atrasties Latvijā, nepieciešamības gadījumā jāsniedz viņam medicīniskā palīdzība. Mēs ļoti atbildīgi izturamies pret savu valsti un tās drošību, taču nedrīkst zaudēt elementāru cilvēcību.
– Cik var spriest no publiski pieejamās informācijas, pēdējos gadus esat dzīvojusi ārpus Latvijas, Luksemburgā. Lai arī nesen tika ziņots, ka Latvija simts bagātāko valstu vidū ieņem 54. vietu, tomēr jādomā, ka dzīves kvalitāte atalgojuma un iespēju ziņā tomēr atšķiras. Kā spēsiet izprast tieši Latvijas cilvēku vajadzības?
– Esmu Latvijā dzimusi, uzaugusi, studējusi un arī strādājusi. Te ir mana ģimene un domubiedri, kurus esmu ieguvusi aktīvā sabiedriskā darbā ar nevalstiskām organizācijām, augstskolām un pašvaldībām. Nu jau dzīvoju tepat – Jelgavā un Ķesterciemā. Izjūtu Latviju kā savu zemi un savu misiju.
Grūti būs noticēt, bet Luksemburga savu pārticību ir ieguvusi nemaz ne tik sen. Tā pamatā bijusi tālredzīga, stabila politika, pašiniciatīva likt lietā Eiropas dotās iespējas un gatavība ieguldīt atpakaļ cilvēkos. Tas man liek ticēt, ka arī mēs varam labāk, un ka nevajag samierināties ar pēdējām vietām Eiropā – mūsu cilvēki ir pelnījuši vairāk.
Līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai man bija iespēja izcīnīt stipendijas, lai pēc jurista grāda iegūšanas turpinātu studijas cilvēktiesību jomā Francijā un Itālijā. Izturot konkursu, strādāju arī Apvienoto nāciju organizācijā Ženēvā un Ņujorkā, kā arī Eiropas Savienības institūcijās Briselē un Luksemburgā. Tā kā mans vīrs ir diplomāts, viņa darba dēļ nesen četrus gadus pavadījām Vācijā, Berlīnē. Šī pieredze, iegūtās svešvalodu zināšanas un prasmes komunicēt ar dažādu kultūru pārstāvjiem ir arī mans trumpis, ko likt lietā Latvijas labā.
Latvijā jūtos lieliski, jo esmu tai piederīga ar visu sirdi un dvēseli. Es dziļi emocionāli izjūtu Latvijas garšu un smaržu. Man pats svarīgākais ir būt kopā ar savu ģimeni un zināt, ka mans darbs nes labumu Latvijai. To varu sniegt gan esot uz vietas Latvijā, gan arī savā starptautiskajā darbā.
– Kas, jūsuprāt, mums būtu jādara, lai Latvija starptautiskajā arēnā būtu konkurētspējīgāka?
– Šo divdesmit gadu laikā, kopš esam pievienojušies Eiropas Savienībai, ir izaugusi jauna paaudze, kura var sevi saukt gan par latviešiem, gan eiropiešiem un kurai ir iespēja iegūt zināšanas un pieredzi starptautiski.
Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri izprot to, kā attīstās zinātne un dažādas nozares pasaulē, lai to liktu kopā ar Latvijas pieredzi un vajadzībām.
– Tomēr lai arī Latvijā ir vērā ņemams potenciāls zinātnes jomā, finansējuma trūkst un daudzi jaunie zinātnieki brauc projām. Ir kādas reāli īstenojamas idejas, kā šo “smadzeņu aizplūšanu” apturēt?
– Zinātnes attīstīšanai nepieciešams sākotnējais jeb “atspēriena” ieguldījums. Taču atdeve no tā ir jūtama tikai vēlāk.
– Un tas nenotiek ātri, vai ne?
– Jā. Līdz ar to, lai pētniecība varētu noritēt pārdomāti un kvalitatīvi, jābūt konsekventam un skaidram atbalstam. Diemžēl Latvija ir vienā no pēdējām vietām ES attiecībā uz valsts un arī privātā sektora ieguldījumiem zinātnē un inovācijās. Līdz ar to mūsu izcilniekiem nereti ir grūti atsperties konkurētspējā ar starptautiskiem zinātniekiem. Tomēr vienlaikus Latvijas zinātnieki iesaistās arī daudzos Eiropas Savienības pētniecības projektos.
Es pati esmu izveidojusi organizāciju “Ekonomiskā sadarbība un investīcijas Latvijai” jeb ESI.LV. Tā apvieno Latvijas izcelsmes uzņēmējus, zinātniekus, starptautisko organizāciju un radošo industriju profesionāļus, un mūsu galvenais mērķis ir būvēt drošu, stabilu tiltu starp diasporu un Latviju. Viens no biedrības pīlāriem ir tieši darbs ar mūsu zinātniekiem pasaulē. Ir aizraujoši redzēt, ka Latvijai ir zinātnieki, kas nodarbojas ar biomedicīnu Japānā, ar novecošanās pētīšanu Vācijā vai arī ar kosmosa tehnoloģiju attīstīšanu Zviedrijā. Mana misija ir apzināt šos zinātniekus un gādāt, lai viņi ikdienā ciešāk sadarbojas ar Latvijas partneriem. Tādā veidā var veidot kopīgus starptautiskus projektus, kuri mūsu valstij pienes arī finansējumu. Arī vairāki jaunie zinātnieki pēdējos pāris gados ir atgriezušies Latvijā un atnesuši sev līdzi lielus starptautiskus pētniecības projektus. Piemēram, no Austrijas atgriezies biomateriālu pētnieks Kristaps Kļaviņš, kurš tagad strādā Rīgas Tehniskā universitātē. Ir tiešām iedvesmojoši redzēt, ka mūsu jaunie radošie talanti spēj Latvijā radīt pasaules līmeņa inovācijas.
– Ko darbs Eiropas Parlamenta līmenī var dot Latvijai zinātnes attīstībai? Jo gaišu prātu mums netrūkst, trūkst pietiekamu līdzekļu.
– Mans mērķis ir iestāties par to, lai ES Apvāršņa programmas finansējums būtu lielāks, un lai šo projektu īstenošanas noteikumi būtu piemērotāki arī Latvijas zinātniekiem un inovāciju radītājiem.
– Jūs domājat – ar mazāk birokrātiskām prasībām?
– Jā, noteikti. Paplašinot programmu, kas valstīm ar zemu inovāciju spēju panākt pārējo Eiropu. Arī lai sadarbības veidošana ar dažādu valstu zinātniekiem noritētu vienkāršāk un mēs spētu savas labās idejas vieglāk iznest Eiropas kopējā telpā. Latvijas zinātniekiem ir drosmīgas idejas un gudri prāti, un to pielietojumam vajadzīgs ieguldījums, ko dod arī Eiropas finansējums.
– Finansējuma piesaistīšana no ES fondiem Latvijai nenoliedzami ir liels atspaids. Jautājums vienīgi, vai mēs spējam to patiesi godprātīgi izmantot?
– Es nespēju pieņemt to, ka vēl arvien ir gadījumi, kad ES atbalstītie projekti tikuši slikti īstenoti vai arī finansējums izlietots neatbilstoši mērķim. Tā ir nolaidība. Mums jāsaimnieko ar Eiropas līdzekļiem daudz gudrāk un jādomā tālejošāk, ieguldot cilvēkos. Lielākā daļa no Atjaunošanas un noturības mehānisma ir ieguldīti ceļu un ēku būvniecībā, taču vienlaikus redzam, ka ir pārāk daudz cilvēku, kuri nesaņem, piemēram, pārkvalificēšanās atbalstu, kas viņiem ļautu pelnīt vairāk augstākas pievienotās vērtības darbā.
Tāpat arī nesen ar nožēlu redzēju, ka Eiropas programmā, kura paredzēta, lai palīdzētu reģioniem piesaistīt talantus, Latvija sevi izvēlējusies definēt kā vienu reģionu. Ja mūsu politiķi būtu gudri sadalījuši Latviju vairākos mazākos reģionos, tad lielākā daļa Latvijas ārpus Rīgas varētu šos Eiropas Savienības līdzekļus likt lietā, lai, piemēram, atvieglotu remigrāciju. Šobrīd Latvijas nacionālais remigrācijas plāns paredz nelielu atbalstu tiem, kuri atgriežas un vēlas izveidot savu biznesu. Taču cilvēkiem, kuri atgriezīsies un strādās, piemēram, skolā, veselības aprūpē vai radošajā sfērā, nekāda atbalsta nav. Tomēr tieši šīs ir tās jomas, kur varētu Latvijas finansējumam likt klāt arī Eiropas finansējumu, jo, ja nebūs skolu, slimnīcu, radošās un kultūrvides, īpaši reģionos, arī uzņēmēji nevarēs pastāvēt.
– Ne viens uzņēmējs jau tagad savu biznesu slēdz vai pārnes uz citām valstīm. Redzat šai problēmai kādas “zāles”?
– Attiecībā uz uzņēmējdarbību vēlētos redzēt nevis aizdomīguma un sankciju, bet gan uzticēšanās domāšanu. Pati esmu veidojusi uzņēmumu ārpus Latvijas un pirmo trīs gadu laikā nekādas īpašas atskaites man nebija jānodod. Bija viena noteikta, fiksēta nodokļa likme, ko gada beigās varēju nomaksāt. Šāds režīms ir domāts tam, lai mazajam uzņēmējam dotu iespēju atsperties.
– Vai būtu reāli tā paša Eiropas Parlamenta līmenī noteikti, ka visām dalībvalstīm jāievieš šāds divu, trīs gadu ilgs mazo un vidējo uzņēmumu “atspēriena” periods?
– Pilnīgi piekrītu, ka ar to var strādāt arī Eiropas līmenī. Jau šobrīd Eiropas komisija izstrādā tiesību aktus mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam, kuru mērķis ir arī birokrātijas mazināšana. Nākamais solis tiešām varētu būt arī vienotu minimālo standartu noteikšana uzņēmējdarbības sākumperiodam, kas ļautu arī Latvijas uzņēmējiem vieglāk atsperties. Esmu gatava šādu inicitīvu virzīt, jo esmu dziļi pārliecināta, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir mūsu ekonomikas asinsrite, kas spēj dot cilvēkiem darba vietas tuvāk viņu dzīvesvietai un uztur ap sevi enerģiju. Eiropas Savienībā kopumā šādi uzņēmumi veido 99% no visiem uzņēmumiem .
– Nav noslēpums, ka ierēdņi mēdz pieprasīt papīru papīra galā, jo “Brisele to liek”, un tad nu cilvēki ir pārliecināti, ka no Eiropas Savienības, kura reizumis paģēr uzņēmēju vai lauksaimnieku ieskatā pārlieku birokrātiskas prasības, lielas jēgas nav. Kas ir tā “pievienotā vērtība”, ko ES struktūras var dot reālam “tantes Bauskā” dzīves līmeņa uzlabojumam?
– Eiropā ir arvien vairāk iespēju būvēt tos pakāpienus, uz kuriem iedzīvotāji, tostarp arī uzņēmēji, var pakāpties un celt augstāk savu dzīves līmeni.
Kāpēc es to saku? Pavisam nesen Eiropas Savienība pieņēma vienotus (nevis vienādus!) kritērijus minimālās algas noteikšanai visā Eiropas Savienībā. Doma ir tāda, ka neatkarīgi no valsts, kurā dzīvojam, ir jābūt cieņpilnam minimālās iztikas līmenim. Cilvēki, kuri strādā, nedrīkst nonākt nabadzības slazdā.
Par šo soli vēl pirms dažiem gadiem kritiķi smīkņāja, – darba algas noteikšana neesot ES kompetence, bet gan katras dalībvalsts jautājums. Tas, ko es vēlos ienest jaunajā Eiropas Parlamentā, ir vēl solis tālāk. Mēs redzam, ka varam noteikt vienotus kritērijus minimālai algai, mans priekšlikums ir noteikt vienotus kritērijus arī minimālai pensijai.
Latvijā ir traģiski daudz gados vecāku cilvēku, kuri dzīvo trūkumā. Ja Latvijas līmenī politiķi neprotas to godu pret mūsu pašu līdzcilvēkiem, tad vismaz Eiropas līmenī mēs varam noteikti vienotus kritērijus, kas neizbēgami arī Latvijā pacels zemāko pensiju apmēru.
– Jau dzirdu, kā oponenti saka, ka valsts budžetam šāds solis uzliktu neparedzētu slogu…
– Vienas ir tās izmaksas, ko redzam valsts budžeta ailītē pie pensiju budžeta. Otras – trūcīguma slēptās izmaksas. Tās rodas, kad cilvēki tā paša naudas trūkuma dēļ novēloti dodas pie ārsta un rezultātā ārstēšanas izmaksas ir daudz dārgākas. Ja notiek kāda uguns nelaime vai kāda cita, kur jāiesaistās attiecīgajiem dienestiem, arī tad izmaksas ir lielas. Situācijas var būt dažādas. Ir aplēsts, ka kopumā šīs nabadzības slēptās izmaksas var veidot pat piecus procentus no valdības kopējiem izdevumiem. Tā ir vērā ņemama summa, puse no mūsu veselības aprūpes budžeta. Vēršanās pret trūkumu valstij noteikti izmaksās lētāk, nekā tā seku apārstēšana.
Savā darbā ar nabadzības mazināšanas jautājumiem esmu tikusies gan ar senioru organizācijām, gan ģimenēm, kurās aug bērni ar attīstības traucējumiem. Es redzu starptautiski jau īstenotus risinājumus, kurus mēs varētu ieviest arī Latvijā. Gan ikdienas sazobe ar cilvēkiem Latvijā, gan starptautiskā pieredze var būt tā svira, ar kuras palīdzību paskatīties ārpus ikdienas rāmja un ātrāk iet uz priekšu.
– Lūdzu īsi noformulējiet, kas būtu darāms Latvijas labklājības celšanai?
– Nepieciešams skaidrāks mērķis, ko un kāpēc mēs darām, lai, teiksim, pēc desmit gadiem sasniegtu konkrētu rezultātu. Mums nav šīs lielās ainas, kādu Latviju vēlamies ieraudzīt. Tā vietā, lai meklētu jaunus risinājumus, mēs tikai gadu no gada lāpāmies, pārbīdot uz laukuma tos puzles gabaliņus.
Otrkārt, pienācīgi jānovērtē tās lietas un jomas, kas dot dzīvei jēgu un dzīvības spēku. Ar to es domāju izglītību un veselību. Tajās jau traģiski trūkst ieguldījumu un šajās jomās strādājošo cilvēku pienācīga novērtējuma.
Un trešā lieta ir tā, ka valsts budžeta plānošanai vajadzīgs garāks redzes loks. Strādājot OECD, redzēju Somijas un citu Ziemeļvalstu piemēru, kuras ir izcilas ar savu vidējā termiņa plānojumu un kur katrai izdevumu sadaļai pretim tiek likts ieguvums. Piemēram, veselības izdevumos netiek skatīts tikai tas, cik maksā kādu izārstēt, bet gan kādi būs ieguvumi ekonomikai un sabiedrībai, ja cilvēks būs vesels – izvairoties no darbnespējas lapām un ilgstošas ārstniecības.
Pasaulē vairs lietu vērtību nemēra pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu cilvēku. Tas ir tik mānīgs lielums. IKP veido arī, piemēram, azartspēļu bizness, alkohola un tabakas patēriņš, apkārtējo vidi piesārņojošas aktivitātes, savukārt tas, ka cilvēks aprūpē savu slimo tuvinieku vai veic sabiedrisko darbu, IKP nevairo. Proti, IKP neatspoguļo dzīves kvalitāti. Mūsu labklājību veido, tas, cik cieņpilni mēs varam dzīvot savā ikdienā vai arī cik droši ir bērnam atbraukt no skolas ar velosipēdu – šī arī ir tā pārmaiņa, ko es vēlētos ienest.
– Kādu Latviju Jūs nākotnē vēlētos redzēt saviem trim bērniem?
– Es vēlos, lai Latvijā cilvēki cits citu cienītu, lai šeit būtu viegli izmantot iespējas gan radošajā, gan uzņēmējdarbības jomā, lai cilvēka iniciatīva būtu kā ieejas biļete uz labklājīgāku dzīvi.
Es vēlos, lai Latvija būtu arvien droša un brīva, un mēs spējam ne vien uzraudzīt savas robežas, bet arī cieņpilni attiekties pret cilvēkiem, kuri atšķiras no pārējo izvēlēm. Lai katrs cilvēks un katra ģimene šeit jūtas droši un brīvi.
